Lai zināšanas pārvērstu naudā

Mūsu valstī ir tikai daži uzņēmumi – līderi, kuri var strādāt inovatīvi, piemēram, “Latvijas finieris”, kas attīstījis stabilu sadarbību ar zinātniekiem Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi, ārējās tirdzniecības bilance, nodarbinātība ir jēdzieni, kas tieši vai netieši skar ikvienu – kā darbinieku, tā darba devēju vai pensionāru. Tas ietekmē algu un pensiju lielumu, preču un pakalpojumu cenas, mūsu dzīves līmeni. Tāpēc jo svarīgāks ir preču un pakalpojumu pievienotās vērtības līmenis,
ražošanā izmantotās tehnoloģijas, pieejamo resursu apjomi.

Ekonomikas ministrijas (EM) speciālisti un pieaicinātie eksperti konstatējuši, ka Latvijas rūpniecībā aizvien vēl dominē nozares, kas saistītas ar dabas resursu pārstrādi un lēta darbaspēka izmantošanu, – kokapstrāde, pārtikas rūpniecība un vieglā rūpniecība. Taču mūsu uzņēmējiem būtu jāņem vērā, ka šādas rūpniecības konkurētspēja un rentabilitāte nebūs ilgstoša – “zaļā zelta” resursu atjaunošana ir daudz ilgāks process nekā to izlietošana, bet visas ražošanas izmaksas un darba algas pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai agri vai vēlu paaugstināsies. Savukārt tā dēvēto augsto tehnoloģiju produktu īpatsvars Latvijas rūpniecībā ir tikai 3–4 procenti, bet eksporta struktūrā tas nepārsniedz sešus procentus. Jāatzīmē, ka attīstītās valstīs pēdējais rādītājs parasti ir apmēram 20–30 procentu robežās.
Ko darīt? Atbildi uz šo jautājumu vairāku gadu garumā centās rast speciāla EM darba grupa. Tās darba rezultāts – Nacionālā inovācijas programma, kura balstīta uz nopietniem pētījumiem un ekonomisko procesu analīzi un kuras mērķis ir Latvijas uzņēmējdarbības efektivitātes paaugstināšana. Pēc speciālistu domām, tā iespējama, sākot ražot preces un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību un šajā procesā izmantojot mūsdienīgas un progresīvas tehnoloģijas. To ieviešanai kavēklis varētu būt kapitāla, tajā skaitā finanšu kapitāla, resursu ierobežotība mūsu valstī. Taču šo šķērsli iespējams pārvarēt, uzņēmējdarbībā vairāk izmantojot intelektuālo kapitālu – zināšanas un pētījumu rezultātus. Un šajā nolūkā jāizveido stabila atgriezeniskā saikne starp zinātni un uzņēmējdarbību.

Inovācija ir
dvēseles stāvoklis

Apzinoties problēmu nopietnību, Latvijas uzņēmēji, zinātnes pārstāvji un izpildvaras amatpersonas sākušas Nacionālās inovācijas programmas apspriešanu. 31.martā šai tēmai veltīta diskusija notika Olaines “Nordic Industrial Park” telpās. Diskusijas ievadā Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors Jānis Stabulnieks definēja uzņēmējdarbības inovāciju kā procesu, kura rezultātam jābūt jaunam, komerciāli pieprasītam produktam un kurš beidzas brīdī, kad produkts ir veiksmīgi pārdots. J. Stabulnieks norādīja arī uz zinātni kā neatņemamu inovācijas elementu: “Zinātne naudu pārvērš zināšanās, bet inovācija zināšanas atkal pārvērš naudā.” Viņš arī uzsvēra inovācijas kā īpaša domāšanas veida būtību, minot Rietumos izplatītu teicienu: “Innovation is a state of mind”, iesakot arī optimālo tulkojumu – inovācija ir dvēseles stāvoklis. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks Valdis Egle pauda viedokli, ka par inovāciju būtībā uzskatāms katrs ražošanas jauninājums, viss, kas paaugstina produkta pievienoto vērtību. Tomēr diskusijas vadītāja žurnāliste Sallija Benfelde iebilda, ka iedzīvotāju maksātie nodokļi nebūtu izlietojami vienkāršai ražošanas paņēmienu uzlabošanai – tai tomēr jāpaliek ražotāju pašu ziņā. Visbeidzot sarunas dalībnieki vienojās, ka inovācija nav identificējama ar vienkāršu racionalizāciju. J. Stabulnieks norādīja, ka īsti inovatori bijuši Stīvensons, Vats, Edisons, kuri radīja principiāli jaunus produktus.

Trūkst saiknes zinātnei
ar uzņēmējdarbību

Nacionālajā inovācijas programmā akcentēti četri inovācijas sistēmas pamatelementi: zinātne, uzņēmējdarbība, likumdošana un finanšu avoti. Diskusijas galvenā tēma bija zinātnes loma sekmīga programmas darba nodrošināšanā. J. Stabulnieks uzsvēra, ka šobrīd zinātnes un uzņēmējdarbības saikne ir ļoti vāja. Viņš minēja pārliecinošus skaitļus: 300 Latvijas uzņēmējiem vaicāts, kādi speciālisti viņu darbam ir visnepieciešamākie, un 80 procenti respondentu izteikuši vajadzību pēc nodokļu konsultantiem – tātad tīri praktiskas profesijas, ar zinātni nesaistītiem speciālistiem. Ticis uzdots arī jautājums: vai savā uzņēmējdarbībā izjūtat nepieciešamību pēc Latvijas zinātnieku darba rezultātiem? Trīsdesmit procenti aptaujāto atbildējuši noliedzoši, piecdesmit izteikuši teorētisku vēlmi izmantot šos rezultātus, un tikai desmit procentu uzņēmēju paskaidrojuši, ka reāli sadarbojas ar zinātniekiem. Aptaujas rezultāti ir viegli izskaidrojami – uzņēmēji uzskata, ka zinātnieku darba tēmas neatbilst biznesa vajadzībām, turklāt šis darbs ir pārlieku dārgs. J. Stabulnieks atzina, ka zinātnes darbā tiešām novērojama zināma stagnācija – zinātniekiem trūkst intereses par uzņēmējdarbības vajadzībām un spējas reaģēt uz tirgus pieprasījumu.
Rīgas Tehniskās universitātes prorektors Leonīds Ribickis paskaidroja, ka viens no trūkumu cēloņiem meklējams zinātnieku sliktajā atalgojumā – lai nopelnītu iztiku, viņiem lekciju lasīšanai nākas veltīt daudz vairāk laika nekā pētniecības darbam. Savukārt EM valsts sekretāra vietniece Ilga Preimate atzīmēja, ka ES stratēģijā paredzēts zinātnei piešķirt trīs procentus no IKP, no kuriem valsts dod tikai vienu procentu, bet pārējo finansējumu nodrošina uzņēmumi. Protams, finanšu kapitāla investēšana zinātnē nozīmē augstu ekonomisko risku, taču tagad ir iespējas piesaistīt šim mērķim Eiropas strukturālo fondu līdzekļus. Kā paraugu SIA “Konsorts” prezidents Uldis Osis minēja ASV izplatīto praksi: tur universitāšu absolventi saglabā pastāvīgus kontaktus ar savu alma mater, tādējādi nodrošinot savu darbavietu – uzņēmumu – saikni ar zinātnes iestādēm. Tas nozīmē, ka korporācijas kļūst par zinātniskā darba pasūtītājām. Pēc U. Oša domām, šāds sadarbības modelis varētu būt ieviešams arī Latvijā.

Jāattīsta biznesa
filosofija

V. Egle gan iezīmēja arī citu problēmu: trūkst inženierzinātņu speciālistu, jo šīs specialitātes pagaidām nesola strauju karjeru un tūlītējus lielus ienākumus. “Jaunieši izvēlas tās specialitātes, kurās uzreiz var pelnīt “lielo piķi””, norādīja V. Egle. Taču Eiropas struktūrfondu veiksmīga apguve ļaus izglītības budžetu palielināt par apmēram 17 miljoniem, kas gadu gaitā dos iespēju sekmīgi attīstīt inovācijas sistēmu.
Diskusijas dalībnieki atzina paradoksālo faktu, ka speciālistu trūkst, par spīti tam, ka daudzi uzņēmēji ir gatavi apmaksāt savu darbinieku studijas. “Augstskolās trūkst uzņēmējdarbības gara. Tikai desmit procenti studentu vēlas sākt savu biznesu, pārējie grib vienkārši atrast labu darbu. ASV uzņēmējdarbību vēlas sākt apmēram 98 procenti studentu,” sacīja J. Stabulnieks, “acīmredzot tāda ir latviešu mentalitāte – vecāki bērnam saka: ej skolā, mācies čakli, tad varēsi dabūt labu darbu...” SIA “Nordic Industrial Park” finanšu direktore Solvita Evardsone pauda uzskatu, ka topošajiem speciālistiem trūkst saiknes ar uzņēmējdarbības vidi, tāpēc, studijas beidzot, viņiem ir grūti patstāvīgi strādāt. U. Osis kā cerīgu faktoru minēja sekmīgo “Junior Achievement” programmas darbību – tās mērķis ir jauniešos attīstīt biznesa iemaņas un filosofiju. Savukārt EM Īnvestīciju un finanšu departamenta vadītājs Raimonds Aleksejenko norādīja, ka jau šobrīd ir paredzēti nodokļu atvieglojumi uzņēmumiem, kuri vēlas sadarboties ar zinātniekiem. Taču darbs šajā virzienā tiek turpināts – valsts attīsta sistēmu, kas motivētu uzņēmējus nopietni raudzīties inovācijas programmas mērķu virzienā.

Vajadzīgi inkubatori

“No Latvijā reģistrētajām 40000–50000 firmām tikai dažas veic inovatīvu darbību, tās ir jāatbalsta, un šāds darbs jāveicina,” sacīja V. Egle. “Taču lai sāktu jauna produkta ražošanu, nepieciešami tirgus prasības saprotoši zinātnieki – mēs nevaram zināt, ko tirgus pieprasīs pēc gada vai diviem. Un uzņēmējs baidās zinātniekiem pasūtīt produktu, par kura pieprasījumu nav pārliecības,” finansiāla atbalsta nepieciešamību sadarbības izveidošanai pauda S. Evardsone.
Savukārt U. Osis atgādināja, ka pēc Eiropas un pasaules mērogiem apmēram 95 procenti Latvijas uzņēmumu uzskatāmi par mikrouzņēmumiem vai mazajiem uzņēmumiem, bet atlikušie daži procenti atbilst vidējo uzņēmumu pazīmēm. Un pasaules praksē ierasts, ka inovācijai pievēršas pirmām kārtām lielie uzņēmumi – tiem ir nepieciešamie resursi eksperimentiem, taču mazie to nevar atļauties, viņiem atliek vienkārši sekot esošajām tirgus tendencēm. U. Osis norādīja, ka mūsu valstī ir tikai daži uzņēmumi – līderi, kuri var strādāt inovatīvi, piemēram, “Latvijas finieris”, kas attīstījis stabilu sadarbību ar zinātniekiem.
Labs risinājums problēmai būtu pasaulē izplatīto biznesa inkubatoru attīstīšana – to paredz arī inovācijas programma. Biznesa inkubatora uzdevums ir kvalificētu speciālistu vadībā sniegt uzņēmumiem nepieciešamo atbalstu speciālistu apmācīšanā un pieredzes apguvē, regulāri sagatavojot sekmīgai darbībai tirgū konkurētspējīgus un inovatīvus uzņēmumus. U. Osis, ņemot vērā Latvijas specifiku, uzsvēra nepieciešamību atbalstīt tieši mazos uzņēmumus, bet “Nordic Industrial Park” mārketinga direktore Elita Moiseja atgādināja, ka savulaik bijis paredzēts 20 procentus industriālo parku kapacitātes atvēlēt tieši biznesa inkubatoriem.
Diskusijas nobeigumā tās dalībnieki secināja, ka inovācijas programmas realizēšanai pirmām kārtām nepieciešama visu ieinteresēto pušu viedokļu apkopošana, lai būtu iespējams izstrādāt konkrētus priekšlikumus. Savukārt EM pārstāvji solīja valsts sapratni un atbalstu. I. Preimate pastāstīja, ka ministrijā izveidota speciāla nodaļa inovācijas programmas vadībai un koordinācijai. Savukārt L. Ribicka teiktais viesa cerības, ka Latvijas uzņēmējiem būs darboties spējīgi sadarbības partneri zinātnē: “Šogad mūsu augstskolā paredzēta 40 disertāciju aizstāvēšana. Jaunie doktoranti būs tie, kas radīs jaunos produktus.”