Ekspertu cīņas

Nerimstošā polemika ap celulozes rūpnīcas projektu un jo īpaši trešdien, 14.aprīlī, notikusī informatīvā sanāksme “Par plānotās sulfātcelulozes rūpnīcas būvniecību Krustpils pagasta Ozolsalā, tās ietekmi uz vidi un cilvēku veselību” (Bārtulis J. “Pretestība celulozes rūpnīcai kļūst aizvien nopietnāka”. – Latvijas Vēstnesis, 2004. gada 15. aprīlī) kārtējo reizi rosina uz pārdomām par varu, patiesību un demokrātiju.
Divas ekspertu grupas – divas dažādas patiesības. Un tam visam pa vidu cilvēks un vide, kas dziļā apjukumā vēro šo cīniņu, nesaprotot, kuri šajā spēlē ir “labie”, bet kuri “ļaunie” tēli. Līdz šim esam tikuši mācīti paļauties uz speciālistu viedokli un slēdzieniem, bet kā rīkoties, ja paši speciālisti nav vienisprātis par konkrēto jautājumu un tā risinājumiem? Kam ticēt un vai ticēt? Pēkšņi esam nostādīti acīmredzama fakta priekšā, ka arī ekspertu paustā patiesība ir relatīva, atkarīga no “augšas” vai “aizmugures” – vienalga, kā mēs dēvētu dažādas viņiem vien zināmas intereses, kas stāv ārpus līdz šim šķietami bezkaislīgās un objektīvās zinātnes sfēras.
Izrādās, ka mums ir “atkarīgie” un “neatkarīgie” eksperti, kas šādā formulējumā liek sabiedrībai radikāli pārdomāt savas līdzšinējās paļāvības pamatus un turpmākās stratēģijas attiecībā uz ticību vienai vai otrai institūcijai šā jēdziena plašākajā izpratnē. Šis gadījums uzskatāmi parāda, ka iespējamas dažādas datu un mērījumu zinātniskas interpretācijas, dažādi uzrādījumu skaidrojumi atkarībā no tā, vai gribam saskatīt tajos pozitīvo vai negatīvo. Mums ēdienkartē tiek piedāvāts zinātnes, uzņēmējdarbības un politikas kokteilis, kas šādā sajaukumā atklāj pavisam jaunas tā atsevišķo komponentu “garšas” īpašības.
Politiķi grasās ķerties pie tautas nobalsošanas kā pēdējā glābšanas salmiņa, lai gan par saimnieciskiem jautājumiem tautas nobalsošanas rīkot nav iespējams. Tomēr vienalga referendums tiek neslēpti traktēts kā galējais līdzeklis, lai nodrošinātu rūpnīcas projekta realizācijas bloķēšanu, nevis lai noskaidrotu sabiedrības pašas potenciālo viedokli, kas pieļautu arī citādu, no šobrīd ieplānotā atšķirīgu balsojuma iznākumu. Demokrātija jeb tautas vara patiesībā tiek izmantota kā instruments politikās varas jeb ekspertu varas īstenošanai, nevis kā neatkarīga tautas viedokļa paušanas iespēja. Nav runa par to, kurai no ekspertu grupām ir vai nav taisnība un kurš šajā situācijā būtu pareizais risinājums Latvijai, tās videi un cilvēkiem, bet gan par ekspertīzes nosacītību un politiskām manipulācijām ar sabiedrību.

Anda Ādamsone-Fiskoviča,

Latvijas Universitātes socioloģijas doktorantūras studente