Rūpniecībā neder vienas dienas saimnieki

Par rūpniecību mūsu valstī nereti runā ar nožēlu vai nostalģiju. Šādu attieksmi attaisno ar konkurētspējas trūkumu, tehnisko atpalicību un niecīgajām iespējām atrast tirgu Latvijas produkcijai. Tomēr paši uzņēmēji uz dzīvi raugās gan objektīvāk, gan optimistiskāk – problēmu pietiek, bet ir arī ticība izaugsmei. To apliecina gan Rūpniecības konfederācijas darbība, gan šīs organizācijas valdes priekšsēdētāja Alda Zicmaņa stāstītais.

Aldis Zicmanis Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

– Kādi ir Rūpniecības konfederācijas mērķi un uzdevumi?
– Rūpniecības konfederācija (RK) ir viena no senākajām šāda veida organizācijām Latvijā. Tā izveidojās jau 1989. gadā, un uzdevumi palikuši tie paši – koordinēt uzņēmumu sadarbību, risināt aktīvu dialogu ar valdību un ierēdniecību, piedalīties normatīvo aktu izstrādē, kā arī izvērtēt to iespaidu uz rūpniecības uzņēmumu darbu.
Nevaru apgalvot, ka vienmēr izdevies panākt pozitīvu rezultātu, – daudz izsaka fakts, ka rūpniecības veidotā daļa ir tikai 16 – 17 procenti no iekšzemes kopprodukta. Šis īpatsvars ir ļoti mazs, katrā ziņā tas ir ievērojami samazinājies salīdzinājumā ar RK darbības sākuma laiku. Esam piedzīvojuši privatizācijas procesus, pazudusi virkne bāzes uzņēmumu, kas noteica tehnoloģiju attīstību. Uz pirkstiem var saskaitīt uzņēmumus, kam saglabājies zinātniski tehniskais potenciāls. Piemēram, VEF ir sadalīts atsevišķās mazās vienībās, katra no tām ko dara, taču par vienotu zinātniski tehnisko bāzi runāt grūti.
Privatizācija ne vienmēr tika veikta, lai saglabātu un attīstītu rūpniecisko potenciālu. Šā procesa lozungs bija: viss jāprivatizē, un tad tirgus visu noliks savās vietās. Teorētiski tas skan labi, bet praksē tā nenotika. Un tagad mums ir labi ja astoņi rūpniecības uzņēmumi, kur strādājošo skaits sasniedz tūkstoti. Var pieņemt, ka tas ir normāli, taču strādājošo skaits nosaka, cik lielus cilvēkresursus uzņēmums var iesaistīt attīstības procesos, cik liela daļa no darbiniekiem ir inženiertehniskais personāls, kas strādā nevis šai dienai, bet nākotnei. Mazam uzņēmumam, kurā strādā līdz piecdesmit darbiniekiem, šādu personālu nodarbināt ir problemātiski. To viņiem neļauj nelielais ražošanas apjoms.
Organizācijas un apvienības ir jebkurā strukturētā sabiedrībā. Pūlis par sabiedrību kļūst tad, kad cilvēki vai, kā šajā gadījumā, uzņēmumi, kam ir kopīgas intereses un mērķi, apvienojas šo interešu aizstāvēšanai. Konfederācijas sastāvā ir arī organizācijas, kas apvieno konkrēta profila uzņēmumus, piemēram, Mašīnbūves asociācija, kurā apvienojušies apmēram 800 uzņēmumu, Kokrūpniecības federācija. RK ir sava veida jumta organizācija. Katram uzņēmumam, katrai rūpniecības nozarei ir savas īpašas problēmas, bet ir arī tādas, kas skar visu rūpniecību. Un konfederācija nodarbojas tieši ar šo jautājumu risināšanu. RK ir viena no Tautsaimniecības padomes dibinātājām, mēs piedalāmies valsts sekretāru sanāksmēs un citur, kur tiek izstrādāti rūpniecībai svarīgi dokumenti un normatīvie akti. Mums jāiesaka labākie risinājumi un jāpanāk, lai tiktu veiktas nepieciešamās izmaiņas. Šis darbs prasa laiku un profesionalitāti, tas prasa piesaistīt dažādus speciālistus, kuru katra uzņēmuma rīcībā parasti nav.
– Kādas ir galvenās konfederācijas darba problēmas?
– Sadarbība ar valsts institūcijām notiek diezgan produktīvi, protams, izņemot gadījumus, kad visu nosaka politiskas „spēles”. Tad mēdz būt dažādi neloģiski un nesaprotami lēmumi, kurus grūti ietekmēt vai mainīt. Tagad viens no pamatuzdevumiem ir dialoga veidošana ar līdzīgām organizācijām ārvalstīs – Vācijā, Francijā, citās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs. Ir jārunā par Eiropas regulu ievērošanas praksi, par visiem aktuālajiem jautājumiem. Jāņem vērā, ka šajās valstīs neviens likums parlamentā netiek virzīts nobalsošanai, pirms to nav apsprieduši ieinteresēto un kompetento aprindu pārstāvji. Diemžēl pie mums vēl tā nav kļuvusi par vispārēju praksi – reizēm nepieciešams izdarīt spiedienu vai lietot citus paņēmienus, lai panāktu dzīves diktēto korekciju ieviešanu likumos.
Pozitīvi, ka ir izveidota vienota valsts attīstības stratēģija, kuras izstrādāšanā un apspriešanā piedalījās arī RK. Tas nav visaptverošs dokuments, bet tajā ir izvirzīti konkrēti mērķi. Padomju laikā politika, tajā skaitā arī ekonomiskā, nereti mainījās pēc kārtējā partijas kongresa. Taču mums vajadzīgs, lai būtu mērķi, kuru īstenošana nav atkarīga no tā, kas kurā brīdī ir ministrs, lai valsts budžets tiktu veidots, ievērojot stratēģijā noteiktos mērķus. Gan valdībai, gan Saeimai pārsvarā ir īstermiņa intereses, taču rūpniecībai var būt tikai ilgtermiņa intereses. No brīža, kad rodas ideja, līdz brīdim, kad tā materializējusies reālā produktā, kam jāmeklē tirgus, nereti paiet pieci vai seši gadi.

Jāizglīto speciālisti, jāuzlabo aprīkojums

– Latvijas ekspertu pētījumi liecina, ka mūsu rūpniecības uzņēmumi pārsvarā ražo preces ar zemu pievienoto vērtību un lielā mērā balstās uz lēta darbaspēka priekšrocībām. Savukārt augsto tehnoloģiju pielietojuma īpatsvars esot niecīgs. Vai tas nenozīmē, ka arī mūsu uzņēmumu konkurētspēja ES tirgū būs maza?
– Un Pasaules bankas pētījuma rezultāti ir vēl dramatiskāki. Taču problēma jāaplūko plašāk. Tikai ar šo gadu skolās fizika, ķīmija un citi eksaktie priekšmeti atkal būs obligāti. Taču jāņem vērā, ka ar tehniku cilvēks „saslimst” jau bērnībā, bet mēs aizvadītajos gados šādas intereses rašanos jaunatnē neesam veicinājuši. Tāpēc rūpniecībā trūkst kvalificētu speciālistu – pat mūsu niecīgajiem ražošanas apjomiem. Daudzi uzņēmumi turas tikai uz vecajiem kadriem. Nepietiek inženiertehnisko darbinieku, kas spētu ja ne attīstīt jaunu, tad vismaz apgūt esošo tehnoloģiju.
Par augstajām tehnoloģijām – dažkārt ar tām nepareizi tiek saprasta tikai datortehnika un elektronika. Taču augsto tehnoloģiju pielietošana iespējama gan kokapstrādē, gan zemkopībā, viss atkarīgs no tā, kādus instrumentus un paņēmienus cilvēks izmanto. Var strādāt ar āmuru, bet var izmantot arī darbgaldu. Un šeit mēs nonākam arī pie jautājuma par zemo pievienoto vērtību. To nosaka apstāklis, ka mums palicis ļoti nedaudz laba tehniskā aprīkojuma. Uzņēmumiem nav līdzekļu aprīkojuma uzlabošanai, tāpēc operācijas, kuras varētu veikt viens cilvēks, izpilda trīs vai četri darbinieki. Tas nozīmē gan augstākas ražošanas izmaksas, gan zemāku darba ražīgumu. Tāpēc esam ieinteresēti Eiropas struktūrfondu apguvē, kas varētu dot iespēju uzlabot tehnisko aprīkojumu.
Kā izveidojās pašreizējā situācija? Deviņdesmito gadu vidū no Latvijas tehniku izveda ne tikai kravas automobiļos, bet veseliem vagoniem. Piemēram, poļi iepirka padomju laikos iegādāto importa tehniku, dažkārt to nedaudz pārbūvēja un pārdeva tālāk. Taču Latvija šo tehniku ar Privatizācijas aģentūras svētību pārdeva par metāllūžņu cenu. Jāmin, piemēram, Erfurtē ražotās preses, kas atradās Jelgavas RAF. Tagad jākonstatē, ka Latvijā acīmredzot nekad nebūs naudas pat vienas šādas preses iegādei, bet toreiz tās tika pārdotas irāņiem. Lieliski darbgaldi bija toreizējā Robotu rūpnīcā; tagad tādus mēs nopirkt nevaram, taču toreiz arī tie ar vieglu roku tika izpārdoti. Šodien redzam, ka uzņēmumi, kuriem savu tehnisko bāzi izdevās saglabāt, var strādāt un attīstīties. Ja arī citiem būs iespēja iegādāties jaunu aprīkojumu un tādējādi paaugstināt darba produktivitāti, palielināsies arī produktu pievienotā vērtība un augs uzņēmumu konkurētspēja. Taču tas nenozīmē, ka visiem būtu jāstrādā vienā virzienā un noteikti, piemēram, elektronikas vai datortehnikas ražošanā.
Vēl viens problēmas aspekts – teiksim, tekstilrūpniecībā tiek izmantots ļoti daudz novecojušas tehnikas. Taču, kad Rietumos šādu tehniku daudzviet nomainīja ar modernāku, bet daudz dārgāku, izrādījās, ka tās izmantošana, ņemot vērā preces cenu līmeni, neatmaksājas. Tas nozīmē, ka nevajag visu modernizēt par katru cenu; jāizvēlas tehnika un tehnoloģija, kas, pastāvot noteiktam cenu līmenim, sevi amortizē un nerada zaudējumus.

Tirgus ir, trūkst lielu ražotāju

– Daudzu Latvijas uzņēmumu ikdienas darbs ir Rietumu firmu pasūtījumu izpilde. Vai pēc dažiem gadiem, algu, cenu un izmaksu līmenim augot, rietumnieki savas ražotnes nepārcels tālāk uz austrumiem, mūsu uzņēmējus un darbiniekus atstājot bez darba?
– Ražotnes jau tiek pārceltas, piemēram, uz Ķīnu. Lielajiem Rietumu uzņēmumiem nav izdevīga tādas produkcijas ražošana, kura vajadzīga nelielos daudzumos. To viņi pasūta mazākām firmām. Šādi pasūtījumi mazajiem uzņēmumiem nodrošina stabilu maizes riecienu ilgus gadus. Taču, tikko pieaug pieprasījums pēc šīs produkcijas, lielais uzņēmums meklē lielāku ražotāju ārzemēs – tas var ražot lētāk. Tā notika ar mobilo telefonu barošanas bloku ražošanu Latvijā – tā nodrošināja darbu daudziem cilvēkiem līdz brīdim, kad palielinājās pieprasījums. Tad pasūtītājs tūlīt atteicās no sadarbības ar mūsu uzņēmumiem, protams, saglabājot pašu ražotnes. Šeit atkal sastopamies ar mūsu problēmu – ir likvidēti lielie uzņēmumi – VEF, “Radiotehnika”, kas būtu varējuši ražot arī lielos apjomos. Turpretim Lietuvā šādu uzņēmumu sagraušana netika pieļauta, tur privatizācija nebija pašmērķis. Un viņu ražošanas apjomi pieaug daudz straujāk nekā Latvijā.
– Lielo uzņēmumu sadale un likvidācija tika argumentēta ar apgalvojumu, ka pēc PSRS sabrukuma mūsu rūpniecības gigantiem vairs nebūs noieta tirgus...
– Tirgus nav zudis, piemēram, Rīgas Vagonu rūpnīcas produkcija joprojām interesē Ukrainu, to apliecināja arī šīs valsts valdības vadītājs. Tagad šo uzņēmumu pamazām cenšas reanimēt. Tika arī apgalvots, ka vairums mūsu uzņēmumu ražojuši aizsardzības vajadzībām, kas zudušas līdz ar PSRS. Arī tas nav kompetents apgalvojums, piemēram, VEF, kurā pats agrāk strādāju, aizsardzībai ražoja tikai četrus piecus procentus no produkcijas kopapjoma. Taču rūpnīca ietilpa aizsardzības rūpniecības sistēmā, tāpēc automātiski skaitījās militārās produkcijas ražotāja. Protams, tika ražota masveida produkcija visai Padomju Savienībai. Piemēram, elektromašīnu rūpnīcā ražoja veļas mazgājamās mašīnas, savukārt no VEF nāca apmēram 35 procenti visu PSRS saražoto telefonaparātu, tika izlaista arī radioaparatūra. Šī produkcija tiešām tirgu zaudēja, taču tas nenozīmē, ka tāpēc jālikvidē viss uzņēmums. Veļas mazgājamo mašīnu cehs ir iekonservēts, bet elektrovilcienu vadības iekārtas ir pieprasītas un tiek ražotas aizvien, kaut arī mazākos apjomos nekā toreiz.

Eiropā nepazudīsim, ja sadarbosimies

– Bet vai šādu ražošanu varēsim turpināt arī ES apstākļos? Šķiet, daudziem uzņēmējiem par turpmāko nav skaidra priekšstata. Turklāt vairums Latvijas uzņēmumu ir nelieli, kas apgrūtina to cīņu par vietu tirgū.
– Diemžēl vairums ES dokumentu ir pieejami tikai angļu valodā, bet ne visi šo valodu pārzina pietiekamā līmenī. Trūkst arī uzņēmējiem nepieciešamā ilgtermiņa skatījuma, taču jādomā tālākā perspektīvā. Nav arī pietiekamas pieredzes. Priekšrocības ir uzņēmumiem, kurus vada vēl padomju laikus piedzīvojušie direktori. Jāņem vērā, ka tolaik par saimniecisko vadītāju neiecēla cilvēkus bez izglītības un pieredzes. Tagad uzņēmumus nereti vada ļaudis, kuriem tādā vai citādā veidā izdevies šo uzņēmumu iegūt īpašumā, taču trūkst pieredzes. Protams, augstskolās ir apgūstamas uzņēmumu vadības programmas, taču visiem vadītājiem šādas izglītības nav. Rīkojam dažādus seminārus, mācības, tāpēc arī nepieciešama uzņēmumu organizācija, kas spēj lobēt rūpniecības intereses.
Par Eiropas tirgu – lai arī tie ir nelieli daudzumi, tomēr ap 60 procentiem mūsu rūpniecības produkcijas arī šobrīd tiek ražots Eiropai. Taču liela daļa šīs produkcijas tiek realizēta ar starpnieku palīdzību, kas samazina mūsu uzņēmumu peļņu. Uzņēmējiem jāsaprot, ka Eiropā reklāma ir pārāk dārga, lai katrs individuāli to varētu atļauties. Konfederācija iestājas par to, ka mūsu uzņēmumiem jāveido lielākas uzņēmumu grupas jeb holdingi, kas spētu Eiropas tirgū pārstāvēt varbūt pat veselu nozari. Protams, ir arī mums uzņēmumi, kas spēj savas intereses pārstāvēt patstāvīgi, piemēram, “Latvijas finieris”, kam ir pārstāvniecības vairākās valstīs. Savukārt mazajiem uzņēmumiem palīdzību var piedāvāt RK. Tāda ir arī Eiropas pieredze, arī tur ir nelieli uzņēmumi, kuri daļu nepieciešamā darba uztic lielākām organizācijām. Tas arī ir viens no konfederācijas uzdevumiem – mudināt uzņēmējus atteikties no noslēgšanās savā šaurajā sētā un cenšanās izdzīvot saviem spēkiem vien. Citādi nāksies visu mūžu paļauties tikai uz gadījuma pasūtījumiem, kas nekad nedos lielu peļņu.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv