Tautas tradīcijas, to kopšana un valsts

Jānis Kurpnieks, Valsts Tautas mākslas centra vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Pateicoties plaši izplatītajai tautas mākslai, saglabājas nacionālā pašapziņa un latviskā identitāte. Dziesmu, deju, folkloras ansambļu, pūtēju orķestru svētkos, Tautas teātru salidojumos, lietišķās mākslas izstādēs — lielos tautas saietos — latvieši apliecināja savu kopību, savas kultūras spēku un nezūdamību.

Ar 2000. gadu Valsts tautas mākslas centram ir jārada vēl detalizētāk teorētiskā un likumdošanas bāze tautas mākslas procesa pastāvēšanai, ir jābūt likumdošanas garantijām, jāparedz valsts, pašvaldību un paša indivīda atbildība. Līdz ar to tiek nodrošināta daudz demokrātiskāka pieeja katram, lai ikvienam būtu brīva izvēle un iespēja izteikties mākslā. Valsts ir ieinteresēta tautas mākslas attīstībā, indivīda izglītošanā attiecīgā mākslas formā, kas cilvēku interesē. Tas nav pašmērķis, bet nozīmīga izglītošanas un ētiskās audzināšanas forma — mūža izglītība, ko dod dziedāšana koros, folkloras ansambļos, spēlējot orķestros, nodarbojoties ar teātra un lietišķo mākslu. Mūsu pašdarbības pulciņu dalībnieki var lepoties ar labiem sasniegumiem visos mākslas veidos. Ne reti tos pielīdzina augstas klases profesionāļiem. Svētkos, festivālos, izstādēs un salidojumos var pārliecināties par mūsu tautas augsto kultūru un gara bagātību. Pat nupat notikušajos Skolēnu dziesmu svētkos šis process mums ir jānotur un jāattīsta, jāpaplašina interešu grupu redzes loks. Lielajos saietos sastopam visdažādāko profesiju pārstāvjus, kas visu mūžu dziedājuši korī vai spēlējuši teātri, kuru bērni turpina iet vecāku iemīto taku mākslā. Mēs, baltieši, — lietuvieši, igauņi, latvieši — pamatnostādnēs esam līdzīgi. Mūsu tautu kultūras fenomens ir izdzīvojis cauri laikiem. Tas sakņojas tautas tradīcijās, jau kopš dzimšanas iekodēts asinīs.

Visi mūsu centra darbinieki ir dziļi iesaistījušies, pat ieauguši tautas kultūras un mākslas dzīvē. Savos ideālos ir cieši vienoti ar radošu procesu pozitīvo un ētisko audzināšanas uzdevumu nozīmību, taču ne reti jāsastopas ar sūrumu, ko grūti pārvarēt ikdienas materiālajā skaudrumā.

Demokrātisms paver lielu brīvību katra indivīda izvēlē par materiālu un saturu, ko katrs vēlas izmantot savā radošā darbā, bet ikviens pats ir atbildīgs par ieceres realizāciju, vajadzīgajiem līdzekļiem. Nav vairs cenzūras vai prasības pēc kādas, kaut kam vēlamas, uzskatu vai ideju sludināšanas. Nevienam neliedz braukt kaut vai uz Āfriku vai Austrāliju — ir pavērta iespēja visplašākai pašiniciatīvai. Taču pilnīgai pašplūsmai šo darbu pamest nevaram. Mūsu valdības nodoms nav atbalstīt institūcijas, bet galvenokārt darba procesu un radošo jauno projektu pieteikumus un to izdevumus.

Tādu nav mazums, piemēram, Jelgavas un Ventspils teātri vairākkārt viesojušies ar savām izrādēm Anglijā, Valkas teātris bijis Austrālijā, Jūrmalas teātris sadarbojas ar Dānijas teātri. Mūsu kori un deju kolektīvi apbraukājuši vai visu pasauli un saņēmuši godalgas un iemantojuši plašu popularitāti, arī folkloras ansambļi bauda starptautisku atzinību. Lietišķās mākslas meistari un "Skandenieki" ar lieliem panākumiem piedalījās ASV Pasaules tautu dzīves un mākslas festivālā pašā Baltā nama pakājē.

"Mūsu centrs rīko radošo procesu seminārus, meistardabnīcas, organizē lielajiem pasākumiem atlases, izkopj kolektīvu vadītāju teorētiskās zināšanas un rūpējas par praktisko nodarbību kursiem. Gādājam, lai mūsu pulciņu vadītāji, diriģenti, režisori būtu izglītoti, patstāvīgas, spēcīgas, radošas personības, kas spēj ne tikai iedvesmot, bet arī audzināt savu kolektīvu dalībniekus. Šajā darbā mūs atbalsta Kultūrkapitāla fonds, Kultūras ministrija un lielā mērā arī vietējās pašvaldības."

Visā lielajā Tautas mākslas veidu sazarojumā Jānis Kurpnieks jūtas kā piederīgais, un paliek iespaids, ka vadītājs ar administrēšanu nemaz nenodarbojas un groži nav stingri savilkti. No ikviena VTMC darbinieka Jānis Kurpnieks sagaida ne tikai patstāvīgu un pārskatāmi mērķtiecīgu rīcību, bet arī pilnīgi paļaujas uz katru.

Pieredze kultūras darbā Jānim Kurpniekam ir jau gadu desmitiem gara. Ar kultūras norisēm viņš bijis saistīts jau bērnībā. Kurpnieku ģimene tam ir spilgts piemērs. "Esmu dzimis Augšzemē, Daudzeses pagastā, kur lielā cieņā bija kora dziedāšana un tautas dejas. Mans tēvs bija dzelzceļnieks, māte dzīvoja mājās, un "kā smejas, lutinājusi" vienīgo dēlu. Abi bija dejotāji un dziedāja korī. Man, tāpat kā visiem, bija jāiet ganos un jāpalīdz arī citos lauku darbos, bet lutināšana izpaudās, kad vecāki jau agri ņēma mani līdzi uz savu vaļasprieku — kora un deju mēģinājumiem. Dziļi atmiņā saglabājušās atmiņas par Dziesmu svētkiem Vīgantes parkā un saieti pie Staburaga."

Skolas gados Jānis dziedāja korī, dejoja, spēlēja pūtēju orķestrī un kopā ar citiem zēniem sapņoja par nopietnu darbošanos mūzikā.

"Pēc astotās klases aizgāju uz Mediņa mūzikas skolu un pēc iestājeksāmeniem uz Jelgavas mūzikas vidusskolu. Pēc tam ceļš veda uz Valsts konservatoriju.

Konservatorijas laikā strādāju par pasniedzēju Dārziņa mūzikas skolā un kopš pašas dibināšanas spēlēju Gunāra Ordelovska pūtēju orķestrī "Rīga". Mans instruments ir trompete, no kuras nespēju šķirties arī tagad, kaut arī manas profesonālā mūziķa gaitas izbeidzās ar konservatorijas absolvēšanu. Saslimu, nevarēju iet obligātajā kara dienestā un mani nosūtīja uz Jelgavas rajona lauku skolu par mūzikas skolotāju. Arī pats spēlēju ansambļos un organizēju vietējo sabiedrisko dzīvi. Pēc triju gadu darba Garozas skolā mani uzaicināja par Jelgavas rajona Kultūras nodaļas vadītāju. Šajā darbā nostrādāju vienpadsmit gadus, bet 1988. gadā, kad sākās jau Atmodas vēsmas, mani uzaicināja darbā uz Tautas mākslas centru."

Vēl vienmēr Jānis Kurpnieks dzīvo Jelgavā, un lai arī darba uzdevumos viņš gandrīz vai katru brīvdienu ir aizņemts, vai nu kādos tautas svētkos, festivālos, salidojumos un izstādēs, viņam ir kupla (mūsdienu izpratnē) un stipra ģimene. Četri bērni un viņa mūžīgo aizņemtību saprotoša, laba dzīvesbiedre Valda. Arī Valda ir beigusi konservatoriju, bet, apprecējusi Jāni, septiņus gadus auklējusi bērnus. Tikai tagad pārkvalificējusies un strādā pie notāra.

"Vecākais dēls ir "savā dzīvē". Lauris gan muzicē, gan dzied, gan mēģina ķlūt pilnīgi patstāvīgs, jo viņam jau ir 26 gadi.

Trīspadsmit gadu vecais Elvijs mācās Jelgavas Pirmās vidusskolas septītajā klasē un aizrautīgi nodarbojas ar karatē. Šajā sporta veidā viņam ir labi panākumi, un vēroju, ka tas pozitīvi veido arī puikas personību.

Deviņgadīgā Anniņa veiksmīgi mācās trešajā klasē un šogad turpinās ģimenes tradīciju — piedalījās Skolēnu dziesmu svētkos.

Niklāvs no divu gadu vecuma bija aktīvs tautas deju pulciņa dalībnieks, bet nu, septiņos gados, ar piecgadīgu dejotāja stāžu pārgājis uz sporta dejām.’’

Visos lielajos pasākumos, kas notiek Latvijā, kopā ar Jāni Kurpnieku ir arī viņa ģimene. Visi saauguši ar tautas kultūras dzīves notikumiem, bet ir arī iemācījušies palikt malā. Tēvu netraucēt un neaizkavēt, kad viņam jāpilda darba pienākumi.

Vismaz divreiz gadā VTMC vadītājam Jānim Kurpniekam nākas braukt komandējumos uz citām zemēm. Nupat atgriezies no Anglijas, kur devās ar visiem valsts kultūras nodaļu inspektoriem, lai caur vēstniecību iepazītos un pamācītos no tādas lielas un stabilas kultūras valsts kā Lielbritānija, kā tur veido un virza kultūras pasākumus uz 21. gadsimtu.

"Ar vēstniecības gādību bija iespēja vienu dienu pabūt arī Milleniuma centra domē. To vienlaikus var apmeklēt 10 000 cilvēku, un tomēr nemaz neliekas, ka tur būtu kāda drūzma. Tomēr, lai tur nonāktu, biļetes ir jāpasūta iepriekš, un zemē, kur rindas nepazīst, lai iekļūtu uz Milleniuma domes apmeklējumu, ir jāstāv rindā. Pasākumu varbūt var salīdzināt ar visgreznāko Olimpisko spēļu atklāšanas vai noslēguma koncertu. Tiek izmantotas visneiedomājamākās tehniskās, akustiskās vai elektroniskās gaismas un muzikālās iespējas. Ir domāts par katru apmeklētāju. Arī bērniem ir paredzētas visdažādākās spēles, nodarbības un rotaļas. Iekārtoti gan sporta laukumi, gan pludmale. Viss veidots tā, lai atklātu cilvēku būtību un reizē to arī veidotu un attīstītu. Pēc īsas videofilmas noskatīšanās rodas apjēga par bezjēdzīgi postošo karu nodarījumiem, dažādo cilvēku rasu un zemju iedzīvotāju saistību un atbildību cilvēcības un dabas aizsardzības saglabāšanā. Nav izmantota didaktika, tomēr redzētais noslāņojas zemapziņā kā pārliecība. Ir salīdzinātas dažādas reliģijas un arī tas, kas ir kopīgais un vienojošais visās konfesijās. Reliģisko jautājumu izpratnei un ētikai ir pievērsta ļoti liela vērība. Arī mācīšanās iespējām un filozofiskiem jautājumiem, dažādas uztveres un indivīda rīcības analīzē. Ir panākts kino, teātra un spēles apvienojums. Uz milzu ekrāna parāda skolu. Caur zāli nāk aktrise, paver ekrānu un ieiet šajā skolā un turpina tur darboties. Arī mēs iegājām šajā kino — skolas ekrānā un tur spēlējām kompjūterspēles. Tās bija tendētas uz radošo spēju vingrināšanu. Brīžam viss sķita kā tumsā, un tomēr radās pārliecība no gaismas staru spēles, ēnu rotaļas un zaļa mīksta paklāja, kā dabiska zāliena, ka tu esi dārzā. Varēja arī lieliski un garšīgi paēst, tā laiku nejūtot, pavadījām tur veselu dienu. Sastapām jaukā atmosfērā arī vienu no Austrālijas vieskolektīviem un ievadījām pārrunas par pūtēju orķestru apmaiņas braucieniem. Ja vien ir iespējas un apstākļi atļauj, varu ieteikt aizbraukt uz Angliju un apmeklēt šo 21.gadsimtam un cilvēkam, kā nākamās paaudzes pārstāvim, veltīto grandiozo pasākumu.

Vēl ar vēstniecības rūpību izdevās pabūt Daugavas Vanagu izveidotajā "Straumēnu" ciematā un pakavēties pārrunās par latviskās kultūras savstarpējās sasaistes iespējām. "Straumēnos" bez plaši pazīstamās un labi iekārtotās veco ļaužu mītnes ir vēl vesels ciemats ar latviešu celtām skaistām savrupmājiņām ar dārziem. Te izveidota latviskuma saliņa, kur tiek koptas latviešu kultūras tradīcijas. Pirmā trimdinieku paaudze, izklīdusi svešā malā, šo brīnumu radīja, otrā paaudze pārņēma gan valodu, gan tradīcijas, bet trešajai paaudzei vienai pašai to saglabāt un tālāk veidot diez vai pietiks spēka, ja tā tiks pilnīgi atrauta no Latvijas un savu vectēvu dzimtas saknēm. Latvijā atgriežas retais pašaizliedzīgais patriots, bet trešā paaudze, kas sevi materiāli nodrošinājusi un darba saistību dēļ varbūt vēl ilgi paliks Anglijā, tomēr izjūt, lai arī kas tur būtu, tu neesi anglis. Mūsu pienākums ar savstarpēju sadarbību ir rūpēties par to, lai šo dzimto sakņu sajūta nezustu. Maija beigās "Straumēnu" latviešu kopiena svinēja savu 25 gadu pastāvēšanas jubileju. Pirmie 25 gadi pēc bēgļu gaitām pagāja "Straumēniem" naudu sapelnot, uzceļot un izveidojot arī savu kori. Lielajā jubilejā "Straumēnus" sveikt no Latvijas ieradās mūsu mākslinieki un piedalījas arī svētku koncertā. "Straumēnu" trimdas latviešu paveiktais darbs latviešu valodas, gara, tradīciju un tautas pašcieņas saglabāšanā būtu pelnījis nopietnus pētījumus un aprakstus latviešu kultūras vēsturē.

Pagājušā gadā biju Norvēģijā, kur piedalījos apgabalu konferencē par kultūras darbu projektiem. Redzēju arī kultūras pasākumu gada tirgu Mores–Ronsdtāles apgabalā.

Divdesmit trīs mūsu kori šovasar brauca uz Norvēģiju, uz Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētkiem."

Nora Vētra–Muižniece