Latviskā ainava – pašiem un tūristiem

Birztala Daugavas krastā pie Naujenes Foto: Māris Locis

Vai latviskās ainavas bojāeja ir nenovēršama? – Meklēt atbildes uz šādu provokatīvu jautājumu Guntis Eniņš mudināja savā nesenajā lekcijā Rīgas Latviešu biedrības Nacionālās identitātes centrā. Sarunā piedalījās vides zinātnieki, ģeogrāfi un mežkopji, arī rakstnieki, valodnieki un mākslinieki.
Atsaucoties uz tādām autoritātēm kā Staņislavs Saliņš un ilustrācijai izmantojot savu bagātīgo slaidu kolekciju, Guntis Eniņš par lielāko Latvijas dabas bagātību nosauca ainavas daudzveidību – 44 procentus aizņem meži un 10 procentus – purvi, bet nav mums milzīgu vienlaidu masīvu. Ir lēzeni pauguri, birztalas, lauku ceļi, dižakmeņi, upju līkumi un ezeri. Tie veido krāsainu mozaīku, kurā kā koša ainavas dominante izceļas dižkoki: “Savā laikā es izbraukāju visu padomju impēriju un pārliecinājos, ka Latvijā ir divsimt reižu vairāk dižkoku nekā citās “brālīgajās republikās”. Plašākos mērogos es varu tagad teikt – simt reižu vairāk nekā jebkurā citā zemē. Turklāt mēs tos augstāk godājam, saucam par dižiem, kamēr citas tautas izceļ galvenokārt to vecumu: vācieši saka “alter Baum”, angļi – “old tree”. Mums vajadzētu vairāk domāt par dižkoku saudzēšanu un gādāt, lai tos nenomāc un nebendē krūmi, par ko savā laikā rūpējās Imanta Ziedoņa “dageri” – dižkoku atbrīvotāju grupa. Te varētu piesaistīt arī Eiropas naudu, jo mūsu dižozoliem, dižliepām, dižpriedēm un visiem citiem izcilniekiem ir liela kultūrvērtība. Dižkoki ir ne vien brīnišķīgi tūrisma objekti, bet arī īstas dabas laboratorijas: koku dobumos perē putni, rosās kukaiņi.”
Pauls Putniņš dziļdomīgi ieminējās – varbūt tajās milzu platībās, kur pašlaik bez žēlastības izcērt mežus, tiek atbrīvota vieta nākotnes dižkokiem. “Mežu enciklopēdijas” autors Jānis Broks nebija tik ironiski noskaņots un atgādināja Raiņa mācību – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Pārmaiņas notiek un notiks, bet “zemes vaibsti tik ātri nemainās”. Latvijas Universitātes profesors Oļģerts Nikodemus atgādināja, ka dabas uztveri nosaka galvenokārt vieta,

Vecpiebalgas baltie lielceļi. Skats no Smetes kalna torņa Foto: Māris Locis

kur cilvēks dzimis un guvis pirmos iespaidus, un arī audzināšana.
Nav vairs to lauku, ko var skatīt Indriķa Zeberiņa un Jāņa Kalmītes gleznās, globalizācija sākusies jau ar “Indrānu” ošu nociršanu, ko pagājušā gadsimta sākumā tik dramatiski aprakstīja Rūdolfs Blaumanis. Kādas tad ir latviskās ainavas būtiskās iezīmes, kam nevajadzētu ļaut aiziet bojā? Ainavu arhitekte Gundega Lināre ir pārliecināta – kamēr būs latvieši, Latvijā būs latviska ainava: “Te arvien augs ozoli un liepas, jo latvietis jūt koka smalkās enerģijas. Mums ir lielāka rosme iestādīt kādu koku, košumkrūmu, puķu dārzu. Ir dabas dota kompozīcijas un krāsu harmonijas izjūta, tieksme veidot ap sevi skaistu apkārtni. Esmu bijusi daudzās zemēs, bet tik lielu puķu mīlestību esmu vērojusi vēl tikai Čehijā un Ukrainā.”
Jānim Jaunsudrabiņam trimdas gados Latviju atgādināja paša veidots zedeņu žogs, Miervaldim Birzem pie Gaujas bija savs ozols, Olafam Gūtmanim ir sava priede. Guntis Eniņš savos nebeidzamajos klejojumos pa Latviju mugursomā nēsā līdzi tādu mazu zāģīti, lai pie vajadzības varētu aizvākt kādu nokaltušu zaru vai citādi mežam izlīdzēt. Viņš bija tas, kas kolhozu saimniekošanas laikos 1979.gadā apturēja dižkoku nesaudzīgo spridzināšanu un gluži nesenos laikos stājās ceļā nodomiem padarīt Vērmaņdārzu par maksas parku. Tikšanās dalībnieki bija vienisprātis, ka latvisku kultūrainavu veido cilvēki. Ar savu skatījumu, vērtību skalu, attieksmi. Tāpēc ir cerības, ka tai nedraud bojāeja. Tika nolemts sarunu turpināt.