Lai mēs cits citu labāk saprastu

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā 26. martā atklātajā mazākumtautību informācijas un kultūras nodaļā veidojas perspektīva
bibliotēka, kurā šobrīd ir ap 500 izdevumu. Tā palīdzēs nodrošināt Latvijas sabiedrību, it īpaši mazākumtautības, ar viegli pieejamu uzziņu literatūru, ar izdevumiem par Latvijas un tās mazākumtautību vēsturi, kultūru, sabiedrisko dzīvi, tradīcijām, par dažādu etnosu sadarbošanās un sadzīvošanas pieredzi, teoriju un praksi. Šobrīd bibliotēkā atrodam pēc tematiska principa sakārtotas dažādas vārdnīcas, enciklopēdiskus izdevumus, grāmatas par Latvijas, latviešu un lībiešu vēsturi, folkloru, tautas lietišķo mākslu, kultūru, mākslu, arī dažādus tāda paša satura izdevumus par baltkrievu, ebreju, krievu, poļu un citiem etnosiem. Ir arī diezgan bagāts laikrakstu klāsts.

Vairumam Latvijā dzīvojošo skaita ziņā lielāko mazākumtautību ir savas sabiedriskās organizācijas un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Ļaudis interesējas par savas un citu tautu folkloru, lietišķo mākslu, mitoloģiju un citām tradicionālo kultūru jomām. Viņiem noderēs dažādās enciklopēdijas, monogrāfijas un rakstu krājumi, piemēram, ar 4000 attēliem ilustrētā enciklopēdija “Pasaules mūzikas instrumenti” (Minska, 2001), Roberta Herolda veidotā enciklopēdija “Pasaules tautu tērpi” (Maskava, 2002), “Pilnā simbolu enciklopēdija” (Maskava, Sanktpēterburga: Sova, 2003), “Krievu paradumi, rituāli, nostāsti, ticējumi un poēzija” (Maskava, 2002), arī rakstu krājums “Tautas lietišķā māksla: Vēstures un attīstīšanas aktuālie jautājumi” (Rīga: Zinātne, 1989).
Vērtīgas ziņas sniedz izdevumi par Latvijas iedzīvotāju daudznacionālā sastāva veidošanos, atsevišķu etnisku vienību sadarbošanos un sadzīvošanu dažādos vēsturiskās attīstības apstākļos un posmos, piemēram, Latvijas arheologu apjomīgā bagāti ilustrētā grāmata “Latvijas senākā vēsture 9. g.t. pr. Kr. – 1200. g.” (Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001), Ilgas Apines un Vladislava Volkova kopdarbs “Slāvi Latvijā: Etniskās vēstures apcerējums” (Rīga, 1998), Leo Dribina monogrāfija “Ebreji Latvijā” (Rīga: Elpa, 2002), Ojāra Zandera pētījums “Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13.–17. gs.)” (Rīga: Zinātne, 2000).
Bagātīga literatūra ir par Latvijas otru pamattautību – lībiešiem. Te jāmin žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas lībiešu problemātikai 1996.–2003. gadā veltīti pieci numuri, izdevniecības “Zinātne” izdotais rakstu krājums “Lībieši” (1994) un citi rakstu krājumi, Latvijas zinātnieku Rīgā un ārzemēs publicētu apcerējumu savrupnovilkumi, Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” izdotās “Lībiešu gadagrāmatas” un mēnešraksts “Līvli”.
Ar fotoattēliem un zīmējumiem bagāti ilustrētie “Baltijas vēsturiski etnogrāfiskā atlanta” divi sējumi – “Zemkopība” (Viļņa: Mokslas, 1985) un “Apģērbs” (Rīga: Zinātne, 1986) stāsta par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu tradicionālās materiālās kultūras attīstību no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam. Nereti sniegts ieskats arī vēl tālākā pagātnē un jaunākos gadu desmitos. Abu sējumu stāstošos tekstus papildina 59 kartes par zemkopības darbarīkiem un 70 kartes par tradicionālajiem tērpiem. Tās uzskatāmi atspoguļo igauņu, latviešu, lietuviešu, lībiešu un citu Baltijas tautu apģērbu un zemkopības darbarīku kopīgos un atšķirīgos elementus, kultūras sakaru un mijiedarbības virzienus, intensitāti un dažādu apvidu savdabības. Grāmatas sagatavojuši Igaunijas, Krievijas, Latvijas un Lietuvas zinātņu akadēmiju un muzeju etnogrāfi. Darba pamatavots – zinātnisko ekspedīciju dotumi un muzeju eksponāti.
Antoņinas Zavarinas ar fotoattēliem un zīmējumiem ilustrētā monogrāfija “Austrumlatvijas krievi 19. gadsimta otrajā pusē – 20. gadsimta sākumā” (Rīga: Zinātne, 1986) stāsta par cēloņiem, kas kopš 14. gadsimta mudināja dažādu Krievijas apvidu krievus, it īpaši vecticībniekus, pārcelties no savas etniskās dzimtenes uz svešu etnosu apdzīvotām teritorijām un apmesties tur uz dzīvi. Parādīts, kādus dzimto vietu tradicionālās kultūras elementus viņi atnesa uz Latviju, saglabāja te gadu desmitus, pat simtus un ko pārņēma no latviešiem. Grāmatas galvenie avoti – nepublicēti Baltkrievijas, Krievijas un Latvijas arhīvu dokumenti un autores ekspedīcijās iegūtie dotumi.
Bibliotēkas sākotnējo fondu sagādāja sekretariāts par saviem līdzekļiem, kā arī dažas izdevniecības un atsevišķas personas. Vairākus grāmatu desmitus uzdāvināja izdevniecības “Elpa” direktore Ligita Kovtuna un Ebreju muzeja un dokumentācijas centra “Ebreji Latvijā” vadītājs Marģers Vestermanis. Ukraiņu rakstnieks Leonīds Kovaļs uzdāvināja savu triloģiju “Glābēju grāmata” un “Glābšanas grāmata”. Četras grāmatas par lībiešu kultūru uzdāvināja Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga.
No sava personīgā zinātnisko dotumu un grāmatu krājuma uzdāvināju bibliotēkai vairāk nekā 60 grāmatas, laikraksta “Līvli” numurus, Latvijā un citzemēs publicētu apcerējumu novilkumus. Vairākus desmitus sava apgāda izdotu grāmatu dāvināja arī mana darbavieta – LU Latvijas Vēstures institūts (direktors – akadēmiķis Jānis Bērziņš, apgāda vadītājs – akadēmiķis Andris Caune). Aicinu arī citus humanitāro zinātņu institūtus dāvināt Mazākumtautību bibliotēkai savus izdevumus.
Ilgstoši vērojot etnokulturālos procesus mūsdienu Latvijā un ar tiem saistītās norises, esmu guvis pārliecību, ka Latvijā ir nepieciešams izdot valsts nozīmes dienas vai nedēļas laikrakstu mazākumtautībām saprotamajā krievu valodā. Tajā būtu jāpublicē nosvērti uzrakstīta objektīva un rūpīgi pārbaudīta informācija par valstī notiekošo un iecerēto, kas spētu ieinteresēt visus iedzīvotāju slāņus. Tas palīdzētu novērst daudzas neskaidrības un mazinātu provocējošu ļaužu rīcības iespējas.

Saulvedis Cimermanis,
LZA akadēmiķis