Mūsu Latvija stāv pasaulē: citu valstu un tautu vidū

29. jūnijā notika pasaules "Pārskata par tautas attīstību 2000" prezentācija, ko rīkoja Rīgas Juridiskā augstskola (RJA) un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Attīstības programma.

Jau vienpadsmitā šāda veida pārskata tapšanā piedalījušies vairāki simti ekspertu, konsultantu, kā arī liels skaits organizāciju no visām pārskatā aprakstītajām valstīm. Jau kopš pirmā pasaules tautu attīstības pārskata 1990.gadā katrs nākamais atšķiras ar atsevišķu tēmu, uz kuru likts uzsvars, veicot pasaules valstu attīstības vērtējumu un salīdzinājumu. Šajā tūkstošgades pārskatā galvenā uzmanība veltīta cilvēktiesībām, to ievērošanai un saiknei ar ekonomisko attīstību pasaulē.

Prezentējot šī gada pārskatu, ANO Attīstības programmas pastāvīgais pārstāvis Latvijā Jans Sands Sorensens ( Jan Sand Sųrensen ) uzsvēra, ka tradicionāli cilvēktiesības tiek nošķirtas no ekonomikas un citām nozarēm, bet šajā izdevumā ir norāde uz daudz ciešāku saikni starp cilvēktiesību aizsardzību un ekonomisko situāciju katrā valstī. Pārskatā ļoti veiksmīgi sasaistītas galvenās cilvēktiesības, to ievērošana un ierobežošana un šo tiesību un brīvību ietekme uz iedzīvotāju dzīves līmeni, izglītību, veselību un reproduktīvo uzvedību. Kā teikts pārskata ievadā, ir nepareizs agrāk visai plaši izplatītais uzskats, ka cilvēktiesības ir atlīdzība par veiksmīgu ekonomisko attīstību. Tikai pateicoties vispārējai politiskajai vienlīdzībai, starp dažādām rasēm un dzimumiem ir iespējams sasniegt efektīvu ekonomisko attīstību.

Tāpat diskriminācija, bailes un nedrošība sabiedrībā vistiešāk atsaucas iedzīvotāju ekonomiskajā aktivitātē. Ir būtiski izprast cilvēktiesību un tautas attīstības ciešo saistību un nedalāmību, jo tikai tiesiskā vienlīdzībā, brīvībā un drošībā ir iespējams sasniegt ekonomisko izaugsmi un sabiedrības labklājību.

Gandrīz 300 lapu biezajā pētījumā ir izvērtētas un salīdzinātas 174 pasaules valstis. Salīdzinājums veikts gan pēc dažādiem ekonomiskajiem rādītājiem, gan pēc noziedzības, dabas aizsardzības, izglītības, darba aizsardzības, veselības un demogrāfiskajiem rādītājiem. Veicot salīdzinājumu pēc tā saucamā dzīves līmeņa indeksa (Human development index), jau septīto gadu pēc kārtas par attīstītāko valsti pasaulē uzskatāma Kanāda, tai seko Norvēģija, ASV, Austrālija un Islande. Latvija, vērtējot pēc dzīves līmeņa indeksa, ieņem 63.vietu, kamēr mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva — attiecīgi 46. un 52.vietu. No Austrumeiropas valstīm visaugstāko vērtējumu saņēmusi Slovēnija – 29.vieta, tai seko Čehija (34.) un Slovākija – (40.) Par nabadzīgākajām valstīm pasaulē uzskatāmas Āfrikas valstis Sjerraleone, Nigēra un Burkinafaso.

Kā vienu no kritiskākajiem rādītājiem, runājot par Latvijas vietu pasaules valstu saimē, var minēt demogrāfisko situāciju. Latvija, līdzīgi kā mūsu kaimiņvalsts Igaunija, ar ikgadējo iedzīvotāju skaita pieaugumu –0,9 % atrodas 174 valstu garā saraksta pašās beigās.

Par godu apjomīgā pētījuma iznākšanai tika sarīkota paneļdiskusija "Cilvēktiesības un tautas attīstība". Paneļdiskusijā piedalījās Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Solvita Harbaceviča, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktora vietniece Anhelita Kamenska, Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta direktora pienākumu izpildītājs Mārtiņš Mits, Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs Leonīds Raihmans un Valsts cilvēktiesību biroja (VCTB) direktors Olafs Brūvers. Diskusiju RJA un Raula Vallenberga Cilvēktiesību un humanitāro tiesību institūta vārdā vadīja Ineta Ziemele.

Atklājot diskusiju, J.S.Sorensens informēja, ka tādās tranzītvalstīs kā Latvija cilvēktiesības ir ļoti būtiskas un galvenā uzmanība Latvijā būtu jāpievērš trim dimensijām: kā radīt demokrātisku sabiedrību, jo tikai tādā var pastāvēt cilvēktiesības; kādas institūcijas un mehānismi nepieciešami, lai nodrošinātu cilvēktiesības; un kā nodrošināt līdzsvarotu ekonomisko attīstību, lai cilvēki varētu dalīties gūtajos ekonomiskajos labumos. Pasaules "Pārskats par tautas attīstību 2000" piedāvā ne tikai statistiskus datus par cilvēktiesību ievērošanu pasaules valstīs, bet sniedz arī interesantas tēzes diskusijai par dažādām cilvēktiesību aizsardzības jomām. Šo skatījumu iespējams paplašināt, izvērst, jo visām cilvēktiesībām ir universāls raksturs, un tām jābūt aizsargātām visās pasaules malās, nobeigumā teica ANO Attīstības programmas pastāvīgais pārstāvis Latvijā.

Paneļdiskusiju aizsāka A.Seiksts, atzīmējot, ka tiešām ļoti svarīgi ir saistīt cilvēka dzīves ekonomiskos, sociālos apstākļus un cilvēktiesības, jo nabadzībā dzīvojošs cilvēks nespēj realizēt savas tiesības, tāpēc ka katru dienu domā vienīgi par izdzīvošanu. A. Seiksts norādīja, ka valdība pievērš maz uzmanības dažādu sabiedrības slāņu lielajām dzīves līmeņa atšķirībām, ieteica valdībai vairāk darīt šo problēmu risināšanā, lai runas drīz kļūtu par realitāti, un izteica arī cerību, ka Latvija nākamo gadu ANO pētījumos reitingu tabulās būs augstākā vietā.

Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece S.Harbaceviča atzina, ka pētījums ir arī vērtīgu un jaunu ideju krājums par indivīda lomu sabiedrībā. Tas vairāk norāda uz indivīda tiesībām globālā vai reģionālā mērogā un ir iespējams valstis salīdzināt. Turklāt nav norādīts, kas un kā jādara, lai situāciju uzlabotu, bet gan objektīvi sniegta vispusīga informācija. Tā kā ziņojumā uzsvērta starptautisko finansu un tirdzniecības organizāciju loma un ietekme uz cilvēktiesību aizsardzību, tad jādomā par to, kā iekļaut šādas starptautiskas organizācijas reālā cilvēktiesību aizsardzības stiprināšanā. S. Harbaceviča kā pozitīvu atzīmēja faktu, ka Latvijas vārds visai reti minēts jaunajā ziņojumā, jo tas norāda, ka Latvija neizceļas ar būtiskām problēmām cilvēktiesību ziņā. Pēc viņas domām, var atrast vairākus kontekstus, pēc kuru kritērijiem Latviju var vērtēt gan kā Eiropas Padomes dalībvalsti, gan kā valsti, kas joprojām atrodas pārejas periodā no vienas ekonomikas sistēmas uz otru. Runātāja uzsvēra, ka pāreja pati par sevi neko negarantē un ir jāstiprina informācijas pieejamība un plaša sabiedrības līdzdalība reālas demokrātijas ieviešanai.

VCTB direktors O. Brūvers atzina, ka bijis ļoti interesanti pārskatīt statistikas datus, un ieteica salīdzināt Latvijas datus ar tiem Lietuvas un Igaunijas datiem, kuru rādītājos esam palikuši kaimiņiem aizmugurē. Tas norāda, ka Latvijai daudz nopietnāk jāpievēršas cilvēktiesību jautājumu risināšanai, lai katram cilvēkam tiktu garantēti normāli dzīves apstākļi, veselības aprūpe, sociālie pabalsti. Sasaistot pētījuma datus ar savu ikdienas darba pieredzi, O.Brūvers informēja, ka aptuveni 65 — 70% no kopējā sūdzību skaita, kas tiek saņemtas VCTB, skar tieši šos Latvijā tik smagos sociālekonomiskos jautājumus. O. Brūvers novēlēja katrai valsts amatpersonai, Saeimas deputātiem, ministriem un arī Valsts prezidentei iepazīties ar apjomīgo pētījumu un pievērst savā ikdienas darbā vairāk uzmanības cilvēktiesību aizsardzībai.

LU Cilvēktiesību institūta direktora vietas izpildītājs M. Mits ieskicēja vairākas Latvijai svarīgas problēmu jomas un jautājumus, kuriem jau rasts risinājums, piemēram, 211 daudzpusējie starptautiskie līgumi, kuriem pēc neatkarības atjaunošanas pievienojusies arī Latvija, izveidotie institucionālie mehānismi, kādā veidā iespējams katram griezties tiesā un aizstāvēt savas tiesības. Taču M. Mits atzina: nepietiek tikai ar likumu – tas "jāiedarbina" arī praktiski, jo pagaidām sabiedrības aptaujās pat 74% respondentu atbildējuši, ka negriezīsies nevienā institūcijā, lai aizsargātu savas tiesības. Demokrātija nozīmē plašu līdzdalību valsts procesos, bet šādi dati norāda uz atsvešinātību starp valsts institūcijām un sabiedrību, tāpēc plašāk jāinformē sabiedrība par cilvēktiesībām. M. Mita ieteikums valdībai bija pieņemtās Nacionālās programmas cilvēktiesību aizsardzībai un attīstībai pārskatīšana un šodienai atbilstošu izmaiņu ieviešana.

A. Kamenska piekrita M. Mita viedoklim, ka Latvijā desmit gados ir notikušas arī pozitīvas pārmaiņas — ratificēti svarīgākie cilvēktiesību dokumenti, izveidota Satversmes tiesa, paplašinājusies vispārēja izpratne par cilvēktiesību nozīmi sabiedrībā, skolu izglītības programmās atstāta vieta arī cilvēktiesību apgūšanai, izveidojies stabils cilvēktiesību aizsardzības organizāciju tīkls, lielāka uzmanība tiek pievērsta cilvēku grupām, kam grūtāk sevi aizsargāt, — invalīdiem, bērniem. Tomēr problēmas arvien vēl paliek — sabiedrības izglītošana cilvēktiesību jautājumos nav kļuvusi par valstiska līmeņa problēmu, pasliktinās ekonomiskā situācija, kas apdraud arī citas tiesības, tiesu varas prestižs ir zems, un tajās nepieciešams apjomīgu resursu ieguldījums.

A.Kamenska atzina, ka ir paplašinājusies cilvēktiesību izpratne Latvijā, par ko liecina arī vairāku cilvēktiesību centru izveidošanās Latvijas pilsētās. Ir pienācis laiks izvērtēt progresu, noteikt prioritātes un turpmāko stratēģiju. Valsts programmas un stratēģiju izstrādē ir jāakcentē cilvēktiesību loma.

Paneļdiskusijas nobeigumā I. Ziemele apkopoja izteiktās domas, secinot, ka izveidojušās trīs komentāru grupas.

1. Valstij ir nepieciešamas fundamentālas nākotnes attīstības koncepcijas, kas ietvertu cilvēktiesības kā pamatprioritāti. Tas nozīmē, ka cilvēktiesības nedrīkst būt formālas un nepietiek vien ar vēlēšanām, lai pateiktu, ka tās Latvijā tiek ievērotas pilnībā. Cilvēktiesību ekonomiskais aspekts ir atziņa, ko Latvija nav pilnībā novērtējusi. Nevienlīdzība un diskriminācija rada auglīgu vidi noziedzībai, beztiesībai, naidam pret valsti un vienam pret otru. Šādā gaisotnē tiek traucēti arī ekonomiskie procesi, kas savukārt iespaido valsts budžetu un visas tiesiskās vides aizsardzību.

2. Latvijas kā tranzītvalsts kontekstā ir apspriežama demokrātijas loma un procesu stiprināšana. Ja cilvēks spēs aizsargāt savas tiesības, viņš kļūst par visu sociālo un politisko procesu līdzdalībnieku. Pārejas periodā sabiedrība un cilvēks nejūtas līdzdalīgs un neuzņemas līdzdalību, bet valsts nedrīkst to tikai konstatēt. Valstij ir pienākums īstenot īpašas politiskas programmas, lai indivīds spētu kļūt par valstī notiekošā līdzdalībnieku un uzņemtos atbildību par valstī notiekošajiem procesiem.

Tranzītvalsts sabiedrībā ir nepieciešamība pēc plurālisma, lai stiprinātu valsts ekonomisko un kvalitatīvo potenciālu, jo tad būs iespējams gūt labumu no katra, kas šajā valstī dzīvo.

3. ANO ziņojumu iespējams izmantot ļoti vispusīgi — gan studentiem, gan augstskolu pasniedzējiem, gan valstiski svarīgos amatos strādājošajiem un politiķiem, jo ziņojumā iespējams saskatīt, kā konkrētā tiesību norma vai princips darbojas dzīvē. Normai ir jābūt kāda procesa rezultātam, un tā jau nosaka nākamos gaidāmos procesus valstī. Tāpēc valsts tiesību politikā ir jāizmanto šāda veida ziņojumi, lai noteiktu, kā tiesību norma saistīsies ar realitāti. Turklāt ziņojums varētu būt labs "špikeris" politiskajām partijām, sastādot savas programmas, jo tajā ietverta ļoti vispusīga informācija par cilvēktiesībām un tas ir ļoti praktiski izmantojams.

Artis Nīgals, Kristīne Valdniece, "LV" nozaru redaktori