Nevis Eiropai par godu, bet paši savai iztikšanai

Inta un Juris Ārgaļi. Tipiski šodienas Latvijas lauku mazie uzņēmēji no Limbažu rajona Skultes pagasta. Tādi kā viņi ir visur – ikvienā ciemā, mazpilsētā vai rajona centrā. Viņi ir tie, kas sponsorē kultūras, sporta vai citus sabiedriskus pasākumus, par to no sabiedrības pretī saņemot tiesības strādāt, stundas neskaitot. Viņi visi sākuši gandrīz līdzīgi, visiem ir apmēram vienas un tās pašas problēmas, kā arī vienas un tās pašas grūtības, kuras tie pārvar apmēram līdzīgi. Atšķiras vienīgi vārdi, uzvārdi, dažbrīd pasaules redzējums, gadskaitļi, kas atspoguļo biznesa uzsākšanu, tā attīstību, un, protams, cipari uzņēmumu bilancēs.

Juris un Inta Ārgaļi Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Veikals – tas  mūsdienās skan lepni

Jā, tas skan lepni pat tad, ja, pārkāpjot slieknim, jāiziet cauri patumšam priekšnamiņam, līdz, nonākot tajos nedaudz vairāk nekā 20 kvadrātmetros, starp plauktiem rokas stiepiena attālumā un saldējamām vitrīnām, kas pilnas visdažādākajām mantām, nedaudz apjūc. Aiz galvenās tirdzniecības telpas ar svariem un kases aparātu ir vēl viena. Vairāk nekā uz pusi mazāka. Tāda kā noliktava vai kantoris. Ar izlietni un telefonfaksa aparātu. Ar konserviem plauktos, nule atvestām desām kastēs un datoru uz galda.
Ir aprīlis. Piektdiena. Līdz brīdim, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, atlikušas skaitītas dienas. Mēs ar Intu Ārgali sēžam šajā pa pusei noliktavā, pa pusei kantorī un runājam par dzīvi. Juris ir kaut kur prom ikdienas darbos. Un arī Inta, aizbildinādamās ar aizņemtību, laiku sarunai spēja izbrīvēt tikai šopēcpusdien. Jo viņiem tik tiešām nav laika runāt. Viņiem jāstrādā.
Bet pārsimt metru uz pagasta centra pusi ceļa malā tiek celts jaunais veikals. Iekšpusē jau viss gatavs, atlicis vien pabeigt ārdarbus.
– Nē, jauno veikalu mēs neceļam Eiropai, – saka Inta. – Mēs ceļam paši sev un tiem cilvēkiem, kas te dzīvo. Maijā būs vienpadsmit gadu, kopš nodibinājām uzņēmumu, un tagad varam to atļauties.
– Bet kā tas viss sākās? – gribu zināt.
Un Inta stāsta. Stāsta, ka viņi abi ar Juri ir vietējie. Te dzimuši, auguši. Pabeiguši Zvejniekciema vidusskolu. Viņa izmācījusies par prečzini, kādu laiku strādājusi Rīgā. Tad apprecējušies. Dzimuši bērni. Juris strādājis par elektriķi. Un tas viss iekritis tajā laikā, kad juka un bruka vecais, tomēr neviens lāga nezināja, kāds būs tas jaunais, kas nāks vietā. Likvidējās kolhozs. Cilvēki palika bez darba, toties tika paši pie savas zemes. Vieniem pietika ar govi, teļu, cūkām, vistām pašu kūtiņā un to, kas izauga pašu dārzā. Citi cerēja, ka līdz ar zemi, ko atguvuši, Latvijas laukos atgriezīsies arī tēvutēvu tikumi un pirmās brīvvalsts laika turība. Bet tālredzīgākie jau meklēja peļņas iespējas citur, jo saprata, ka pagātne neatgriezīsies un ar diegiem nav aršana.
Tagad Inta smejas, ka laikam pie visa vainojama abu jaunība. Lai arī vecāku saimniecība un Jura darbs nodrošinājis minimālu iztikšanu, gribējies vairāk. Kā jau jauniem cilvēkiem. Tad arī sākušies tie trakie Polijas laiki, kad pāri robežai devušās veselas vieglo automašīnu karavānas, legāli, puslegāli un pilnīgi nelegāli vezdamas uz turienes tirgiem dažnedažādus niekus – fotorāmīšus un dezodorantus, sīkas saimniecības preces un parfimēriju. Arī Juris, atradis piemērotu kompāniju, braucis. Tā esot bijusi riskanta avantūra. Tomēr, pateicoties draugu aizdotai naudai un vēl ienākumiem no darbošanās vecāku saimniecībā, izdevies iekrāt tik daudz, lai 1993.gada 13.maijā reģistrētu savu SIA un tūlīt pēc tam no Saulkrastu patērētāju biedrības par 10 000 rubļu nopirktu pašreizējo veikalu.
– Tātad, neskatoties uz braucieniem pa Polijas tirgiem, arī jūs pirms tam arāt zemi, tāpat kā pārējie …
– Jā, jā, un kā vēl, – apstiprina Inta. – Mums pat zirdziņš bija. Kā prečzine es te apkārtnē darbu dabūt nevarēju. Audzējām agros kartupeļus, vedām uz Rīgu. Strādājām briesmīgi.
– Un tad pēkšņi vienā jaukā dienā jūs ņemat un nopērkat veikalu. Ko citi par to teica? Kā viņi uz jums skatījās?
– Vai die, mūs uzņēma ļoti labi. Vēl telpas remontējām, kad cilvēki jau nāca un interesējās, kad vērsim vaļā. Iesākumā, kamēr telpas remontējām, pat tirgojāmies ārā uz soliņa, lai gan te, pagasta centrā, bija gan kiosks, gan vēl viens veikals. Un tajā Skultē, kas viņpus dzelzceļam, pat vairāki veikali. Tomēr nekādu skaudību vai nenovīdību nejutām. Pilnīgi nemaz. Varbūt tāpēc, ka cilvēki atguva zemi. Grasījās turēt lopus, audzēt labību… Ko nu kurš, bet kopumā visi cerēja, ka arī paši tiks pie naudas un turības, tāpēc neko daudz citus neskauda.

Laiks, kad varēja paļauties tikai uz sevi

Tomēr drīz ilūzijas izgaisa. Ar pārdesmit hektāriem, lopiem un labību pie turības neviens netika. Sākās spēle uz izdzīvošanu. Likme – katra paša nākotne. Trumpji arī katra paša. Izturība, uzņēmība, gribasspēks, apķērība. Un vēl darbs. Darbs no rīta līdz vakaram bez mazākās želastības pret sevi.
Pa šiem gadiem daudz kas jau piemirsies. Gan tas, kā pašiem vajadzējis braukt uz Rīgu pēc maizes un citām precēm. Gan toreiz bēdīgi slavenās bāzes, kur vajadzēja norēķināties skaidrā naudā. Gan tas, kā pieprasījums pamazām noteica preču sortimentu, jo vienīgais kritērijs bija – ko vajag, grib un spēj iegādāties pircēji. Aizmirsušies arī labi noaugušie jaunekļi treniņbiksēs, kas ne reizi vien ielūkojušies veikalā, tomēr ik reizes acīmredzot nosprieduši, ka šitie ir pārāk traki vai nabagi, lai būtu viņu potenciālie klienti.
Tā nu rekets, kas tolaik pārvilka svītru ne viena vien veikalnieka nākotnes iecerēm, viņiem gāja secen.
Un Inta smiedamās trīs reizes nospļaujas.
Pāris gadus pēc uzņēmuma nodibināšanas Ārgaļi atver nelielu kafejnīciņu pagastmājas ēkā, kur notiek dažādi kultūras pasākumi. Pirmais šoks ir pāri, sabiedrība pamazām atdzīvojas, un likumsakarīgi, ka cilvēki grib gan priecāties, gan savu reizi palīksmot.
Līdz 2000.gadam bizness attīstās diezgan dinamiski. Preču iepirkšana kļūst arvien ērtāka. Vispirms nav vairs jābraukā no bāzes uz bāzi, jo viss jau atrodams vienā bāzē. Pēc tam nav vairs pat jābrauc uz Rīgu. Labu labo bāzi atver turpat Limbažos. Vēl pēc kāda laika ražotāji paši sāk piegādāt preces veikalniekiem. Vispirms gan veikalniekiem jāmeklē piegādātāji, pēc tam piegādātāji jau meklē veikalniekus. Vienkāršāka un ērtāka kļuvusi norēķināšanās. Preču sortiments pa šiem gadiem pieaudzis vismaz četrkārtīgi, tāpēc arī vecajā veikalā kļuvis tik šauri. Tomēr vietējo iedzīvotāju pirktspēja kopš 2000.gada neesot būtiski palielinājusies, un to varot just. Tāpēc arī tik svarīgi pēc iespējas ātrāk atvērt jauno veikalu ceļa malā, kas ļautu cerēt uz garāmbraucējiem. Ļaudis kļuvuši pārāk kūtri vai arī izlepuši, lai grieztos tos pārdesmit metrus nost no šosejas, ja pēc dažiem kilometriem ceļa malā gaida nākamais veikals.
Vaicāta, kāpēc no sākotnēji trijiem uzņēmējiem, kas nodarbojušies ar tirdzniecību, pagasta centrā palikuši tikai viņi ar Juri, Inta skaidro pavisam vienkārši:
– Šajā mājā un šajās telpās kopš izseniem laikiem bijis veikals. Te nāca iepirkties mūsu vecāki un mēs paši, bērni būdami. Un tieši tas nospēlēja veikalam par labu. Pie mums nāca pirkt maizi, desas un konservus, kamēr tajos jaunajos pirka našķus vai limonādi. Un tas šķita pats par sevi saprotams. Lai gan tagad ar maizi, desu un konserviem nevienu pircēju vairs nenoturēsi. Cilvēku vēlmes un prasības aug burtiski ar katru dienu. Neiedomājami aug.

Mums visiem bija dotas vienādas iespējas

Lai arī no deviņdesmito gadu sākumā cerētā tik maz kas piepildījies un, pieaugot cilvēku prasībām, nepieaug viņu pirktspēja, Inta Ārgale nebūt neuzskata, ka Latvijas lauki šobrīd atrodas uz bezizejas un katastrofas sliekšņa. Galvenais esot nepadoties un meklēt arvien jaunas iespējas. Arī Juris, kad ieņēmumi no tirdzniecības vairs nepieauga, sācis nodarboties ar kokmateriāliem.
Tomēr kā vislabāko piemēru Inta min savu jaunāko brāli, kas nodarbojas ar lauksaimniecību, nomā zemi gan no Ārgaļiem, gan citiem apkārtnes iedzīvotājiem un gatavs nomāt vēl, ja vien būtu zemes un iznomātgribētāji.
– Katrā ziņā viņš nesūdzas, – saka Inta, – viņš strādā. Sākumā nodarbojās ar piena lopkopību, bet, kad pārstrādātāji sāka muļķot zemniekus, nemaksājot atbilstoši piena kvalitātei, atmeta ar roku un tagad audzē jaunlopus. Protams, tas nav viegli. Bet kas ir viegli? Galvenais – lai tu ar savu darbu spētu sevi nodrošināt. Un viņš to spēj. Bet paskatieties, kas notiek apkārt. Ne jau tikai te pie mums. Es domāju – visapkārt. Tie, kas grib strādāt, tie strādā. Tie, kas negrib, tie ir tie vislielākie runātāji un vistrakākie brēcēji.
Vaicāju, vai viņa to izjūt arī tīri personiski.
Inta Ārgale brīdi klusē, tad diplomātiski saka:
– Es cenšos nedzirdēt. Bet reizēm, kad sanāk dusmas, gribas pateikt skaidri un gaiši – nu, atvaino, tajā laikā mēs visi bijām vienādi un visi atradāmies vienādā situācijā. Man tēvs tāpat kā daudziem bija laukstrādnieks, arī māte strādāja lauku brigādē. Kāpēc tad jūs toreiz neko nedarījāt? Galu galā es nevienam neko neesmu parādā. To, kas mums pieder, abi ar Juri esam godīgi nopelnījuši. Turklāt nopelnījuši ar dažbrīd tik tiešām pārcilvēcisku darbu. Bet, ja man tagad saka: kas tad tev nekait – tev taču veikals, tad atbildu… Tas, kas ir tavs, tev arī pieder, bet man pat nepieder tas, kas ir mans. Toties man ir parādi, kredītsaistības, bankās ieķīlāts īpašums. Un tad tas cilvēks drusku attopas.
– Tomēr, neraugoties uz to, jūs sponsorējat un atbalstāt gandrīz vai katru pasākumu, kas notiek pagastā.
– Tā nu iegājies – ja esi uzņēmējs, tad tev jāatbalsta un jāsponsorē. Varbūt laukos tās summas nav tik lielas, tomēr labi zinu, ka dažs, kuram visi līdzekļi ieguldīti ražošanā un kuram ar biznesu tik labi neiet, to naudu burtiski atrauj sev vai saviem bērniem. Bet citādi nevar. Cilvēki vienkārši nesapratīs.

Netērējiet velti manu laiku un naudu

Jā, apmēram tā saka Inta Ārgale, lai gan tieši tomēr to nepasaka.
Par gaidāmo iestāšanos ES un ar to saistītajām pārmaiņām viņa runā tikpat lietišķi un konkrēti kā par visu pārējo. Tiesa, pēdējā laikā izmantojot ikvienu iespēju piedalīties tiklab semināros, kā citos pasākumos, kas tiek rīkoti sakarā ar ES struktūrfondu apguvi.
– Tā kā nodarbojos tieši ar tirdzniecību, tad skaidrs, ka man nekāda Eiropas nauda nespīd. Tirdzniecības atbalstīšanai struktūrfondi nav paredzēti. Bet…, – viņa saka, – ja, pieņemsim, jaunajam veikalam vienā galā izbūvētu kafejnīcu, bet otrā kādu viesu istabu, tad jau varētu sākt pretendēt arī uz Eiropas naudu, jo atpūtas organizēšanai šie fondi ir paredzēti.
Lielākās cerības viņa saista ar zemi, kas viņai pieder pagasta centrā pie dīķa. Tā būtu ideāla vieta atpūtas organizēšanai.
Savukārt, vaicāta par to, kas pašlaik sagādā vislielākās galvassāpes, Inta atbild:
– Toreiz, kad sākām, neviens par mums nelikās zinis. Tagad visādas komisijas nāk cita pēc citas. Labi, es saprotu sanitārie apstākļi, higiēna. Tomēr pirmām kārtām tas vajadzīgs man pašai, un es pati esmu ieinteresēta visas normas ievērot. Bet pēdējā laikā šīs likumsakarīgās prasības sāk apaugt ar tādu birokrātiju un tādiem papīru kalniem, ka aiz tiem draud pazust visa jēga. Piemēram, pirms kāda laika mums izsniedza tā sauktos paškontroles žurnālus. Kā tos aizpildīt, to neviens nezināja. Braucām te cits pie cita, līdz beidzot izbūrāmies cauri. Nu es kā no rīta sāku tajā žurnālā rakstīt, tā vakarā beidzu. Cik grādu saldētava? Kāpēc tieši tik? Kas mazgāts? Cikos mazgāts? Ar ko mazgāts? Kāpēc mazgāts? Un tā bez gala. Aizpildu paškontroles žurnālu, man vairs neatliek laika izkontrolēt tos sanitāros apstākļus. Tomēr pavisam ērmīgi, ka piedevām vēl reizi mēnesī jāinstruē pārdevējas par pilnīgi pašsaprotamām lietām. Teiksim, ka viņām pēc tualetes jāmazgā rokas. Un tad tu sāc domāt, piedodiet, par ko mūs te visus uzskata. Šie papīra blāķi un kontroles mehānisms taču radīts un tiek uzturēts par manu – nodokļa maksātāja – naudu. Tātad tam it kā vajadzētu kalpot manās interesēs, bet iznāk…
Jā, runājot par to, cik vieglu roku, nepārdomāti un izšķērdīgi tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda, ko viņa, tāpat kā daudzi citi, sūri grūti pelnījusi, Inta kļūst skarba. Lai gan tieši viņa un visi pārējie, kas maksā nodokļus, patiesībā uztur šo valsti, dažbrīd liekoties, ka tie, kas saņem un tērē nodokļu maksātāju naudu, iedomājas, ka tieši viņi ir tā īstā valsts. Lieliski to varot just saskarsmē ar ierēdņiem. Mazajās pilsētās, tādās kā Limbaži, ierēdņus, par laimi, vēl interesējot arī pats cilvēks un viņa problēma. Dažbrīd atliekot vien pabrīnīties par viņu pacietību un atsaucību. Bet – jo lielāka pilsēta, jo lielāka arī vienaldzība. Līdz Rīgā jau darbojoties visīstākā konveijera sistēma. Tur tu nevienam vairs neinteresē, kur nu vēl tavas problēmas. Papīri gan. Bet tāda nu reiz laikam ir tā birokrātijas būtība. Vienīgi traki, ka pašiem par to nākas maksāt.
Atbildot uz minējumu, ka līdz ar iestāšanos ES birokrātija diezin vai ies mazumā, drīzāk gluži pretēji, Inta saka – ne jau viss esot jāņem par pilnu. Pašiem ar savu galvu arī vajagot drusku domāt. Un tad izstāsta patiesu stāstu par diviem veikaliem, kas kādā pilsētā atradušies tieši viens otram blakus. Ierēdņi sākuši abiem to īpašniekiem skaidrot, ka turpmāk jau nu gan nevarēšot tā kā līdz šim, ka Eiropai būšot pavisam citas prasības, lai ar to rēķinoties. Viens no īpašniekiem patiesi arī visu teikto ņēmis vērā, iztaisījis kārtīgu eiroremontu, nopircis dārgas iekārtas un drīz vien bankrotējis. Otrs tirgojoties līdz pat šai baltai dienai. Varbūt tik tiešām – pirms ņemt vērā citu ieteikumus un norādījumus, vispirms der pašam padomāt.

Aivars Kļavis, “LV”
aivars.klavis@vestnesis.lv