Politiskais godīgums un “krievvalodīgo minoritāte”

Sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā atkal nonākušas starpetniskās attiecības Latvijā. Tas saistīts ar ilgi briedušām un pēdējā laikā īpaši pamanāmām krieviski runājošo cittautiešu (t.s. krievvalodīgo) aktivitātēm. Šajā gadījumā Izglītības likums ir tikai iegansts.

Analizējot šo aktivitāšu cēloņus, nākas secināt, ka vairumā gadījumu joprojām vērojama vienpusība ( spriedelējumi, kā dēvēt okupācijas gados iebraukušos cittautiešus, – par kolonistiem, krievvalodīgajiem vai kā citādi). Tiek celtas priekšā arī domas par kādu jaunu eksperimentālu etnosu, kas radīsies, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā (ES) vai nācijām saplūstot.
Kaut kas līdzīgs varbūt izpaudās, apspriežot PSKP 1961. gadā pieņemto programmu — par nāciju tuvināšanos, līdz sasniegta pilnīga vienība. Šī programma bija bīstams kuriozs no PSRS sastāvā ietilpstošo nekrievu tautu etniskā viedokļa. Tā uzstājīgi tika realizēta turpmākos gadus — nīdējot arī latviešu nacionālo pašapziņu un veicinot sabiedrības pārkrievošanu. PSKP plēnums skaidri norādīja nepieciešamību izzust skaitliski nelielajām tautām (latviešus ieskaitot) lielajā soctautā (resp., krievu tautā). PSRS īstenotā pārkrievošanas politika vislabāk sekmējās, ieplūdinot okupētajās valstīs lielu skaitu kolonistu ar nievājošu attieksmi pret pamattautu.
Par laimi, PSRS sabruka, taču atstāja smagu mantojumu, citiem vārdiem — nopietnas okupācijas sekas dažādās dzīves jomās.
Pēdējā laikā vairāk aktualizējies etniskais jautājums.

Zem okupācijas seku nastas

Vai mūsdienu Latvijas sociāletniskā aina liecina par latviešu tautas ieguvumu pēdējos 14 gados?

Protams, šis un tas panākts, ja salīdzina ar PSRS laiku, kad latviešu tauta kopumā bija nolemta etniskai iznīcināšanai. Latviešu valodai kā būtiskākajai nacionālajai vērtībai un etnokopības pazīmei atjaunots valsts valodas statuss. Taču jāatceras, ka vienas oficiālas valsts valodas statuss daļai iedzīvotāju rada tikai formālu piederības izjūtu valstij, tāpat arī pilsonība. To mums vajadzētu zināt no pašu ne tik senās pieredzes Padomju Savienībā.
Nevar neievērot, ka 14 neatkarības gados latviešu īpatsvars pieaudzis procentuāli nedaudz. Neraugoties uz niecīgo etnisko pieaugumu, katru gadu forsētās naturalizācijas dēļ mūsu tauta samazinās procentuāli pilsoņu skaita ziņā.
50. gadu otrajā pusē (pēc nežēlīgi represīvās Staļina diktatūras!) Latvijas PSR presē varēja izteikt pat asu nosodījumu no PSRS iebraukušajiem darbiniekiem, “kas desmit gadu laikā nav vēl iemācījušies latviešu valodu”. (“Literatūrā un Māksla” 1956.g., nr. 45, redakcijas ievadraksts), bet tagad pēc 14 neatkarības gadiem prasībās par latviešu valodas (oficiālās valsts valodas) lietošanu esam ļoti piekāpīgi.
Jāatzīst, no etniskās situācijas viedokļa esam unikāla valsts demokrātiskajā Eiropā, proti, ar galvaspilsētu, kuras vairākums iedzīvotāju nav pamatnācija, ar kopumā valstī būtiski izmainītu etnisko ainu pēdējo piecdesmit gadu laikā svešas varas ietekmē.

Kas traucē integrācijai?

Ir vairāki ceļi, kā Latvijai izkļūt no dažādiem etnisku nesaskaņu un konfliktu uzliesmojumiem.

Vēloties radīt vienotu sabiedrību, jau ilgāku laiku risinās divējādi procesi — integrācija un naturalizācija. Integrācija ir vairāk sabiedriskas dabas, naturalizācija – politiskas. Bieži šie jēdzieni nesader vai pat savstarpēji rīvējas. Ne tāpēc, ka integrāciju vairumā gadījumu krievvalodīgo prese uztver kā asimilācijas un pārlatviskošanas draudu, bet gan tāpēc, ka joprojām saskaramies ar nopietnām okupācijas sekām — nepietiekamo latviešu īpatsvaru Latvijā. Tas traucē sekmēt integrāciju un mazina cerības, ka naturalizācija nodrošinās pilsoniskas sabiedrības vienotību. Integrācijas neveiksmes uzskatāmi atklāja nesenās krievvalodīgo aktivitātes, kas vērstas pret izmaiņām Izglītības likumā.
Nevar pilnībā piekrist bieži izskanējušam viedoklim, ka pēdējā laika krievvalodīgo aktivitātes Latvijā ir tikai Krievijas izraisītas. Vērojot pret latviešu valodu (un tātad pret mūsu tautu) vērstos ielu gājienus, mītiņošanas un kongresošanu Sporta pilī, jāsecina, ka Latvijā ir lieliska augsne un jau krietni sazēlusi jauna pretlatviska paaudze. Tātad gribot negribot jāsāk domāt par integrācijas jēgu un iespējām.
Naturalizācija rada nopietnas bažas, vai Latvijas valstij netiek piesaistīti cilvēki, kas vēlas tās atkalapvienošanu ar Krieviju ar visām no tās izrietošajām un vēsturiski jau piedzīvotajām sekām.
Ir dabiski, ka krievvalodīgie sevi psiholoģiski saista ar skaitliski lielo krievu tautu. Vairumam krievvalodīgo ir grūti noticēt, ka nelielā Latvija ilgi baudīs neatkarīgas valsts statusu, kad kaimiņos ir ar bīstamiem lūžņiem līdz zobiem bruņotā un ar impērijas nostalģiju sirgstošā Krievija. Slēptāk vai atklātāk daļā sabiedrības tiek uzturēta ticība Krievijas impērijas atjaunošanai un kultivēts patoloģisks varonības un uzpūtības komplekss cīņai par lielkrievu šovinisma interesēm.

Ir arī trešā iespēja

Patiesa demokrātija nozīmē daudzveidīgu iespēju apzināšanos un realizāciju sabiedrības un etnisko grupu interesēs.

Līdzās integrācijai un naturalizācijai ir trešā nozīmīgā iespēja, ko, veidojot Latvijā pilsonisku sabiedrību, nekādā ziņā nedrīkst atstāt novārtā, — pakāpeniska padomju laika iebraucēju repatriēšanās starptautisko tiesību ietvaros, tā būtu dabiska un loģiska okupācijas seku likvidēšana.
Nav grūti nojaust, kam nepieciešama divu pilnīgi atšķirīgu jēdzienu — repatriācijas un deportācijas apzināta jaukšana, vienādošana un repatriācijas idejas pārvēršana farsā. Piebildīšu, ka normālai valsts veicinātai repatriācijai nav nekā kopīga ar Hitlera uzbļāvienu Baltijas vāciešiem 1939. gadā. Mūsdienās krievvalodīgo repatriēšanās ir bīstama vienīgi lielkrievu šovinismam, kas, ja vien būtu tāda iespēja, izplestos pēc iespējas plašāk.
Normāla, pakāpeniska repatriēšanās bija 90. gadu sākumā, kad pasaules kartēs atkal parādījās Latvijas valsts tās etniskajās robežās. Diemžēl repatriēšanās tika nobremzēta — Krievija nedrīkstēja pieļaut savu interešu un ietekmes sfēras sašaurināšanos pēc karaspēka izvākšanas no Baltijas valstīm.
Repatriēšanās ideja, līdzīgi integrācijai un naturalizācijai, ir jāpopularizē — to nedarot, mēs rīkojamies nevis ES vai Latvijas, bet tieši imperiālistiskās Krievijas interesēs un sašaurinām Latvijas iedzīvotāju izvēles iespējas.
Pozitīvi aktīva nostāja repatriēšanās jautājumos būtu godīga valsts politika pret tiem daudzajiem ļaudīm, kas jau 14 gadu dzīvo Latvijā, neprot brīvi runāt latviski un joprojām mūsu valsti uzskata par Krievijas nākamo sastāvdaļu. Repatriēšanās nozīmētu arī ES kontekstā būtiski likvidēt pēdējās Otrā pasaules kara izraisītās sekas. Tas būtu godīgi pret tiem bērniem, kam ģimenēs tiek ieaudzināts disidentisms pret valsti, kurā dzīvo, un vēlmju domāšana antilatviskā garā. Mūsu valstij būtu jāparāda patiess humānisms pret šiem cilvēkiem un jācenšas garantēt viņu cilvēktiesības vārda visplašākajā nozīmē, kas no etniskā viedokļa krievvalodīgajiem nekur citur pasaulē nevar tik pilnīgi realizēties kā Krievijā.

Lai nemānītu paši sevi

Jāņem vērā vēl kāds būtisks apstāklis — joprojām ierobežotās pamatnācijas tiesības saskarē ar valsts valodu ignorējošiem cittautiešiem.
Grūti pateikt, kas vienkāršam latvietim rada vienaldzību pret latviskās vides izkopšanu un veicina seno kalpu laiku piekāpību. Vai galvaspilsētas jaunāko daudzdzīvokļu kvartālu rindu māju varenums? Neaizmirsīsim, ka tām gandrīz visām jau beidzies t.s. garantijas laiks jeb derīguma termiņš.
Bieži atskan žēlabas, ka sveštautiešiem trūkst cieņas pret pamatnāciju. Tas nav tik lielā mērā saistīts ar PSRS veikto pārkrievošanas politiku un Krievijas vēsturiski īstenoto varmācīgo genocīdu pret skaitliski mazākām tautām, bet gan ar mūsu pašu divkosību — mānīt citus un pašiem sevi.
Jājautā – ko sauc par latvisko pašlepnumu? Un kas ir mūsu redzamākā īpašība?
Nemitīgi forsējot naturalizāciju, krievvalodīgo vairumam tiek radīts priekšstats, ka kaut kādu iemeslu dēļ vēlamies, lai viņu proporcionāli milzīgais skaits paliktu Latvijā un iesaistītos politikā neatkarīgi no lojalitātes valstij, kuras pasi viņi saņēmuši. Nenoliedzami, tas ir absurds, kas daudzos rada izbrīnu, savukārt daļai krievvalodīgo paver rožainas ilūzijas sagraut Latvijas valsti ar Latvijas pasi kabatā.
Nav nekāds noslēpums, ka vairums krievu sapņo par vienotas Krievijas impērijas atjaunošanu. Piemēram, der Latvijas krievvalodīgo oficiālās autoritātes Dmitrija Rogozina izteikumi: cildenais krievu nacionālisms (lielkrievu šovinisms — M.R.) no mazu tautu (..) etniskā nacionālisma (..) atšķiras ar to, ka tiek īstenots projekts — Krievijas impērija.
Vēl nesen krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļi, meklējot dažādākos ieganstus Latvijas nākotnes attīstības ceļa bremzēšanai, izplatīja naivo apgalvojumu, kam ticēja arī daži varas gaiteņos, ka ar tik lielu nepilsoņu skaitu mūs neuzņems ES vai NATO. Jāatceras, ka pasaules acīs Latvija ir un paliek viena no trim Baltijas valstīm, tās pamatā tiek skatītas kā kopums. Latvijas politiskā balss, kamēr tā skan demokrātiski, vienmēr būs cieši saistīta ar Baltijas valstīm — arī Eiropas Savienībā. To labi saprot Maskavā, ne velti iezīmējās tendence apvienot krievvalodīgo spēkus Latvijā un Igaunijā.
Valsts amatpersonām un politiķiem ir jābūt godīgiem pret visiem valsts iedzīvotājiem, neveicot nelietīgas manipulācijas, no vienas puses, un nemaldinot, no otras, tos, kas valstī palikuši pēc kādas lielākas valsts sabrukuma, un joprojām skumst pēc izzūdošām privilēģijām. Tas nepieciešams, lai neveidotos situācija, kad, citējot Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani “(..) runa vairs nav par politiku, bet par to, ka šajā valstī arvien grūtāk atrast cilvēkus, kas spētu pārējiem atgādināt un uzturēt zināmus morālos imperatīvus, kuru dēļ cilvēku dzimums tomēr atšķiras no kustoņiem”.

“Kur sākas Latvija, beidzas Krievija”

Pasludinot integrāciju un naturalizāciju kā vienīgos krievvalodīgo ceļa rādītājus, politiķi un atbildīgās valsts amatpersonas lielai ļaužu daļai liedz daudz plašākas iespējas, ko pavērtu repatriēšanās. Tiek kultivēts fatālas ievirzes noskaņojums, ka “viņi nekur nebrauks”, “negrib braukt” un tamlīdzīgi.

Būtu vienkārši lieliski, ja šādi spriedelētāji tikpat dedzīgi visus šos gadus būtu stāstījuši, ka laika ratu pagriezt atpakaļ nav iespējams, ka palikšana Latvijā agri vai vēlu saistīta ar krievvalodīgo minoritātes priekšrocību zaudēšanu un latviskuma nostiprināšanu. Tad etniskā aina pēc 14 neatkarības gadiem Latvijā pamatnācijai būtu daudz labvēlīgāka un aizbraucēji uz etnisko dzimteni varētu vispusīgi bez jelkādiem ierobežojumiem baudīt izglītību dzimtajā valodā.
Lai gan Latvijai nav vēlamas tādas etniskā sastāva attiecības, kas nepārtraukti uztur starpnacionālo spriedzi (nezinu, vai naivuma dēļ vai acu aizmālēšanai), tiek pausti arī viedokļi par krievvalodīgo lielo noderību. Jau tagad redzams, ka valsts ar vislielāko krievvalodīgo procentu attiecībā pret pamatnāciju ES būs visnabadzīgākā valsts. Var salīdzināt Latvijas attīstības tempus etniski normālā vidē un neatkarīgā valstī (1918 – 1940). Arī tā ir sava veida manipulēšana ar krievvalodīgajiem.
Divkopienu valsts ilūziju Latvijā uztur dzīvu arī ikdienā kultivētā – “aplinkus divvalodība” — slēptā (krievu valodas titru) un atklātā — Latvijas televīzijā, komerctelevīzijās, krievu valodas dominante kabeļprogrammās, daļā tirgus preču reklāmmateriālos, sadzīves un darba attiecību sarunvalodā sveštautiešu blīvi un mazāk blīvi apdzīvotajos rajonos utt.
Bieži gaužamies par kreiso partiju politiķiem, kas manipulē ar tā saukto krievvalodīgo vairākumu savtīgās politiskās vai biznesa interesēs. Ar ko tad paši esam labāki?
Ir jāveic liels izskaidrošanas darbs par Latvijas nākotni un neatgriezenisko Krievijas impērijas sabrukumu. Krievvalodīgie Latvijā nedzīvo kā bezdomu roboti. Vairums apzinās, ka viņu pilnvērtīga dzīve iespējama etniski viendabīgā vidē un lolo cerības, ka arī Latvijā tāda reiz kļūs — uz krievu valodas bāzes.
Tomēr, daudziem par nepatiku, Latvija kopumā ļoti lēni, bet neapturami kļūst latviskāka, un tāpēc, diemžēl, saasinās nacionālā spriedze.
Laika ratu atpakaļ pagriezt nevar neviens. Cerams, ka to sapratīs arī Krievija, gan jau arī tur reiz pienāks labāki laiki. Nevar taču turēt pusotru miljonu cilvēku Igaunijā un Latvijā kā lielkrieva šovinisma interešu mūžīgus ķīlniekus.
Jau tagad cilvēkiem ir godīgi jāpasaka, ka tie, kas cer uz Krievijas impērijas atjaunošanu vai divkopienas valsts radīšanu Latvijā, ir ģeopolitiski un etniski apmaldījušies. Latvija vēsturiski nav un nebūs divkopienu valsts. Citiem vārdiem runājot – “Kur sākas Latvija, beidzas Krievija”, kā 1917. gadā rakstīja Maskavas latviešu laikraksts “Dzimtenes Atbalss”.

Dr. philol. Māris Ruks