Zinātne un sabiedrība. Vai elite un masas?

Nesen prezentētajā rakstu krājumā “Latvija Eiropā: nākotnes vīzijas” (Tālberga I. “Grāmata, kur zinātnieki lūkojas nākotnē”. – Latvijas Vēstnesis, 25.03.2004, Nr.47) viens no tajā ietvertajiem zinātnieku rakstiem ir Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidenta Andreja Siliņa redzējums attiecībā uz zinātnes jaunajām robežām globalizācijas apstākļos, kurā citu starpā autors skar arī jautājumu par zināmas barjeras veidošanos starp zinātni un sabiedrību savstarpējās izpratnes jomā, zinātnieiem nespējot pienācīgi izskaidrot savu atklājumu būtību, bet sabiedrībai nespējot to adekvāti izprast un novērtēt.

Foto:Normunds Mežiņš, A.F.I.

Neizbēgamā zinātnes un sabiedrības nošķirtība

Gandrīz katru dienu medijos aktīvāk vai pasīvāk tomēr lasām/skatām/klausāmies par kādu nozīmīgāku vai ikdienišķāku notikumu zinātnē vai nu pasaules, vai vietējā mērogā. Tikpat aktīvi vai pasīvi arī savā ikdienas rosībā apzināti vai neapzināti saskaramies ar zinātnes taustāmajiem rezultātiem kaut vai tā paša mobilā tālruņa, termometra stabiņa vai pat vienkārši brokastu jogurta veidā. Jautājums vienīgi, cik lielā mērā mēs visas šīs uztvertās lietotās lietas identificējam kā zinātnes radītus produktus. Vai mēs tos visus neuztveram zināmā mērā kā pašus par sevi saprotamus un savā ziņā neizbēgamus, kuri jāpieņem un pie kuriem vienkārši jāpierod? Vai, dzirdot par kārtējo zinātnes jaunumu, par panākumiem vai ar tiem saistītiem skandāliem, jūtam kaut mazāko saistību ar šiem notikumiem vai raugāmies uz to visu no liela attāluma ar domu –“nu ko tad es tur...”?
Ne velti arvien biežāk tiek runāts par zinātnes un sabiedrības nošķirtību, kas savā ziņā ir neizbēgama, ņemot vērā milzīgos informācijas apjomus, kas jāapzina, lai spētu ne tikai kompetenti izsekot līdzi visam notiekošajam šajā jomā, bet arī to izprastu. Ja pat dažādu zinātņu nozaru speciālisti nereti jūtas apjukuši citu zinātņu nozarēs, tad ko lai par to visu vēl saka vienkāršie ierindas ļaudis. Lai arī mūsdienu demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības tradīcija paredz plaša cilvēku loka iesaisti dažādu, t.sk. zinātnes un tehnoloģiju, jautājumu apspriešanā un risināšanā, vai esam vispār tam gatavi? Un vai zinātnieki ir gatavi šādas ierindas cilvēku iesaistes pieņemšanai?

Elitārie un pārējie

Protams, gan vieniem, gan otriem zināmā mērā būtu izdevīgi saglabāt šo dalījumu elitārajos zinātnes pārstāvjos jeb ekspertos un pārējā ar zinātni tieši nesaistīto cilvēku masā, lai turpinātu netraucēti darboties katrs savā jomā. Sabiedrībai ir daudz vieglāk novelt vainu par dažādām zinātnes nebūšanām uz zinātnes kopienu, savukārt zinātnieku kopienai izpaliek piņķerīgā atskaitīšanās par savu darbu nezinātniskajai auditorijai. Bet zemūdens akmens slēpjas tur, ka atšķirībā no daudzām citām nodarbes sfērām zinātniskās darbības rezultāti agrāk vai vēlāk gūst savu pielietojumu arī ārpus pašas zinātnieku kopienas, kas tiešākā vai pastarpinātākā veidā skar gandrīz vai katru no mums (kaut vai minam tādus pēdējā laikā nu jau par zināmā mērā triviāliem kļuvušus globālu diskusiju piemērus kā biotehnoloģijas (ģenētiski modificēta pārtika, klonēšana), militārās tehnoloģijas (ķīmiskie/bioloģiskie ieroči) u.c. Vienā brīdī zinātne un tajā norisošo aktivitāšu rezultāti kļūst personīgāki, bet tad jau nereti ir par vēlu ko mainīt. Lai gan tai pašā laikā plašākai sabiedrībai kāda satraucoša informācija tiek pasniegta tikai tad, kad kāds zinātnes projekts vai uz tā bāzes attīstīta tehnoloģija jau ir realizēta, problēma samilzusi un nav vairs tik vienkārši novēršama. Bieži vien plašāka informācija lielai sabiedrības daļai nav pieejama vai tiek pasniegta tikai šaurām aprindām saprotamā “kodētā zinātniskā žargonā”, tādējādi izslēdzot ierindas cilvēkus no informēta viedokļa formulēšanas un paušanas.

Arī zinātnei nepieder tiesības uz absolūto patiesību

Sabiedrībai ir būtiski apzināties, ka zinātne nav absolūtas patiesības iemiesojums un ka arī tā var kļūdīties, savukārt zinātnes kopienai – atzīt, ka arī vienkāršais cilvēks var dot savu ieguldījumu un vērtējumu zinātnē notiekošajam. Proti, šis vienkāršo cilvēku vērtējums ir attiecināms ne tik daudz uz lietu zinātnisko saturu, bet gan uz konkrētā jaunieveduma pielietojamību un tā ētiskajiem un sociālajiem aspektiem. Šādā skatījumā zinātne un sabiedrība funkcionē nevis kā nošķirti, bet gan kā savstarpēji papildinoši un mijiedarbojošies elementi, kas pārstāv dažādas ekspertīzes jomas. Protams, var saprast zinātnieku rezervētību attiecībā uz sabiedrības iesaisti plašākā diskusijā par viņu veicamo vai jau paveikto darbu, ņemot vērā attiecīgās izglītības, zināšanu un iemaņu apgūšanā ieguldītos resursus. Līdz ar to būtiski saprast, ka ierindas cilvēku zināšanas nevar tikt uzskatītas par zinātnisko un tehnisko zināšanu aizstājēju, bet gan papildinātāju. Protams, sava viedokļa definēšanai ierindas cilvēkiem nepieciešama arī zināma tehniska informācija par konkrēto jaunievedumu, jo vispārējas informētības trūkuma apstākļos par dažādām norisēm zinātnē ir grūti identificēt iespējamos problēmjautājumus saistībā ar to potenciālo vai faktisko pielietojumu. Šim nolūkam nepieciešamas zinātniskās kopienas iniciatīva, skaidrojot plašākai sabiedrībai saprotamā formā jautājumus, kas ļautu ierindas cilvēkiem labāk izprast zinātnes laukā notiekošo.

Ar ko skaidrojama mūsu sabiedrības pasivitāte

Tomēr arī šeit mēs atduramies pret kārtējo “bet” – neraugoties uz šādu sava viedokļa paušanas iespēju, mūsdienās t.s. vienkāršie cilvēki, jo īpaši Latvijas, joprojām saspringtajos sociālekonomiskajos apstākļos varētu būt vairāk aizņemti ar savām ikdienas raizēm bez izteikta ilgtermiņa skatījuma uz savu turpmāko dzīvi, līdz ar to tajā neietilpst zinātniskas problēmas bez tiešas cilvēkiem redzamas sasaistes ar viņu ikdienas dzīvi. Iespējams, ka cilvēki joprojām vēlas nešaubīgā uzticībā paļauties uz zinātni, lai vēl vairāk nepārblīvētu savu dzīvi ar papildu problēmām un to risinājumu meklējumiem. Šķiet, ka mūsu sabiedrībā vēl raksturīga samērā pasīva reakcija uz dažādiem notikumiem ne tikai zinātnē, bet arī politikā, ekonomikā un citās dzīves nozarēs. Ja pieņemam masu medijus kā vienu no sabiedrības diskusiju arēnām, tad, spriežot kaut vai pēc Latvijas drukātās preses, tajā diezgan izteikti trūkst gan konkrētā zinātnes projektā neiesaistītu neatkarīgu speciālistu viedokļa, gan arī ar zinātni nesaistītu cilvēku skatījuma. Pagaidām vērojami samērā bikli mēģinājumi iestāties pret vai apšaubīt dominējošo zinātnisko nostāju konkrētos jautājumos. Bet varbūt to nosaka līdzšinējo mēģinājumu fiasko, izskanot kā saucēja balsij tuksnesī bez vēlamās rezonanses publiskajā diskusiju telpā?

Vai pašreizējo situāciju iespējams mainīt

Šajā kontekstā aktualizējas jautājums par reālajām sava viedokļa paušanas iespējām un to faktisko uzklausīšanu. Nedaudzās aptaujas par sabiedrības attieksmi pret dažādiem zinātnes un tehnoloģijas jautājumiem biežāk kalpo par pamatu sabiedrības “nepareizo un maldīgo” viedokļu identificēšanai, lai tos secīgi censtos labot, nevis lai uz pausto attieksmju, uzskatu un vērtējumu bāzes ko mainītu šajā sfērā. Nu ņemsim kaut vai par piemēru pirms neilga laika plašāku rezonansi guvušo polemiku ap radara uzstādīšanu Audriņos. Lai arī pēc negatīvas noskaņas veidošanās konstatācijas valsts un zinātnieki veica virkni pasākumu vietējo iedzīvotāju informēšanai, pēdējo iebildumi tā arī īsti netika ņemti vērā un radaru uzstādīja. Iedzīvotāju viedokļa apzināšana lielākoties bija nepieciešama tādēļ, lai atspēkotu negatīvo informāciju, problēmu automātiski saskatot nevis tehnoloģijā, bet gan iedzīvotājos. Bet vai tā ir iedzīvotāju vaina, ja ar zināmu laika intervālu viņiem tiek vēstīta pretrunīga informācija par it kā vienu un to pašu tehnoloģiju (Skrundas lokatora bieds), kas rada dabiskas bažas par patieso lietu stāvokli? Bez šaubām, ir sastopami arī atsevišķi pozitīvi piemēri, kur ierindas cilvēku iniciatīvas kādu jautājumu diskutēšanā ir būtiski ietekmējušas tālākās attīstības virzību, tomēr pagaidām tie ir drīzāk izņēmumi, nevis likumsakarības.

Anda Ādamsone–Fiskoviča,

Latvijas Universitātes
Socioloģijas nodaļas doktorante