Vai strādājošai Latvijas sievietei vajadzīga dzimumu līdztiesība

Attīstītajā Rietumu pasaulē pēdējos 30 gados īpašu uzmanību pievērš dzimumu līdztiesībai. Jebkura lēmuma vai noteikuma pieņemšanā tiek stimulēta dzimuma aspekta izvērtēšana, proti, vai konkrētais pasākums ir vienlīdz izdevīgs gan sievietēm, gan vīriešiem, vai tas vienādi atbilst abu dzimumu interesēm un vajadzībām vai vismaz nekaitē kādam no tiem. Brīžiem tas šķiet pārlieku samāksloti un pārspīlēti, jo galu galā ir taču daudz nopietnākas lietas, kas risināmas. Latvija tieši tā arī dara risina “nopietnas” lietas un dzimumu līdztiesības īstenošanā īpaši neiedziļinās, jo likumdošana ir pilnveidota un atbilst starptautiskajām prasībām, bet pēc praktiskas dzimumu līdztiesības Latvijas sabiedrībā diemžēl nav pieprasījuma.

Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Pagātnes mantojums

Mūsu pārliecību par dzimumu līdztiesības mazsvarīgumu iepretim citām problēmām apstiprina arī vairāki starptautiskie salīdzinošie pētījumi starp ES un Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kas liecina, ka bijušajās sociālisma valstīs sievietes darba tirgū atrodas daudz izdevīgākā situācijā nekā rietumvalstu sievietes. Vismaz kaut kādā ziņā Latvija apsteidz lielāko daļu ES dalībvalstu, kā arī Viduseiropas un Austrumeiropas valstis. Lai lasītājs varētu rast kaut daļēju priekšstatu par augsto sieviešu līdzdalību darba tirgū, minēšu dažus statistikas datus par salīdzinoši augstajiem rādītājiem sieviešu nodarbinātībā Latvijā: 2001.gadā sievietes veido pusi no nodarbinātajiem cilvēkiem Latvijā, viņas tikpat bieži kā vīrieši strādā uz pilnu slodzi (uz pusslodzi strādā 10% sieviešu, kamēr ES vidēji ap 30% sieviešu ); Latvijas sievietes tāpat kā vīrieši strādā virsstundas algotā darbā^*, savukārt mājas darbiem velta nepilnas 29 stundas, kamēr vīrieši 16 stundas nedēļā.
Latvijā sieviešu nodarbinātība tiešām ir augstāka nekā citviet Eiropā. Un tā ir viena no retajām pozitīvajām sekām “padomju dzimumu līdztiesībai”, kas visai brutāli tika īstenota Padomju Savienības laikā. Pateicoties tai, mūsdienās sievietes darbinieces (gan padotās, gan priekšnieces) tēls ir visai plaši akceptēts mūsu sabiedrībā, un sievietēm daudz mazākā mērā jāpārvar aizspriedumaini priekšstati par savām spējām strādāt algotu darbu nekā sievietēm Rietumu pasaulē.

Bet vai sieviešu nodarbinātība viņas automātiski padara līdztiesīgas?

Būtu pārāk virspusēji skatīt tikai nodarbinātības apjomu un procentus, kas parāda, ka sievie
tes jau stabili un pārliecinoši ienākušas darba tirgū, neizvērtējot, cik šī nodarbinātība ir kvalitatīva un produktīva.
Statistika liecina, ka Latvijā sievietes pārsvarā strādā nozarēs, kur apmaksa ir zemāka, bet darbs nebūt neprasa mazākas iemaņas vai atbildību. Piemēram, veselības aprūpē (84% sieviešu no visiem nodarbinātajiem 2001.gadā^**), arī izglītības jomā (83%), viesnīcu un restorānu sektorā (77%). Arī vidējā samaksa par padarīto darbu sievietēm ir par 20% zemāka nekā vīriešiem, atsevišķās nozarēs šī starpība ir vēl lielāka^***. Vairāki pētījumi pasaulē jau pierādījuši, ka, sievietēm koncentrējoties kādā nozarē, atalgojums tajā sāk samazināties vai vismaz nepalielinās atbilstoši algu pieaugumam citās nozarēs. Tāpēc pārāk liela viena dzimuma koncentrēšanās kādā nozarē nav vēlama. Diemžēl mūsu sabiedrībā iezīmējas arī tas, ka to jomu attīstībai, kurās koncentrējas sievietes (piemēram, izglītība, veselības aprūpe), valsts pievērš mazāku uzmanību. Pieļauju, ka tas ir savstarpēji saistīts, proti, sievietes vieglāk iegūst darbu nozarēs, kuras ir mazāk apmaksātas, mazāk perspektīvas karjeras veidošanai un uz kurām vīrieši īpaši nepretendē.
Šeit ir nepieciešama neliela atkāpe, lai ikviens sev pavaicātu: ko īsti mēs saprotam ar dzimumu līdztiesību? Padomju laika negatīvās pieredzes dēļ Latvijas sabiedrībai ir izveidojusies visai atbaidoša un greiza dzimumu līdztiesības izpratne. Bieži vien, dzirdot vārdu salikumu “dzimumu līdztiesība”, prātā nāk karojošas rietumvalstu feministes, kas iebilst pret mēteļu pasniegšanu un citu uzmanības apliecinājumu izrādīšanu sievietēm, jo vēlas pārveidot dabā noteikto lietu kārtību starp vīrieti un sievieti. Iespējams, citiem savukārt dzimumu līdztiesība saistās ar ļoti vīrišķīgām sievietēm, kas vada smagās mašīnas vai brauc ar traktoriem.
Manuprāt, dzimumu līdztiesībai var būt arī cits traktējums. Piemēram, vīriešu un sieviešu vienādas iespējas un tiesības var izpausties arī pavisam ikdienišķās sadzīves situācijās.

Sievietes
un valsts politika

Man kā sievietei gribētos, lai, veidojot nodarbinātības politiku atbilstoši dzimumu līdztiesības principiem, mūsu valdība un ierēdņi ne tikai vadītos no šā jautājuma teorētiskas izpratnes un starptautiskajiem normatīvajiem aktiem, bet ņemtu vērā arī sieviešu reālo ikdienas dzīvi. Jo jebkuras strādājošas sievietes dzīvē mazākā vai lielākā mērā pastāv dilemma - kā sevi sadalīt starp ģimeni, bērniem un darbu, kā atlicināt nedaudz laika sev pašai. Vīriešu dzīvē šis jautājums nekad nav bijis tik aktuāls un pretrunīgs, jo viņu strādāšana ārpus mājas sabiedrībā vienmēr bijusi gaidīta un tikusi izskaidrota ar ģimenes finansiālo uzturēšanu, kamēr mājsaimniecības vadīšana un citu ģimenes locekļu (bērnu, vecu cilvēku) aprūpe tradicionāli tikusi atstāta sieviešu ziņā. Tāpēc, manuprāt, godīgi būtu no valsts sagaidīt strādājošas sievietes vajadzību apzināšanu un atbalstīšanu, jo viņu rūpju loks ir daudz plašāks un līdz ar to arī sarežģītāks.
Strādājošas sievietes dzīvē ir vairāki posmi, kad sabiedrības atbalsts ir visvairāk nepieciešams. Tās ir situācijas, kad privātā dzīve kļūst nesavienojama ar profesionālo, proti, bērnu piedzimšana un sievietes aiziešanu no darba uz nenoteiktu laiku. Šos brīžus gribētos kārtējo reizi izcelt un aktualizēt, uzsverot, ka tieši tad sievietes visvairāk izjūt nepieciešamību pēc dzimumu līdztiesības.
Pirmais būtiskākais moments saistīts ar laiku, kas pavadīts mājās kopā ar zīdaini un mazu bērnu. Es no visas sirds ceru, ka valdība apstiprinās Labklājības ministrijas priekšlikumu par bērna piedzimšanas un kopšanas pabalstu paaugstināšanu. Tā ir iespēja valdībai skaidri parādīt, ka šajā valstī ģimene un bērni ir vērtības, kurās vērts ieguldīt līdzekļus. Citādi pārāk ilgi sievietēm nācies justies pazemotām, bezspēcīgām un pilnībā atkarīgām no pārējiem ģimenes locekļiem vai radiniekiem.
Tāpat patīkami, ka sabiedrībā arvien vairāk tiek domāts par pārvietošanās iespējām sievietēm ar bērnu ratiņiem un par iespējām sievietēm ar maziem bērniem piedalīties dažādos pasākumos. Tas mazina izstumtības un izolētības sajūtu, kas daudzas sievietes pārņem bērna kopšanas atvaļinājuma laikā un psiholoģiski attur no vēl viena bērna radīšanas. Savukārt atsevišķos gadījumos (piemēram, piedzimstot dvīnīšiem vai trīnīšiem) jaunajām māmiņām būtu ārkārtīgi svarīgi un lietderīgi sniegt sociālo palīdzību bērnu aprūpē, kā arī palīdzēt mājas solī. Kāpēc tas nevarētu būt viens no sabiedriski derīgo darbu veidiem, kurā pašvaldībām nodarbināt bezdarbniekus?
Nākamais grūtais brīdis ir jauno māmiņu atgriešanās darba tirgū pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Tas ir periods, kad aizmirsušās kādreizējās iemaņas, bet jaunas klāt nav nākušas. Zuduši vai vājinājušies sociālie kontakti. Tas kopā rada gan psiholoģisku, gan ārējo apstākļu radītu barjeru, kas traucē pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū.
Treškārt, uzsākot strādāt, sieviete cieš no nesakārtotas sociālās infrastruktūras attiecībā uz ģimeņu atbalstīšanu bērnu audzināšanā un pieskatīšanā, ar to saprotot sociālās palīdzības trūkumu, problēmas ar bērnu iekārtošanu bērnudārzos un skolās, alternatīvas bērnu aprūpes un uzraudzības, piemēram, auklīšu dienestu, dienas centru trūkumu un citus tamlīdzīgus sīkumus, kas sievietēm, kurām nākas tos pārvarēt diendienā, nebūt vairs nešķiet sīkumi.

Ne vienmēr
nauda ir galvenais

Nodarbinātas sievietes atbalstīšana nevar aprobežoties tikai ar paaugstinātu pabalstu izmaksāšanu uz brīdi, kamēr sieviete sēž mājās ar mazu bērnu, vai normu iestrādāšanu likumdošanā, kas atvieglotu viņām atgriešanos darbā. Jābūt vēl virknei citu pasākumu, kas palīdzētu sievietēm pārkvalificēties vai profesionāli pilnveidoties, kas ļautu arī turpmākajos gados pēc bērna piedzimšanas ģimenēm, kurās abi vecāki strādā, pilnvērtīgi pieskatīt un izglītot savas atvases. Arī tā ir dzimumu līdztiesības veicināšana!
Pieaugošās konkurences apstākļos mums vajadzētu domāt ne vien par izdzīvošanu, bet arī par izdzīvošanas kvalitāti Latvijā. Ja mēs paši neizveidosim sev darba kvalitātes standartus, nerūpēsimies par savu sabiedrību, tai skaitā sievietēm un viņu labklājību, kas tad cits par to rūpēsies?
Brīžiem šķiet, ka Latvijā pārāk maz pievērš uzmanību tā saukto mazāksvarīgu lietu risināšanai, pārāk pavirši tiek skatīti konkrēti jautājumi un tas, kā tie ietekmē konkrētu cilvēku dzīvi, jo esam aizrāvušies ar lielu reformu plānošanu un īstenošanu. Mēs brīžiem aizmirstam, ka nopietnas lietas un jautājumi sastāv tieši no sīkumiem, bet sabiedrība no katra indivīda atsevišķi. Un ar dzimumu līdztiesību ir tieši tāpat tas var šķist mazsvarīgs jautājums, kura īstenošana ir atliekama uz nezināmu laiku, taču katras atsevišķas sievietes dzīvē, viņas ikdienas centienos apvienot darbu, ģimeni un savu privāto dzīvi tas ir ārkārtīgi svarīgs un būtisks jautājums.

Liene Jeruma,

socioloģe

^* Pēc Centrālās statistikas pārvaldes veiktā Laika patēriņa pētījuma 1996.gadā, sievietes nedēļā nostrādā algotā darbā vidēji 45 stundas, vīrieši- 49 stundas.
^** CSP, Darbaspēka izlasveida apsekojums, 2001.gads
^*** Saskaņā ar CSP 2001.gadā veikto Darbaspēka izlasveida apsekojumu finanšu starpniecībā sievietes saņem vidēji par 42% mazāk nekā vīrieši, viesnīcu un restorānu sektorā par 29% mazāk utt.