Dzejnieces goda diena

Jubilāre Broņislava Martuževa Foto: Pēteris Korsaks

Broņislavas Martuževas 80 gadu jubileja 16. aprīlī tika svinēta Lubānā, Indrānu pagasta namā. Pie Aiviekstes, kur vienā pusē ir Čiuļu zeme, otrā – Čangale. Šīs kādreizējās iesaukas jeb lamuvārdi vairs neaizskar. Dzejniece arī ir vienotāja, un viņas gadskārta, kā tas sarīkojumā tika atgādināts, sakrīt ar simtgadi, kopš atcelts drukas aizliegums, kas 40 gadus Latgalei neļāva iespiest un izplatīt grāmatas ar latīņu burtiem. Broņislava Martuževa ir dzimusi Bērzpilī, Lubānas ezera Latgales krastā, dzīvo Lubānas pievārtē, raksta lielākoties vispārējā valsts valodā, bet ar māsu Magdalēnu sarunājas latgaliski. Tā runāja arī ar apsveicējiem no tās puses.
Broņislava Martuževa ienāca zālē Ziemeļlatgales (saukta arī Abrenes) baltajā tautas tērpā, apsēdās goda krēslā un visā norises laikā nepiecēlās, jo veselība to neļāva, bet možā līdzdalība visā notiekošajā izraisīja apbrīnu. Dzejniece te tikās ar vairākiem neklātienē pazīstamiem, bet neredzētiem cilvēkiem, arī ar Mudīti Šneideri, kas sarīkojumā lasīja dzejoļus no nesen izdotā krājuma “Kā putni dzied”. Aktrise atcerējās, kā pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas dzejniece to noskūpstījusi un viņa savam vīram Harijam Liepiņam sacījusi: “Redzi, kā pret šo ordeni jāizturas!” Sekojusi sarakstīšanās, bet tikšanās – tikai tagad.
Broņislavai Martuževai ordeni Lubānā pasniedza toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Viņš bija klāt arī jubilejas vakarā un sacīja: “Es pa šiem gadiem esmu domājis, kas ir tas spēks, kas pievelk vai atgrūž. Vai tā ir mūsu nacionālā piederība, vai tie ir amati, vai tā ir mūsu pagātne, bet nē – tas ir raksturs, kas dots no Dieva. Un tāds raksturs kā jums nepiemīt daudziem. Tas ir raksturs, kurā ir apvienojies spēks un maigums. Jā, daudziem piemīt spēks, kas bieži vien pārvēršas vardarbībā, rupjībā, un maigums bieži vien izpaužas bezspēcībā, nevarībā, bet jūsu raksturā spēks apvienojas ar maigumu, un tas arī mums dod pārliecību būt vienlīdz stipriem un maigiem, vienlīdz asiem, kad tas ir vajadzīgs, un nākt ar mīlestību, kad tā vajadzīga. Es apbrīnoju jūs ne tikai par šo spēku, es apbrīnoju jūsu lielo devumu savas tautas rakstura veidošanā.”
Lubānas pilsētas padomes priekšsēdētājs Miķelis Gruzītis savukārt atgādināja to reizi, kad Guntis Ulmanis pēc ordeņa pasniegšanas lūdzis dzejnieci kaut ko nodziedāt, bet viņa teikusi: “Es šai mājā esmu daudz dziedājusi, tagad jādzied jums.” Un tāpat kā toreiz Miķelis Gruzītis un Guntis Ulmanis, un visi klātesošie dziedāja “Še, kur līgo priežu meži…”.
Sarīkojumu vadīja jeb, kā viņš pats teica, par konferansjē darbojās Lubānā dzimušais dakteris un rakstnieks Jānis Liepiņš, scenāriju bija veidojusi Laima Muktupāvela, bet norise iecerētās stundas vietā ilga trīs.
Sveica Madonas rajona padomes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, sveica Latvijas Universitātes zinātnieces Janīna Kursīte, Anna Stafecka un Ausma Cimdiņa. No Makašāniem bija ieradusies Rancānu ģimene – Amatu vidusskolas direktore Lūcija, viņas vīrs, tēlnieks Antons un meita, gleznotāja Gundega, kas ir grāmatas “Kā putni dzied” mākslinieciskā ietērpa un tajā reproducēto gleznu autore. Izdevējs Jānis Rapa atzina, ka Broņislavas Martuževas dzeja sasaucas ar Annas Brigaderes radīto. Jā, sacīja jubilāre: “Dievs. Daba Darbs.” “Bet ne tikai,” piebilda Rapa, “arī stilistikā ir līdzība.”
Ilgonis Bērsons aicināja atkal celt godā tautas rakstnieka nosaukumu, ko noteikti pelnījusi arī jubilāre: “Jūs esat ne tikai tautas rakstniece, bet arī tautas aktrise, jo jūs lasāt savu dzeju tā, kā reti kurš prot, jūs esat arī tautas dziedone un arī tautas jokdare, gaiša humora pārpilna.”
Humora šai sarīkojumā bija daudz, arī gaviļnieces replikās. Bet visprecīzāk vakara noskaņu izteica Anna Žīgure. Jāatgādina, ka viņas vecmāmiņa, dzejniece Elza Stērste, čekas cietumā tikās ar savu apbrīnotāju, Latgales meiteni Broņislavu un viņas pavadīja sarunā visu nakti. Tas ir viens no visbrīnišķīgākajiem notikumiem, tagad jau leģendām, latviešu literatūras vēsturē. Bet Annas Žīgures vēlējums skanēja šādi: “Lai jūs piedzīvotu laiku, kad Latvijā, kuras atjaunošanas trīspadsmitajā pavasarī mēs pašlaik dzīvojam, valdītu tāda atmosfēra, tāds gars kā šodien šajā zālē – labestīgs, radošs, drosmīgs, izpalīdzīgs, sirsnīgs. Es jums un mums visiem novēlu šādu laiku piedzīvot Latvijā!”
Noslēgumā literatūras zinātniece Anna Egliena lūdza jubilāri nodziedāt 1947. gadā sacerēto dziesmu “Jaunība”. Ne tajā versijā, kas ir folklorizējusies, bet oriģinālajā. Kaut arī ilgajās svinībās nogurusi, Broņislava Martuževa skanīgi un no visas sirds dziedāja savu “Beranžē motīvu”.

Lai visu mūžu pavada mūs dziesmas,
Lai tevī skan, lai manī skan,
Lai palīdz rokās sadoties mums ciešāk
Un stipram būt kā tev, tā man.
Lai dzidra aka, mūžam neizsmeltā,
Lai nenotriepts mirdz senču mantojums.
Pirms dzejnieks aiziet vakardziesnas zeltā,
Šī dziesma, draugi, sveiciens jums!

Jānis Rozenieks