Par darbaspēka kustību pēc 1.maija

Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) šā gada 1.maijā tās pilsoņi kļūs arī par ES pilsoņiem. Tādējādi viņi varēs izmantot ES pilsoņiem piešķirtās tiesības. Vienas no tām– tiesības brīvi pārvietoties Savienībā. Brīva darbaspēka kustība ir viena no brīvas pārvietošanās tiesību sastāvdaļām. Bez tiesībām strādāt tiesības brīvi pārvietoties ietver arī tiesības uzturēties citās dalībvalstīs, sniegt pakalpojumus, kā arī mācīties un studēt.
Pēdējā laikā attiecībā uz Latvijas pilsoņiem piemērojamo brīvu darbaspēka kustību tā sauktās vecās dalībvalstis sniegušas dažādus politiskus paziņojumus, par to runāts un rakstīts plašsaziņas līdzekļos. Tomēr paraudzīsimies, kādas tad ir veco un jauno dalībvalstu tiesības piemērot ierobežojumus brīvai darbaspēka kustībai. Pati ierobežojumu iespēja ir paredzēta Latvijas Pievienošanās līgumā ES, kas ir Latvijas un citu jauno dalībvalstu iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu rezultāts.
ES paplašināšanās vecajās dalībvalstīs netika uztverta vienādi, un radās bažas par darbaspēka pieplūdumu no jaunajām valstīm, kas varētu būt papildu slogs darba tirgum. Tomēr iestāšanās sarunās tika panākts, ka vecajām dalībvalstīm nav tiesību strādātgribētājiem no Latvijas ieviest stingrākus nosacījumus par tiem, kādi tie ir pašreiz (kādi tie bija Pievienošanās līguma parakstīšanas dienā, 2003.gada 16.aprīlī). Iestāšanās sarunās tika panākts kompromiss – valstīm ir tiesības uz laiku ieviest pārejas periodus attiecībā uz brīvu darbaspēka kustību.

Darbaspēka draudi

Iestāšanās sarunās tika panākts, ka jauno dalībvalstu pilsoņiem būs tikai pagaidu ierobežojumi attiecībā uz pieeju ES darba tirgum. Pašreizējām dalībvalstīm ir tiesības divus gadus no Latvijas pievienošanās dienas ES neatvērt brīva darba tirgus robežas. Šādas tiesības pašreizējām dalībvalstīm vēl saglabājas piecus gadus, tātad kopā – septiņus.
Tuvojoties divu gadu laikposma beigām pēc pievienošanās dienas, vecās dalībvalstis paziņo Eiropas Komisijai, vai pārejas perioda piemērošana pret attiecīgu jauno dalībvalsti vēl uz trim gadiem tiks turpināta. Ja šādu ziņojumu neiesniedz, tad automātiski pārejas periods tiek atcelts un darba tirgus atvērts. Var rasties situācija, ka, piemēram, kāda no pašreizējām dalībvalstīm, beidzoties divu gadu laikposmam, nosūta Komisijai ziņojumu attiecībā uz Poliju, bet ne Latviju, kā rezultātā Latvijas pilsoņiem būs iespēja strādāt attiecīgajā dalībvalstī jau pēc diviem gadiem, kamēr citām valstīm šis periods varētu būt ilgāks.
Pašreizējās dalībvalstis varēs pagarināt pārejas periodu no pieciem gadiem līdz septiņiem, ja pastāvēs nopietni darba tirgus līdzsvara traucējumi vai to rašanās iespēja. Par šādu vēlmi Komisijai iesniedzams dalībvalsts ziņojums. Ja tas netiek iesniegts, pārejas periodu automātiski atceļ. Šajā sakarā jāatzīmē, ka, iesniedzot ziņojumu par pārejas perioda piemērošanas turpināšanu, attiecīgajai dalībvalstij jāsniedz pierādījumi par nopietniem darba tirgus līdzsvara traucējumiem vai to rašanās iespēju. Ja, piemēram, pēc pieciem gadiem no pievienošanās dienas Vācija nevarēs pierādīt, ka Latvijas darbaspēks rada nopietnus darba tirgus līdzsvara traucējumus, Vācijai nebūs pamata saglabāt pārejas periodu. Jebkurā gadījumā iespējamais septiņu gadu pārejas periods ir maksimums, un to vairs nevar pagarināt.

Dažiem darba tirgus
pieejams

Latvijas pilsoņiem, kuri jau pievienošanās dienā likumīgi strādā kādā dalībvalstī un kuriem ir darba atļauja uz 12 mēnešiem vai ilgāku laiku, tiek saglabāta pieeja attiecīgās dalībvalsts darba tirgum jeb, citiem vārdiem, viņi var turpināt darbu šajā valstī un pēc darba atļaujas izbeigšanās meklēt darbu uz tādiem pašiem nosacījumiem, kādi piemērojami attiecīgās valsts pilsoņiem.
Šīs tiesības neattiecas uz pieeju citu dalībvalstu darba tirgum un izbeidzas gadījumā, ja persona brīvprātīgi atstāj valsti, kurā strādājusi. Piemēram, ja jūs likumīgi strādājat Vācijā, tas nenozīmē, ka pēc darba pabeigšanas šajā valstī jums būs tiesības strādāt, piemēram, Nīderlandē.
Arī to Latvijas pilsoņu, kuri likumīgi strādā kādā no dalībvalstīm, laulātajiem noteiktā kārtībā paredzētas tiesības strādāt šajā valstī. Piemēram, gadījumā, ja Latvijas pilsonis likumīgi dzīvo un strādā Vācijā pievienošanās dienā un ar viņu kopā dzīvo viņa sieva, tad arī viņai ir brīvi pieejams darba tirgus bez jebkādiem ierobežojumiem. Jāatzīmē gan, ka šāda iespēja ir tikai gadījumā, ja darba atļauja Latvijas pilsonim ir vismaz uz 12 mēnešiem.
Latvijas pilsoņa sievai, kura pievienojas savam vīram uz dzīvi Vācijā pēc pievienošanās dienas, ir iespējas tur strādāt vai nu pēc 18 mēnešu nodzīvošanas Vācijā, vai arī sākot no trešā gada pēc pievienošanās dienas atkarībā no tā, kurš termiņš beidzas agrāk. Proti, ja pievienošanās diena ir 2004.gada 1.maijs, tad 2006.gada 2.maijā šī persona noteikti var sākt strādāt, bet tas var notikt arī agrāk – ja attiecīgā persona pārvietojas uz dzīvi Vācijā, piemēram, 2004.gada 3.maijā, tad darba tirgus būs pieejams jau 2005.gada 4.novembrī.

Latvija arī var piemērot
ierobežojumus

Visos gadījumos, kad kāda no vecajām dalībvalstīm piemēro darba tirgus ierobežojumus pret Latvijas pilsoņiem, Latvija ir tiesīga saglabāt spēkā ekvivalentus pasākumus attiecībā pret konkrētās dalībvalsts pilsoņiem.
Tātad, ja, piemēram, Vācija nosaka ierobežojumus Latvijas pilsoņiem strādāt Vācijā piecus gadus, tad Latvija piecus gadus var noteikt šādus pašus ierobežojumus attiecībā pret Vācijas pilsoņiem, kuri vēlētos strādāt Latvijā.
Principā starp jaunajām dalībvalstīm nav savstarpēji noteikti nekādi pārejas periodi un tādējādi darba tirgus, piemēram, starp Latviju un Slovēniju, ir atvērts. Tomēr, ja kāda no pašreizējām dalībvalstīm (kaut vai tikai viena) ir noteikusi brīvas darba ņēmēju pārvietošanās ierobežojumus attiecībā pret šīs jaunās dalībvalsts pilsoņiem, tad tikai tādā gadījumā Latvija var tos piemērot. Šobrīd jau ir pilnīgi skaidrs, ka šādi ierobežojumi būs attiecībā pret visām jaunajām dalībvalstīm no Austrumeiropas, līdz ar to tīri teorētiski Latvija varētu piemērot pārejas periodu, piemēram, pret Lietuvu vai Poliju.

Ierobežojumus
var atcelt

Pievienošanās līgums paredz, ka pirmos divus gadus no pievienošanās dienas pašreizējās dalībvalstis var noteikt labvēlīgākus noteikumus saistībā ar pieeju to darba tirgum, ieskaitot pilnīgu ierobežojumu atcelšanu. Pirmos divus gadus šis ir attiecīgo dalībvalstu iekšpolitikas jautājums, proti, lai ieviestu labvēlīgākus noteikumus, nacionālajos tiesību aktos jāizdara atbilstoši grozījumi. (Šobrīd var runāt tikai par Īriju un Lielbritāniju.) Noslēdzot iestāšanās sarunas ES, bija cerība, ka tikai retā ES dalībvalsts piemēros pārejas periodus attiecībā pret jauno dalībvalstu pilsoņiem un vairākums izmantos tieši iespēju piemērot labvēlīgākus noteikumus. Diemžēl nekādas iepriekšējas politiskas deklarācijas par šo jautājumu saskaņā ar Pievienošanās līgumu nav obligātas.

Atskaites punkts –
2003.gada 16.aprīlis

Ar pamatprincipu, kas nostiprināts Pievienošanās līgumā, noteikts, ka ierobežojumi attiecībā uz Latvijas pilsoņiem nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kādi pastāvēja 2003.gada 16.aprīlī – Pievienošanās līguma parakstīšanas dienā. Tāpat svarīgs ir noteikums, ka pārejas periodu pastāvēšanas laikā priekšroka dodama jauno dalībvalstu pilsoņiem attiecībā pret trešo valstu pilsoņiem. Tātad, ja uz vienu darba vietu Spānijā pretendēs gan Latvijas pilsonis, gan Ukrainas pilsonis, priekšroka būs Latvijas pilsonim.
Latvija pašlaik turpina pārliecināt vecās dalībvalstis par pārejas periodu atcelšanas nepieciešamību un cer, ka vecās dalībvalstis neizmantos visu maksimālo septiņu gadu pārejas periodu. Mūsuprāt, bažām par Latvijas pilsoņiem kā draudu veco dalībvalstu darba tirgum nav pamata.

Renārs Danelsons,
Ārlietu ministrijas

ES koordinācijas departamenta
ES tiesību nodaļas otrais sekretārs

Avots: Ārlietu ministrija