Lielā diena

Foto: Evelīna Salcēviča

Lieldienas. Lielā diena. Vēl jo lielāka, ja atceramies, ka senais gada sākums bija svinams nevis kā tagad – ziemas vidū, bet gan pavasarī. Līdz pat 16. gadsimtam visā Eiropā jaunais gads sākās tieši Lieldienās, un visilgāk šī tradīcija saglabājās Dienvideiropā.

Kāpēc Lieldienās
nebūs pasaules gals?

Pavasara saulgrieži, astronomiskais pavasaris un agrārie rituāli, Pūpolsvētdiena jeb Palmu svētdiena, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena – arī Lieldienām, tāpat kā daudziem citiem svētkiem, raksturīgs pagānisko un kristīgo priekšstatu sajaukums. Nereti forma ir aizgūta, bet saturs senāks, savs, mantots. Visvairāk tas vērojams Latgalē, bet ne tikai. Kurzemē ticēja: ja Lieldienas iekrīt jaunā mēnesī, tad gaidāms pasaules gals. Kā radies šāds ticējums? Kristīgā baznīca Lieldienas svin kā Kristus augšāmcelšanās svētkus. Ilgu laiku diezgan lielas jukas valdīja precīzā svētku laika noteikšanā, bija daudz strīdu un atšķirību Mazāzijā un Romā, līdz Nīkaja koncils vienojās, ka Lieldienas nebūtu svinamas vienā laikā ar jūdiem, bet pirmajā svētdienā pēc pavasara pilnmēness un noteikti – pēc pavasara ekvinokcijas. Tika arī pieņemts, ka pavasara ekvinokcija ir nemainīgi 21. martā. Vēstures avotos ir saglabājušās ziņas, ka līdz pat viduslaikiem kristīgās Lieldienas svinētas veselu nedēļu, tad tikai ierobežotas ar trim dienām.

Kas Lieldienās darāms

Lieldienu rītā agri jāceļas, lai iemantotu laimi, iegūtu možumu visai vasarai. Nozīmīgs ir pats saullēkta sagaidīšanas brīdis, kad cilvēks gan iekšēji, gan ārēji, fiziski tam gatavojas un noskaņojas. No Nīcas puses nāk jo sevišķi skaisti, poētiski ticējumi: Lieldienas rītā, saulei lecot, vajag caur zīda lakatu skatīties, tad var laimi redzēt, tad redz, kā saule danco.

Lieldienās peldinājuši zirgus, lai tie vasarā būtu izturīgi. Paši gājuši mazgāties tekošā ūdeni – strautā, upē, kas tek pret rītiem, pret sauli. Tas ir sens rituāls šķīstīšanās akts daudzām tautām, kas balstīts uzskatā par ūdens sevišķo spēku zināmos laikos, jo īpaši tad, kad mostas zeme un ūdeņi.
Folklorists Dāvis Ozoliņš 19. gadsimta 90. gados “Dienas Lapas” pielikumā raksta par Lieldienu svinēšanu Alūksnes pusē, Jaunrozē: “Mājas tēvs, ja maz vien iespējams, sagatavo paša darītu alu, mājas māte dažādus Lieldienas svētku ēdienus. Par visām lietām mājas māte jau laikus krāj krietnu vairumu olu, ko Lieldienās mājiniekiem un draugiem izdalīt. Ir nabagu tiesa netiek aizmirsta. Lieldienas sestdienā tās visas sagatavo, ko pirmajos svētkos izdalīt. Olas nokrāso dažādās krāsās gan krāsām, gan noraibo skudru pūļos, gan sīpolu mizās. Mājas māte jau vakarā aprēķina, cik varēs katram olu pasniegt – cik savējiem, saimei, saimes bērniem, lai neviens nepaliek bešā, cik varēs atlicināt nezināmiem atgadījumiem. Arī par to visi mājinieki rūpējas, ka viss svētkos būtu tīrs un spodrs mājā, pagalmā, istabā.”

Cik veca ir olu krāsošanas tradīcija?

To precīzi pateikt ir grūti. Katrā ziņā pie senākajām Lieldienu ieražām tā nepieder – dainas to tikpat kā nepiemin, izņemot vienu otru jaundarinātu dziesmu ar tautasdziesmām neraksturīgu, vācu valodas ietekmētu leksiku. Pervēsim, māsiņas,/ Raibas oliņas,/ Šķiņķosim bāliņam / Lieldienas rītā. Taču pasaules materiālā kultūra šādu tradīciju pazīst ļoti sen, jau no pirmskristietības laikiem. Krāsotas olas ir atrastas arheoloģiskajos izrakumos Dagestānas avāru kapenēs, šī tradīcija bija sastopama antīkajā pasaulē, no 4. gadsimta – arī ģermāņu tautām.

Arī šodien olu krāsošana joprojām ir populāra, aizraujoša un laikam visradošākā Lieldienu nodarbe. Kāpēc Lieldienās jāvāra olas, kā tas jādara, ko ar tām iesākt? Uz visiem jautājumiem atbildes atrodamas ticējumos: Lieldienās olas jāvāra, lai augtu apaļš kā ola, lai telītes apaļas barojas; vārot nedrīkst pūst ugunī, lai olas neplīstu; jo vairāk olu saimniecei Lieldienās, jo vairāk lopu. Arī olas ēdot bija vajadzīga sava zināšana. Alsungā ticēja, ka, apēdot nepāra skaitu olu, cilvēku piemeklēs kāda nelaime. Kas olas bez sāls ēd, tas visu vasaru melošot. Nesaticība valdīšot tajās mājās, kur olu čaumalas nomet un samin. Olas dāvina, ar tām mijas un sitas. Olas jādod Pūpolsvētdienā par izpēršanu ar pūpoliem un Lieldienās puišiem par šūpošanu.

Lieldienu šūpoles

Šūpošanās ir obligāts svētku elements. Un ļoti sens. Jāšūpojas, lai nekož odi, dunduri, čūskas, lai visu gadu nenāk miegs, lai aug garas kaņepes, lai aitām padodas jēri; jāšūpojas “telīšu labad”, “liniņu labad”.

Vai tās bija šūpules, šūpotnes, aires, līgačas, līgotnes vai jaires, vienmēr svarīga bija to vietas izvēle. Par labu tiek atzīts ābeļu dārzs, uzkalns, bet ne ūdens tuvums, lai šūpojamie neiekristu ūdenī. Nekad šūpoles nekāra labā aramā zemē, – tur pēc šūpošanās trīs gadus neaugot ne āboliņš, ne cita zāle. Kurzemē auda īpašas zili sarkanas vai zaļi zilas līgotņu lentes. Šūpoļu kārēji un šūpotāji parasti bija puiši, kuriem par izšūpošanu bija jāmaksā ar olām, cimdu pāri vai pat dvieli. Šūpotāji nelaida no šūpolēm laukā, kamēr neiedeva vai vismaz neapsolīja dot olu. Bet solīt jau varēja daudz ko: Met mani, Jēcīt,/ Neraustīdamis,/ Es tev solīšu/ Riekstuļu Minni,/ Ja tās negribi,/ Dabūsi citu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un vietumis vēl arī nedēļu pēc Lieldienām, tad rīkoja šūpoļu bēres. Kad beidza šūpoties, šūpoles nedrīkstēja atstāt, lai tajās raganas nešūpotos – tad vistas neperē, olas paliek vanckaros un vārnas cāļus aiznes. Dažviet šūpoles ne tikai izjauca, bet arī, piemēram, Bauskas pusē, sadedzināja.

Lai ļaujamies svētku ritumiem

Visiem šiem priekšstatiem un tradīcijām, protams, ir agrāra cilme, daudzas saistāmas ar analoģijas maģijas paņēmieniem. Lauki ir īstā, dabiskā vide, kur saglabāties un izdzīvot tradīcijām, kur tās visvieglāk pārmantot. Taču nozīmīga vieta tradīciju uzturēšanai un transformācijai, varbūt pat noturīguma pārbaudīšanai ir izrādījusies pilsēta. Te ir citas iespējas, citādi apstākļi, bet arī šajā ierobežotajā vidē lieliski var apliecināt savas vajadzības un īstenot mērķus. Agrāk – uzturot rituālus un ticot to veikšanas nozīmīgumam, šodien – vairs tikai izklaides nolūkos un savas etniskās piederības apliecināšanai, un daudziem gan agrāk, gan tagad – arī reliģiskās pārliecības kopšanai, bet pāri visam – kopības, piederības sajūtai. Tā maz mainījusies gadu tūkstošos, – cik svarīgi pirmatnējā sabiedrībā tās loceklim bija būt piederīgam savai ciltij, nebūt izstumtam, cik bīstama (daudz bīstamāka par bojāeju, nāvi) viņam bija izraidīšana no savējo vidus, tik nozīmīga tā ir arī indivīdam mūsdienu sabiedrībā – caur vēlmi tikt pieņemtam un saprastam, caur darbošanos apliecinot piederību savai sabiedrības grupai, tautai.

Lai kādas Lieldienas mēs katrs arī svinētu – vairāk kristīgas vai pagāniskas, centīsimies noskaņot sevi uz citiem, neikdienišķiem ritmiem. Un izbaudīsim šūpošanās prieku, iespēju atrauties no zemes, no ikdienas!

Edīte Olupe