Pieaug prasības sociālajiem darbiniekiem

Sociālā darbinieka pienākums ir izvērtēt katra klienta patiesās vajadzības, nepadarot viņu atkarīgu no palīdzības Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Saeima 31.martā konceptuāli pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā (publicēts: “LV” 19.11.2002., Nr.168), kas paredz Sociālo pakalpojumu pārvaldes (SPP) izveidošanu. Minētie grozījumi arī paredz līdz 2010.gada 1.janvārim atlikt spēkā stāšanās termiņu normai, ar kuru noteikts, ka katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā
darba speciālistam ar
augstāko izglītību uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem (pašlaik likumā noteiktais termiņš ir 2008.gads).

Iedzīvotāju sociālā aprūpe – gan materiālā palīdzība maznodrošinātajiem, gan palīdzība veciem ļaudīm un invalīdiem, gan sociālais darbs ar ģimenēm, kurām radušās kādas grūtības, – ir pašvaldību pārziņā. Ar to nodarbojas pašvaldību sociālie dienesti vai sociālais darbinieks. Diemžēl šobrīd gandrīz 40% pašvaldību nav sociālā dienesta. Bieži sociālie darbinieki ir bez atbilstošas izglītības, sliktākajā gadījumā šos pienākumus pilda amatu apvienošanas kārtībā, piemēram, pagasta padomes sekretāre. Līdz ar to vienīgie sociālie pakalpojumi, kurus cilvēki saņem, ir pabalsti. Reizēm tos izsniedz, neizvērtējot klienta patiesās vajadzības. Tas rada nevajadzīgus tēriņus pašvaldībām un, pats galvenais, neatrisina cilvēka problēmas. Kā liecina rietumvalstu pieredze, veiksmīga sociālā darba gadījumā bieži konkrētajā pašvaldībā samazinās pabalstos izmaksātie līdzekļi.

Kādēļ atlikta norma par augstāko izglītību

Ilze Stobova Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

To, kādēļ līdz 2010.gadam ir atlikta norma, ka pašvaldību sociālajiem darbiniekiem jābūt ar augstāko izglītību, kā arī to, kādēļ nepieciešama SPP, “Latvijas Vēstnesim” skaidro Ministru prezidenta padomniece sociālajos jautājumos Ilze Stobova.
Galvenais iemesls, kādēļ minētās normas spēkā stāšanās atlikta par diviem gadiem, ir tas, ka līdz 2008.gada 1.janvārim valsts nevarēs nodrošināt visas pašvaldības ar kvalificētiem sociālajiem darbiniekiem. Pašlaik šos speciālistus sagatavo par Labklājības ministrijas budžeta līdzekļiem gan Latvijas Universitātē, gan Sociālā darba un pedagoģijas augstskolā “Attīstība”. Kā uzsver I.Stobova (augstskolas “Attīstība” absolvente), sociālajam darbiniekam mūsdienās nepietiek ar labo gribu strādāt un to, ka personīgi pazīst visus pagasta ļaudis. Izšķiroša ir kvalifikācija un profesionalitāte. Ministru prezidents Indulis Emsis ir solījis budžetā iekļaut naudu sociālo darbinieku apmācībai, tam paredzēti arī Eiropas Sociālā fonda līdzekļi. Taču līdz 2008.gadam nepieciešamo speciālistu skaitu tomēr nevarēs sagatavot. Tādēļ, lai netiktu pieņemta kārtējā likuma norma, kas reāli nestrādā, termiņš ir pagarināts līdz 2010.gadam. I.Stobova ir pārliecināta, ka tad patiešām valsts varēs garantēt, ka pašvaldībās nonāk augsti kvalificēti darbinieki. Tagad, kad sociālo darbu veic cilvēki, kas tikai beiguši kādus kursus, bieži rodas visādi pārpratumi. Piemēram, ar garantētā minimālā ienākuma (GMI) izmaksu, kad sociālais darbinieks īsti neizprot, kam un kādos gadījumos tas pienākas, ka obligāts priekšnoteikums tā saņemšanā ir klienta līdzdarbošanās savu problēmu risināšanā. Sociālā darba praktiķi gan min gadījumus, kad vecāki labāk izvēlas saņemt GMI, nevis strādāt par minimālo algu. I.Stobova uzsver, ka tādā gadījumā jāpārdomā pabalsta piešķiršanas lietderība. Patiesībā sociālajam darbiniekam jādara viss, lai konkrētais cilvēks vai ģimene nekļūtu atkarīgi no pabalsta.
Sociālie darbinieki apgalvo, ka darbu ļoti apgrūtina krīzes centru un patversmju (piemēram, no vardarbības cietušām sievietēm) trūkums. I.Stobova skaidro, ka tam ir paredzēti struktūrfondu līdzekļi un Labklājības ministrijas pienākums ir motivēt gan pašvaldības, gan nevalstiskās organizācijas apgūt šos līdzekļus.
Uz jautājumu, kā var motivēt cilvēkus pēc augstskolas doties strādāt uz lauku pašvaldību, I.Stobova skaidro, ka jau tagad “Attīstībai” ir sava veida filiāles reģionos, kurās augstāko izglītību var iegūt jau praktizējošie sociālie darbinieki. Viens no ceļiem ir pašvaldībām apmaksāt studijas saviem studētgribētājiem, tādējādi tos piesaistot darbam savā teritorijā. Jā, studijas nav lētas (500 latu gadā), taču, ja pašvaldība parēķinātu, cik tai izmaksā viena bērna uzturēšanās bērnu namā (no 150–200 latiem mēnesī) un pabalsti nestrādājošai ģimenei, tā ieguldīto naudu sociālā darbinieka izglītībā atpelnītu pusgadā, ir pārliecināta I.Stobova. Tas lielā mērā ir jautājums par pašvaldību vadītāju izglītotību un izpratni par sociālajiem procesiem.

Arī sociālā darba lietderība ir jāizvērtē

Lai kontrolētu un pārbaudītu sociālo darbinieku un aprūpes institūciju (bērnu nami, pansionāti) darbu, ir paredzēts izveidot SPP, kas būs Labklājības ministrijas padotības iestāde. Tās uzdevums būtu vērtēt, cik efektīvs ir sociālais darbs pašvaldībās, vai tas neaprobežojas tikai ar pabalstu piešķiršanu. Viens no kritērijiem darba izvērtējumā varētu būt tas, vai, piemēram, divu gadu laikā ir sarucis pabalstu saņēmēju skaits, mazinājies aprūpes institūcijās ievietoto bērnu un veco cilvēku skaits. Bez tam pārvalde, novērojot trūkumus, sociālo darbinieku nevis sodītu vai atlaistu no darba, bet gan nosūtītu uz kursiem paaugstināt kvalifikāciju. Diemžēl pašvaldības neatbalsta ideju par SPP izveidi, aizbildinoties ar dežūrfrāzi: viss notiek naudas un cilvēkresursu ietvaros. Taču, tā kā grozījumi ir skatīti tikai pirmajā lasījumā, I.Stobova vēl cer panākt vienošanos.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv