Raganu medības teātra kritikā ar upuriem

Viens no teātra kritiķu vajāšanas upuriem bija Aleksandrs Čaks, kas mira 1950. gada februārī. Gadu vēlāk Stokholmā iznāca dzejnieka darbu izlase “Mana paradīze” ar Niklāva Strunkes zīmējumiem, arī šo, kas ilustrē dzejoli “Rekviēms”

1949.gada pavasaris Latvijas vēsturē ar melnām krāsām iezīmējās ne tikai ar 25.marta deportāciju un zemnieku sadzīšanu kolhozos, bet arī ar Maskavas inspirētās “bezdzimtenes kosmopolītu” apkarošanas kampaņas izvēršanu.
“Antipatriotisko teātra kritiķu grupas” atmaskošana sākās Maskavā PSRS Rakstnieku savienības valdes 1948.gada decembra plēnumā. Tai sekoja “Pravdā” un vēlāk citos laikrakstos publicētie kritiskie raksti, kuri “atmaskoja” šīs grupas “tautai naidīgo nostāju un uzskatus”. Tā, piemēram, “Pravda” rakstīja, ka esot izveidojusies “antipatriotiska buržuāziskā estētisma epigoņu grupa, kas iespiežas mūsu presē un sevišķi izlaidīgi uzvedas žurnālā “Teatr” un laikrakstā “Sovetskoe iskusstvo””. Tādā veidā šie kritiķi esot mēģinājuši diskreditēt padomju literatūras un mākslas progresīvās parādības, nikni uzbrūkot tieši patriotiskiem, politiski mērķtiecīgiem darbiem it kā aiz to mākslinieciskās nepilnvērtības iegansta.
Šī raganu medību kampaņa Rīgu sasniedza 1949.gada 28.februārī, kad Valsts Drāmas teātrī tika sasaukta Rīgas pilsētas literatūras un mākslas darbinieku sapulce, kurā ziņojumu “Par padomju teātra kritikas stāvokli republikā” nolasīja LK(b)P CK sekretārs A.Pelše. “Ar lielu sašutumu un dusmām,” klāstīja A.Pelše, “visa padomju sabiedrība nosodījusi to graujošo darbību, kādu piekopa laikrakstu “Pravda” un “Kuļtura i žizņ” redakcijas rakstos atmaskotā antipatriotisko teātra kritiķu grupa. Verdziski klanīdamies dekadentiskās buržuāzisko rietumvalstu kultūras priekšā, bezdzimtenes kosmopolītu (..)grupa uzstājās pret visu, kas jauns un progresīvs padomju dramaturģijā un literatūrā. Bezdzimtenes kosmopolīti stipri kaitēja padomju teātrim, padomju literatūrai, viņi saindēja padomju mākslas veselīgo noskaņu ar kosmopolītisma dekadences un formālisma trūdu smaku, viņi centās virzīt pa nepareizu ceļu atsevišķu rakstnieku un teātra kritiķu daiļradi.”
Kritizēdams “reakcionārās ideoloģijas” sludinātāju “nodevīgās un zemiskās metodes”, A.Pelše norādīja, ka arī “daudzām teātra kritiķa A.Čaka recenzijām ir formālistisks raksturs, tajās viņš cenšas ievazāt meņševistiskas teorijas un nopulgot atsevišķu padomju dramaturgu daiļdarbus”.
Gan šajā, gan 10.martā notikušajā rakstnieku un kritiķu sapulcē visbargāko kritiku izpelnījās tādi “meņševistiskās ideoloģijas un buržuāziskā estētisma paudēji” kā A.Čaks, K.Kļava (Pabērzs), O.Brikšķis, L.Gurevičs un I.Kacs. Tika arī norādīts, ka “A.Čaks savās recenzijās izcēla nevis mākslas darba vadošās idejas, bet gan izvērtēja to no estētiski formālistiskām pozīcijām, tādā kārtā nonākdams pie kaitīgiem spriedumiem”.
“Cīņas” 1949.gada 10.marta ievadrakstā “Par principiālu un partijisku kritiku” tika arī norādīts, ka kritikā vēl pārāk svaigas esot meņševistisko uzskatu paliekas, kas visādi cenšoties notušēt šķiru cīņu mākslas darbos, zemojoties buržuāzisko Rietumu priekšā un paužot arī liberālismu, kā tas esot vērojams O.Brikšķa recenzijās.
Drīz pēc šīs raganu medību kampaņas 1950.gada februārī A.Čaks nomira, bet O.Brikšķis tās sekas smagi izjuta vēl ilgi pēc tam. Kad 1951.gadā LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki viņu apcietināja, kā viens no aresta iemesliem tika minēts “meņševistisku un kosmopolītisku uzskatu ievazāšana”. Vēl vairāk, viņa apsūdzības pamatošanai lietai tika pievienots izraksts no LK(b)P CK sekretāra raksta, kurā O.Brikšķis tika kritizēts, par “meņševisma ideoloģijas ievazāšanu” teātra recenzijās. “Bezdzimtenes kosmopolītu” apkarošanas kampaņa vēl ritēja pilnā sparā, kad par tās “panākumiem” LK(b)P CK sekretārs J.Kalnbērziņš jau steidzās informēt Maskavu.

Lēmums par O.Brikšķa arestu

Izvilkums no LK(b)P CK sekretāra J.Kalnbērziņa ziņojuma VK(b)P Centrālajai Komitejai

VK(b)P Centrālās Komitejas sekretāram biedram

1949.gada Slepeni 7.martā

G.M.Maļenkovam

(..) Pēdējā laikā republikas partijas organizācija ir pastiprinājusi ideoloģisko darbu inteliģences vidū, lai pārvarētu buržuāziskās pagātnes paliekas. Presē un mutvārdu propagandā tiek izvērsta sistemātiska cīņa pret bezidejiskumu, zemošanos Rietumu dekadentiskās buržuāziskās kultūras priekšā, buržuāziskā nacionālisma paliekām, buržuāzisko estētismu, formālismu un kosmopolītismu literatūrā un mākslā. Rīgas pilsētas literatūras un mākslas darbinieku sapulcē asai kritikai tika pakļauta antipatriotiskā teātra kritiķu grupa. Viņu vidū izrādījās vairāki latviešu kritiķi – A.Čaks, K.Kļava (Pabērzs), O.Brikšķis, L.Gurevičs, I.Kacs (Vaļins) u.c., kuri centās nomelnot padomju dramaturģiju un teātri, novirzīt rakstnieku daiļradi pa antipatriotisku, prettautisku ceļu. Čaks, Kļava un Brikšķis tika atmaskoti kā neatbruņojušies meņševiki. Tuvākajā laikā laikrakstā “Literatūra un Māksla” redakcija, kura neapmierinoši veica izvirzītos uzdevumus, tiks nostiprināta ar jauniem darbiniekiem. Tiek pārbaudīta padomju mākslinieku orgkomitejas un Mākslas akadēmijas darbība. (..)

Latvijas K(b)P CK, risinot izvirzītos uzdevumus, lai pirms termiņa izpildītu piecgadi četros gados un tālāk veiktu zemnieku saimniecību kolektivizāciju, neatlaidīgi cenšas no republikas partijas orgāniem un partijas organizācijas panākt partijas organizatoriskā un aģitācijas un propagandas darba uzlabošanu, politiskās modrības pastiprināšanu, darbaļaužu komunistiskās audzināšanas būtisku uzlabošanu, valsts un saimnieciskās darbības boļševistiskās vadības līmeņa paaugstināšanu.

Latvijas K(b)P CK sekretārs J.Kalnbērziņš

LVA, PA – 101.f., 12.apr., 64.l., 11., 12.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Lēmums par O.Brikšķa arestu

“Apstiprinu” “Sankcionēju”

LPSR Valsts drošības ministrs LPSR prokurora
ģenerālmajors A.Noviks vietnieks V.Sokolovs
1951.gada 18.janvārī 1951.gada 18.janvārī

Lēmums par arestu

1951.gada 17.janvārī
Latv. PSR Rīga

Es, LPSR VDM (Valsts drošības ministrijas) 5.daļas 1.nodaļas priekšnieka vietnieks vecākais leitnants Nainišs, izskatījis VDM

saņemtos materiālus par Otto Žaņa dēla Brikšķa, dzimuša 1904.gadā Rīgā, latvieša, bezpartijiska, PSRS pilsoņa, precējies, strādā par tulku Latvijas Valsts izdevniecībā, dzīvo Rīgā, Kirova ielā 13–9, noziedzīgo darbību,
konstatēju:
ka O.Ž.Brikšķis no 1924. līdz 1934.gadam bija Latvijas sociāldemokrātiskās partijas biedrs, šīs partijas CK loceklis un laikraksta “Sociāldemokrāts” redaktors.
Pēc LPSR VDM rīcībā esošām ziņām, Brikšķis savu apkārtējo vidū sistemātiski veic asu pretpadomju meņševistisku aģitāciju, apmelo partijas un padomju valdības vadītājus, gaida padomju varas gāšanu ar angļu un amerikāņu bruņoto spēku palīdzību, runā par nepieciešamību veikt organizētu kontrrevolucionāru darbību pret padomju varu.
Būdams žurnālists un LPSR padomju rakstnieku savienības tulks, Brikšķis savās recenzijās par Padomju rakstnieku lugām ievazāja meņševistiskus un kosmopolītiskus uzskatus.
Nolēmu:
Otto Žaņa dēlu Brikšķi, kurš dzīvo Rīgā, Kirova ielā 13, dz. 9, pakļaut arestam un kratīšanai.

LPSR VDM 5.daļas 1.nodaļas priekšnieka vietnieks vecākais leitnants Nainišs

Piekrītam:

LPSR VDM 5.daļas 1.nodaļas priekšnieks kapteinis Burejevs

LPSR VDM 5.daļas priekšnieks
majors Ļevkovičs

LVA,1986.f., 2.apr., 3920.l., 2.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

LPSR VDM izmeklēšanas daļas priekšnieka vietnieka apakšpulkveža Jassona sagatavoto O.Brikšķa apsūdzības slēdzienu 1951.gada 20.jūnijā apstiprināja LPSR valsts drošības ministra vietnieks pulkvedis J.Vēvers un LPSR prokurora vietnieks V.Sokolovs. 1952.gada 19.janvārī PSRS VDM Sevišķā apspriede pēc LPSR VDM ieteikuma piesprieda O.Brikšķim 10 gadu ieslodzījumu labošanas darbu nometnē. No ieslodzījuma viņu atbrīvoja 1955.gada maijā, piemērojot 1953.gada 27.marta amnestiju.

Izvilkums no PSRS ģenerālprokurora vietnieka A.Mišutina protesta O.Brikšķa lietā

Latvijas PSR Augstākās tiesas Slepeni

krimināllietu tiesas kolēģijai 1963.gada 2.decembrī
Nr.13/5–7586ps/5908s

Protests

O.Ž.Brikšķa lietā

“(..) Apsūdzības apstiprināšanai par meņševistiskās ideoloģijas ievazāšanu teātra recenzijās, kuras laikrakstos publicētas 1948.–1949.gadā, lietai pievienots izraksts no Latvijas K(b)P CK sekretāra (acīmredzot A.Pelšes – J.R.) raksta “Imperiālistiskās reakcijas ideoloģiskā agresija un antipatriotiskā teātra kritika”.

Šajā rakstā citētie izvilkumi no Brikšķa recenzijām par dažām lugām nesastāda kriminālnozieguma sastāvu. (..)
Ņemot vērā, ka Brikšķa atrašanās Latvijas sociāldemokrātiskajā partijā laika posmā no 1923. līdz 1934.gadam un darbošanās šajā partijā nav krimināli sodāma (..),
lūdzu:
PSRS VDM Sevišķās apspriedes 1952.gada 19.janvāra lēmumu attiecībā uz O.Ž.Brikšķi atcelt un lietu pārtraukt nozieguma sastāva trūkuma dēļ.

PSRS ģenerālprokurora vietnieks justīcijas 1.klases padomnieks A.Mišutins”

LVA,1986.f., 2.apr., 3920.l., 293., 294., 295.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

LPSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesas kolēģija 1964.gada 22.janvārī atzina, ka O.Brikšķis 1952.gadā ticis notiesāts nepamatoti. PSRS VDM Sevišķās apspriedes 1952.gada 19.janvāra lēmumu atcēla un lietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ pārtrauca.
Bet tas notika jau ilgi pēc tam, kad daudzas šādas kampaņas bija atzītas par apzināti safabricētām…

Jānis Riekstiņš,

Latvijas Valsts arhīva vecākais referents