Par latviešu muzikālisko biedrību Pēterpilī

Francis Trasuns. Oskara Noriša zīmējums

Vēlāk iznāca baznīckunga N.Rancāna sastādītā Ābece

20.gadsimta sākumā Sanktpēterburgā bija pieplūdis ap 10 tūkstošiem latgaliešu (ziņas par cilvēku skaitu dažādos avotos ir atšķirīgas.) Lielākoties tie nāca no trūcīgu zemnieku saimēm, kas te atrada darbu rūpnīcās, uz ielu dzelzceļa, par sētniekiem, par ormaņiem, sievietes – par kalponēm. Bija arī skolu jaunatne un neliels skaits studentu. Galvenie centri, ap ko pulcējās šie ļaudis, bija Sv.Katrīnas un Sv.Staņislava baznīca un skolas pie tām. Sabiedriski aktīvākie latgalieši no izglītoto vidus mēģināja organizēt šos ļaudis, modināt viņos tautisku garu. Pirmā biedrības dibināšanas sēde notika 1902.gada novembrī garīdznieka Nikodema Rancāna dzīvoklī. Te piedalījās garīdznieks, Katoļu garīgā semināra mācībspēks Francis Trasuns, studenti Francis Kemps, Jezups Kangars, Francis Logins un garīdznieks Kazimirs Skrinda. Šī sapulce vēlāk tika aprakstīta pirmajā latgaliešu avīzē “Gaisma”, 1906.gada 6.numurā: “Sagōja daudz školōtu veiru: četri bazneickungi, divi inženeri, pīci studenti un vīns gimnazijas škoļnīks.” Viņi apstiprināja F. Trasuna izstrādātos statūtus un vienojās jaundibināmajai biedrībai dot vārdu: “Latvīšu muzykaliskō bīdreiba”, jo biedrībai, kuras statūtos Krievijas uzraudzības iestādes saskatītu kaut niecīgāko aizrādījumu uz pulcēšanos nacionālos vai sabiedriskos nolūkos, atļauja netiktu dota.
Biedrības statūti tika apstiprināti tikai apmēram pēc gada, un pirmā biedrības sapulce notika 1903.gada 8.martā Jēzus baznīcas skolas zālē. Sanāca ļoti daudz cilvēku un savāca krietnu biedru maksu, kaut arī tā bija noteikta itin liela – 7 rubļi gadā biedriem un 5 rubļi gadā biedrenēm. Indrikis Leidumnīks (O.Skrindas pseidonīms) par to avīzē “Gaisma” raksta: “Publika beja liuti raiba. Tur beja i baznickungi garōs drēbēs: studenti spejdūšim svorkim, i malnim frakim latvīši, i augstom capurem latvītes, i strodnīki palākom svejtom(svārkiem), i bobiņas winkoršom jaciņom (kopkinom) un boltim lakatenim. Tik daudz myusu latvīšu kupa nabeja redzjuse plotō Pīterburga.”
Francis Trasuns ziņas par biedrības nodibināšanu iesūtīja “Baltijas Vēstnesim” un tā slejās šī informācija sniegta latgaliski jau 1905.gada 2.jūlija numurā.
Biedrība 1904.gadā nodibināja divus orķestrus: vienu koklētāju, otru jauktu instrumentu orķestri. Kā korī, tā orķestrī bez maksas varēja piedalīties katrs biedrības loceklis, kam tik bija laba griba un muzikālā dzirde. Kas neprata notis vai nemācēja spēlēt, tam notis ierādīja un spēlēšanu iemācīja. Biedrībai bija arī bibliotēka, kurā bija grāmatas latviešu, krievu, poļu un vācu valodā, no laikrakstiem bija “Baltijas |Vēstnesis”, “Rīgas Avīze”, “Austrums”, poļu valodā “Kraj” un “Tygodnik Illustrowany” un krievu valodā – “Rusj”.
1905. gadā tapušajā F. Trasuna informatīvajā apcerē “Pēterburgas Latviešu muzikāliskās sabiedrības darbība” (F. Trasuns, Dzīve un darbi, I) sacīts, ka koncertu vakaros pirmo reizi atskanēja inflantiešu izloksne uz skatuves un tika skandinātas inflantiešu melodijas. “Tas bija kurzemniekiem un vidzemniekiem kas jauns un inflantiešiem kas neizsakāmi jauks, kas pacēla garu, aizkustināja un modināja visdaiļākās jūtas. Vajadzēja tikai redzēt, ar kādām jūsmām inflantieši klausījās, kad biedrības koris, dažreiz orķestra pavadīts, dziedāja: “Dievs, svēti Latviju”, Seši mazi bundzinieki”, “Maza biju, neredzēju” un kad biedrības aktieri izrādīja “Zagļus” utt.” Biedrības vērtējumu devusi arī Valērija Seile rakstā “Atmūdas laikmata raksturōjums” grāmatā “Rokstu krōjums drukas aizlīguma atceļšonas 40 gadu atcerei” (1944): “Muzykaliskōs b–bas telpas Pīterpilī beja tautyskō dorba štabs. Puļcejūtīs daņču vokorūs, jaunōtne atroda laiku un paslāptuvi ari apsprīžu nūturēšonai. Koleidz vysi pa augšu zālē doncōja, pa tū laiku apakšā, pogroba telpōs, drudžainā steigā un sajyusmā tyka apsprīstas izrōžu sagatavōšona, grōmotu izdūšona, studejūšōs jaunotnes atbaļsteišona utt. Pi durovom sorgs, kas breidynōja par navālama svešinīka voi policista pasarōdeišonu.”
Biedrība pastāvēja 10 gadus – līdz 1913.gada 12.oktobrim. Tās darbība ievadīja latgaliešu nacionālo atmodu.