Lasījis katrs otrais. Piekrita divas trešdaļas

Pērnruden “Latvijas Vēstnesis” publicēja rakstu ar ļoti plašu tabulu, kurā bija parādīti visu Latvijas pagastu attīstības indeksi un ieņemamās vietas no 1999. līdz 2002.gadam (O.Krastiņš, V.Locāne “Lai katrs ir kā centrs” – “LV”, 2003.g. 26. sept., Nr. 133 (2898) – 10., 11. lpp.). Raksts bija adresēts pagastu pašvaldību darbiniekiem, tomēr ne tikai viņiem. Īpaša pagastu pašvaldību darbinieku aptauja parādīja, ka puse no viņiem par šādu datu esamību uzzinājuši tieši no “Latvijas Vēstneša”.

Atgriezeniskā saite
ir vajadzīga

Tradicionālais priekšstats par seno zinātnieku ir saistīts ar vientuļnieku savā cellē, par mūsdienu zinātnieku – pie aparātiem pārblīvētiem galdiem un sastatnēm. Ko īsti viņš dara, to saprot tikai viņš pats, mūsdienās – vēl kādi trīs Latvijā un pāris desmiti pasaulē. Sociālajās zinātnēs, arī statistikā, tā strādāt nevar. Zinātniskā ideja, protams, rodas vienam. Ir pareizs par līdzautoriem formulētais sakāmvārds, ka “ar vienu pildspalvu divi vienlaikus rakstīt nevar”. Tomēr, kad ideja radusies, pirmie aprēķini izdarīti, ļoti svarīgi ir tos parādīt ne vien kolēģiem zinātnē, bet arī tiem, kuri ir “tuvāk dzīvei”. Jo sociālo zinātņu objekts nav nedzīvi priekšmeti, bet gan cilvēki, viņu kopas, organizācijas. Šajā situācijā “pētījuma objektam” darba vēlākajās stadijās jākļūst par pētījuma līdzizpildītāju, vismaz par tā vērtētāju.

Sevišķi svarīgi tas kļūst tad, ja sociālo zinātņu ieteikumi tiek izmantoti par bāzi kādu likumu vai citu normatīvo aktu pieņemšanai, kas skar atsevišķu cilvēku, viņu grupu vai teritoriju intereses. Tad plašas sabiedrības vērtējumiem ir ne vien jānovērš zinātnieku iespējamās kļūdas (nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara), bet arī jārada psiholoģiskā pārliecība sabiedrībā, ka izmantotie dati ir pareizi, objektīvi, taisnīgi. Līdz ar to ceļas pieņemto normatīvo aktu autoritāte.

Anketa par
attīstības indeksu

Lai noskaidrotu, ko pagastu pašvaldību darbinieki domā par savu teritoriju attīstības indeksiem, tika izstrādāta īpaša aptaujas anketa un izsūtīta 100 pagastu pašvaldībām, galvenokārt Vidzemē. Anketu drīkstēja izpildīt anonīmi vai norādot izpildītāju. Atsaucību varēja gaidīt lielāku. Tomēr aizpildītās anketas saņēmām no Alūksnes, Cēsu, Gulbenes, Limbažu, Madonas, Ogres, Valkas un Valmieras rajona pagastiem. Iegūtos rezultātus nevar uzskatīt par reprezentatīviem statistikas un socioloģijas izpratnē, bet respondentu samērā lielā vienprātība daudzos pamatjautājumos sniedz labu priekšstatu par to, ko pašvaldības domā par šo indeksu vispār, kā to varētu pilnveidot un ko nevajadzētu darīt.

Pēdējā laikā daudzās aptaujās atsaucība (svešvārdā – respondence) ir zema. Vai nu cilvēki netic, ka šādas aptaujas var ko ietekmēt, vai arī ir skeptiķi un pesimisti plašākā nozīmē. Konkrētā anketa tika izplatīta samērā neizdevīgā laikā, jo tad runāja un rakstīja par noteiktiem termiņiem, kuros administratīvi teritoriālā reforma jāpabeidz. Vai kāds brīnums, ka mazākajos pagastos valdīja “čemodānu” noskaņojums? Un tad vairs neviens nedomā par sava darba uzlabošanu. Jāsakārto tikai lietas nodošanai. Labi, ka jaunā valdība no šādiem termiņiem atteikusies.

Vai savu attīstības
indeksu zinājāt?

Anketas sastādītāji pieņēma, ka atbildes uz šo jautājumu varētu būt arī negatīvas. Tādēļ anketai tika pievienota iepriekš minētā raksta “Lai katrs ir kā centrs” kopija elektroniskā formā.

Izrādījās, ka 64% pašvaldību šie rādītāji bija zināmi jau agrāk. Pārējie 36% ar tiem iepazinās anketas pielikumā. Mums patīkami, ka 50% pašvaldību ar sava pagasta vērtējumiem bija iepazinušies, lasot “Latvijas Vēstnesi”. Citas pašvaldības šo informāciju bija ieguvušas no grāmatas “Reģionu attīstība Latvijā”, kursos, semināros. Vairākās anketās bija atzīmēti divi vai trīs avoti.
Otrais anketas jautājums bija “Vai piekrītat sava pagasta novērtējumam” ar aprēķinātajiem attīstības indeksiem? Lielākā daļa respondentu (67%) atbildēja pozitīvi – “jā”. Arī tas ir gandarījums šā indeksa izstrādātājiem, bet nav pamats pašapmierinātībai. Vēl ir iespējas indeksu pilnveidot, un dažas no tām ir uzrādītas anketās. 33% pagastu atbildēja, ka novērtējumam piekrīt “daļēji”. Tas fiksē tā saukto “izvairīgo” atbildi. Nu jau kļuvis par tradīciju, ka vairumā socioloģisko aptauju dominē tieši izvairīgās atbildes. Šoreiz to ir izteikts mazākums!
Kā redzams, iepriekšējo skaitļu summa ir 100. Tas nozīmē, ka nav bijis nevienas pašvaldības, kura ar attīstības indeksu doto vērtējumu būtu noraidījusi pilnīgi.

Galvenie pamatrādītāji

Kā jau parādījām iepriekšējos rakstos, pagastu attīstības indeksu veido, apkopojot sešus pamatrādītājus. Anketā tika jautāts: “Kuri no pamatrādītājiem vislabāk atspoguļo pagasta attīstību?” Nebija norādīts, cik no šiem rādītājiem atzīmēt. Varēja atzīmēt tiklab visus, kā arī nevienu. Vairums respondentu bija atzīmējuši divus vai trīs. Tādēļ turpmāk uzrādīto procentu summa pārsniedz 100.

Izmantotos attīstības pamatrādītājus par nozīmīgiem atzīst šāds respondentu īpatsvars:

Var teikt, ka pirmie četri rādītāji ir “akceptēti”. Kā vismazsvarīgākais ir vērtēts rādītājs “zemes vidējā kadastrālā vērtība”. Kāds pagasta padomes priekšsēdētājs raksta: “Tā ir puslīdz objektīva tikai Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. Pārējā Latvijas teritorijā nav aktīva un plaša zemes tirgus, tāpēc kadastrālā vērtība parasti tiek noteikta, pielīdzinot pagastus līdzīgiem pagastiem citur, kur ir šis tirgus. Šis rādītājs ir diezgan subjektīvs, jo pielīdzināšanu veic kāds VZD (Valsts zemes dienests) ierēdnis.” Šā rādītāja trūkums ir arī tas, ka jau daudzus gadus tas nav aktualizēts.

Domājam, ka turpmāk, rēķinot teritoriju attīstības indeksu, varētu būtiski samazināt tā nozīmības svaru, lai tas metodikā paliktu vairāk simboliski nekā praktiski. Cerot, ka zemes kadastrālo vērtību tuvākajā laikā pārvērtēs atbilstoši tirgus vērtībai.
Par iedzīvotāju blīvumu kā attīstības pamatrādītāju ir izteiktas domas, ka tam var būt gan pozitīva loma (tā pieņem pašreizējā metodika), gan arī negatīva. “Piemēram, ja pagasts ir bagāts ar mežiem (mežos cilvēki vairs nedzīvo), bet pēdējā laikā koksnes cena ir ļoti pieaugusi, mežam ir būtiska rekreatīva funkcija u.tml. – visi šie faktori nemazina, bet gan palielina teritorijas attīstības potenciālu.” (Tā kāda Balvu rajona pašvaldība.) Tātad – zema apdzīvotība, augsts potenciāls.
Ļoti nopietni būs jādomā par šā rādītāja lietošanu novadu vērtēšanai, kurus veidos pilsēta(-as) un lauku teritorija. Šeit daudz piemērotāks šķiet rādītājs “pilsētu iedzīvotāju īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā”. Ja vien valsts statistika nodrošinās šādus datus...
Ir ieteikumi pilnveidot datus par bezdarbu. Kāda Valmieras rajona pašvaldība uzskata, ka “bezdarba līmenis atspoguļo nevis bezdarbu teritorijā, bet to cilvēku skaitu, kuriem pietiek naudas un laika, lai varētu reģistrēties.. Nodarbinātības dienestā.. un kuriem ir cerības dabūt bezdarbnieka pabalstu.. Daļa bezdarbnieku neoficiāli strādā, savukārt vēl vairāk faktisko bezdarbnieku nav reģistrējušies ND”.
Statistiķi apzinās šo problēmu, un kopš 1995.gada periodiski notiek darbaspēka izlases veida pētījums. Tas “.. aptver 7 republikas pilsētas, 32 rajonu pilsētas un visus pagastus. 2002.gadā .. nejaušas izlases rezultātā tika atlasītas 10296 mājsaimniecības, kurās aptaujāja mājsaimniecības locekļus 15– 74 gadu vecumā (kopumā apmēram 19100 cilvēku) (Latvijas statistikas gadagrāmata 2003.– 55., 56. lpp.).
Tā kā tie ir izlases dati, līdz šim uzskatīja, ka pa atsevišķiem pagastiem tie nav reprezentatīvi. Taču vēl būtu jāpētī, vai izlases kļūda (kas, izmantojot šo aptauju datus pa atsevišķiem pagastiem, tiešām ir liela) ir lielāka nekā starpība starp oficiāli reģistrēto un faktisko bezdarbnieku skaitu. Varbūt labāk samierināties ar ļoti lielu izlases kļūdu nekā ar kvalitatīvi neadekvātu rādītāju?
Pret iedzīvotāju ienākuma nodokļa lielumu, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, kā attīstības pamatrādītāju, anketās būtisku iebildumu nebija.

Kas vēl jāņem vērā?

Aptaujas anketas izstrādātāji cerēja saņemt interesantas atbildes uz jautājumu “Kas nav ņemts vērā, izdarot vērtēšanu, bet ko vajadzētu ņemt vērā?”.

Diemžēl izteiktie piedāvājumi reti atkārtojās vairākās anketās, tādējādi tie atspoguļo viena vai divu respondentu, bet ne kādas nozīmīgas daļas viedokli. Divās anketās tika ieteikts “nekustamais īpašums”, vienā gadījumā tā vērtība, otrā – nodokļa nomaksas procents. Kāds Madonas rajona pagasts ieteica vērtējumā ņemt vērā, vai “pagasts ir donors, vai dotācijas saņēmējs”. Bija priekšlikumi ņemt vērā darba vietu skaitu un pagasta teritorijas izvietojumu: vai tā ir tuvu vai tālu no Rīgas, rajona centra, arī to, kāda ir valsts nozīmes ceļu kvalitāte.
Par šiem jautājumiem esam daudz un samērā sen domājuši. Taču nav izdevies atrast vienu – divus rādītājus, kas raksturotu pagasta ģeogrāfiskās priekšrocības un trūkumus. Piemēram, attālumu līdz Rīgai var mērīt pa gaisa līniju, pa tuvāko lielāko autoceļu, pa tuvāko dzelzceļu, vispār pa tuvāko izbraucamo ceļu... Ja pagastam tuvāka ir Rēzekne, vai arī tad ir nozīme mērīt attālumu līdz Rīgai? Varbūt objektīvu mērījumu šeit būtu lietderīgi aizstāt ar pāris subjektīviem vērtējumiem, piemēram, šādiem?
• Cik stundās, ieskaitot gaidīšanu, ar sabiedrisko transportu jūs varat nokļūt lielākā pilsētā, kurā var nokārtot visu nepieciešamo, un atgriezties no tās?
• Cik stundās to pašu varat izdarīt ar personisko autotransportu, ja tas ir?
• Cik reizes mēnesī jums rodas vajadzība apmeklēt šo pilsētu?

Par subjektīviem
ieskatiem vispār

Jau agrāk rakstījām, ka ir izskanējis priekšlikums pagastu, arī citu teritoriju, attīstības indeksu pamatrādītājos ietvert arī vietējo pašvaldību vadītāju, varbūt arī dažādu iedzīvotāju slāņu pašvērtējumus. Atšķirībā no iepriekšējiem, kurus iegūst skaitīšanas, mērīšanas u. tml. ceļā un sauc par objektīviem, vērtējumus un pašvērtējumus nosaka respondenta attieksme, noskaņojums. Tos sauc par subjektīviem rādītājiem. Atbildes uz subjektīviem jautājumiem parasti ir kvalitatīvas, jēdzieniskas, vārdiskas, piemēram, “dzīvojam labi”, “neredzam attīstības perspektīvas” u.tml. Taču var prasīt un var dot arī kvantitatīvus (skaitliskus) vērtējumus.

Tā kā pēdējos gados kā statistikas datu pirmavoti savu nozīmi pakāpeniski zaudē dažādi pārskati, bet palielina – aptaujas anketas, līdz ar to arī pieaug subjektīvo vērtējumu nozīme un īpatsvars. Daži pat sāk runāt par vērtējumu jeb konjunktūras statistiku kā atsevišķu statistikas nozari. Tādēļ palūdzām atbildi arī uz jautājumu “Vai vērtējumā (attīstības indeksā) vajadzētu izmantot arī līderu subjektīvos vērtējumus un pašvērtējumus?”. Atbilde “jā” bija lasāma tikai vienā anketā. Visi pārējie, tātad vienprātīgi, bija teikuši “nē”, tātad šādu iespēju noraidījuši. Tā kā bija paredzēta papildatbilde – “tie jāapkopo citā pētījumā, nejaucot ar rādītājiem, kas atspoguļo faktus”, ievērojami vairāk par pusi (67%) respondentu bija atzīmējuši šo atbildi.
Tātad zinātnei un statistikai ir vajadzīgi tiklab fakti, kā arī vērtējumi un pašvērtējumi. Bet “putra ar kāpostiem kopā garšo tikai retajam”.

Vai jūsu pašvērtējums
sakrīt ar indeksu

Vēl bija paredzēts jautājums “Kā vērtējat sava pagasta attīstību?” ar piezīmi, ka vērtējums var nesakrist ar aprēķināto un piesūtīto attīstības indeksu.

Daļa pagastu pašvaldību bija atturējušās no šāda vērtējuma. Divas trešdaļas no tām, kas to devušas, bija izvēlējušās tradicionālo neitrālo atbildi “vidēja”. Tas vēlreiz pierāda ārēja, skaitliska vērtējuma nepieciešamību, kā arī teritorijas ranžēšanu no “spēcīgākās” līdz “vājākajai”. Tikai tad var redzēt, kas patiešām atrodas vidū un kam tikai tā šķiet.
Kā jau teicām, aptauju nevar uzskatīt par reprezentatīvu, tomēr var vērot sakarību, ka lielākā daļa pagastu (85%) tiklab pēc pašvērtējuma, kā arī pēc LSI izstrādātā attīstības indeksa ir vidējā attīstības līmenī ar nedaudz pozitīvu vai negatīvu novirzi. Pagasti ar izteiktāk pozitīviem vai negatīviem vērtējumiem parasti no aptaujas bija atturējušies. Tie vēl grib padomāt, kā tas tā iznāk...

Kas veicina, kas kavē

Kā nozīmīgi tika vērtēti anketas jautājumi “Kādi faktori veicina pagasta attīstību un kādi to kavē?”.

Starp pirmajiem atbilžu biežuma secībā jāmin: uzņēmējdarbības attīstība, infrastruktūras uzlabošanās, darba vietu skaita pieaugums, lauksaimniecības attīstība, ģeogrāfiskais novietojums, ekonomiskās aktivitātes palielināšanās. Retāk minēti pozitīvas nozīmes faktori bija: pašvaldības ieinteresētība teritorijas attīstībā, izglītības iestāžu skaits pagastā, stabilas darba vietas, pagasta centra sakārtotība, labklājība, veiksmīgi projekti, iedzīvotāju un pagasta darbinieku izglītības līmeņa palielināšanās, iedzīvotāju ienākuma nodokļa palielināšanās (augot ienākumiem).
Savukārt kā pagasta attīstību kavējoši faktori nozīmības secībā minēti: nepietiekams finansējums pašvaldību darbībai, iedzīvotāju inertums – tie neiesaistās uzņēmējdarbībā, neveido uzņēmumus, vāja, nekvalitatīva infrastruktūra, slikti ceļi, centralizācija un gaidāmā administratīvi teritoriālā reforma (autoru izcēlums), nesakārtota, pretrunīga likumdošana, valdības vienaldzība pret lauku attīstību, laukus graujoša valdības saimnieciskā politika, neattīstīta lauksaimniecība. Retāk minēti šādi negatīvie faktori: mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nelabvēlīga nodokļu sistēma, pierobeža, nav sadarbības iespēju ar kaimiņvalsti, neskaidras reformas, neattīstīta mazo uzņēmumu un individuālo darba veicēju kooperācija, neapmierinošs valsts atbalsts, nepareizi attīstības fondu sadales principi, zems iedzīvotāju dzīves līmenis, darba vietu trūkums sievietēm, interneta trūkums, liels attālums no rajona centra.
Turpmākajās aptaujās, kurām jau vajadzētu būt reprezentatīvām, šīs atbildes varētu iespiest pašā anketā kā izvēles variantus. Tas panāktu lielāku atbilžu koncentrāciju uz galveno un norādītu, kas ir izdarāms vispirms un no kā noteikti jāatturas.
Tomēr visus ailēs un rūtiņās salikt nekad nevarēs. Piemēram, kādas Cēsu rajona pašvaldības darbinieks raksta, ka “tas ir pašu rokās”.

Vērtējumi ir vajadzīgi

Autorus ļoti interesēja atbilde uz pēdējo jautājumu “Vai šāda informācija jums ir vajadzīga?”. (Te domāti attīstības indeksi, attīstības pamatrādītāji un aprēķinu starprezultāti.)

Tikai viena pašvaldība, kura pati savu darbu novērtējusi kā sliktu, deva negatīvu atbildi – “nav vajadzīga”. Visas pārējās šādu informāciju vēlas saņemt, tomēr vispārējā trūkuma apstākļos 77% bez maksas. Dažas pašvaldības ir gatavas par to maksāt no Ls 5 līdz Ls 20 gadā.
Cik zināms, turpmāk centralizēto atbalstāmo projektu kopvērtība sasniegs miljonus. Līdz ar to pat daži procenti, kas tiks atvēlēti projektu administrēšanai, veidos simtus tūkstošu. Pāris desmiti tūkstošu kvalitatīvas datu bāzes izveidošanai un to pieejamībai elektroniskā vai drukātā veidā, tāds nieks vien būtu.
Ja vien būs laba griba un pietiekams spiediens no apakšas...

Rita Ozoliņa,
LU maģistrante

Oļģerts Krastiņš,
LU emeritētais profesors