Cilvēkbērns. Arī lieks un atstumts

Lauku māja Latgalē. Saimniece, pagalmā pamanījusi, ka suns no meža atstiepis aizdomīgu nešļavu, devusies tuvāk mājas sargam. Šoks. Dzīvnieka zobos bija miris cilvēkbērns ar apgrauztu rociņu un galvaskausu. Tiesu medicīnas ekspertīzes galavārdā teikts, ka zīdainis pasaulē nācis dzīvs un ticis nosmacēts. Par slepkavību, iespējams, neviens tā arī neuzzinātu, ja liktenis ar suņa palīdzību aprīļa sākumā to neceltu gaismā. Taču 21.gadsimta Latvijā iznīcībai nolemtie zīdaiņi nav reti izņēmuma gadījumi. Tā ir sistemātiska parādība, traģiskākā problēmas – atteikšanās no jaundzimušā – izpausme. Taču kāda ir problēmas kopaina?

Viens no bērnu bāriņaprūpes centra iemītniekiem Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Ne vienmēr jaundzimušo nāves apstākļus izdodas noskaidrot. Dati liecina, ka vidēji gadā daži jaundzimušie iet bojā vardarbīgā nāvē. Vardarbību atklāj, kad, piemēram, jaundzimušie ir noslīcināti, nožņaugti, nosmacēti. Tomēr nav izslēgts, ka kādam ļaunprātīgās nonāvēšanas gadījumam tā arī neizdodas tikt uz pēdām, piemēram, māte it kā naktī laikus nav pamanījusi, ka mazulis aizrijies ar pienu, un it kā tikai no rīta secinājusi, ka atvase mirusi. Turklāt piemērs Ludzas rajonā liecina, ka mazuļu mirstīgās atliekas tiek slēptas nomaļās vietās, tātad, visticamāk, ne visi mirušie atrasti un patiesā aina ir vēl drūmāka.
Nereti mazuļus dzīvus pamet nomaļās vietās. Un tā ir tikai laimes spēle, vai zīdaini laikus pamanīs vai arī tas aizies bojā. Piemēram, marta beigās Bauskas rajonā daudzdzīvokļu mājas koplietošanas vannasistabā atrasta jaundzimusi veselīga meitenīte. Bērnam paveicās. Viņu uzgāja laikus. Citus pamet kāpņu telpā vai liftā, kur nereti mazulis nosalst, pirms to pamana, vai pat atkritumu tvertnē.
Rīgā un tās apkārtnē teju ik mēnesi visneiedomājamākās vietās, parasti gan tieši atkritumu tvertnēs vai izgāztuvēs, atrod arī mirušus mazuļus, par kuriem tiesu medicīnas ekspertīzes slēdzienā teikts – piedzimis nedzīvs. Tātad nav pamata ierosināt krimināllietu. Neatbildēts vien paliek jautājums, vai nevēlamā cilvēkbērna labā nebija iespējams izdarīt vismaz tik daudz, kā to apbedīt.

Postošā attieksme pret bērnu

Dzemdību namos gadā pamet desmitiem zīdainīšu. Sabiedrība aizvadītajos padsmit gados zināmā mērā pieradusi pie šīs problēmas. Taču praktiķi uzsver – pēdējā laikā mainās iemesli, kādēļ mātes vai abi vecāki kopīgi izlemj atteikties no bērna. Un tie runā par sliktu sabiedrībai un valstij.
“Milzīgā nabadzība un attieksme pret bērnu,” lūgta raksturot galvenos iemeslus, kodolīgi teic Rīgas Dzemdību nama pediatre neonatoloģe Vanda Vīksna, piebilstot, ka bērns mūsdienu Latvijā nav vērtē. Attieksme kļūstot arvien ļaunāka. Viņasprāt, sabiedrība pati sevi ved pretī bojāejai. Ārste atgādina padomju gadus, kad dzimstība bija divtik lielāka, bet atteikumu no bērniem – vairākkārt mazāk. Raksturojot sabiedrības attieksmi, V.Vīksna kā piemēru min kādu tās izpausmi: “Ne tikai jaunām meitenēm, bet arī sievietēm ap trīsdesmit tieši otrā puse bieži negrib bērnu. Iemesli visdažādākie, arī bailes par to, kā atvasi uzturēt. Seko ultimāti – vai nu es, vai bērns. Dažkārt pat nav ultimātu, bet uzreiz seko rīcība, tas ir, pamet sievieti gaidībās. Aizbēg no sava bērna. Ieklausieties, kā tas skan!”
Bērnu klīniskajā slimnīcā “Gaiļezers” pirms nosūtīšanas uz zīdaiņu aprūpes namiem ārstējas pamestie mazuļi no visas Latvijas. Jaundzimušo patoloģijas nodaļas vadītāja Anda Ķimene stāsta, ka pēdējos pāris gados jūtamas izmaiņas pamesto mazuļu skaita ziņā nav novērotas. Aptuveni piecpadsmit procenti no visiem bērniņiem, kas veselības stāvokļa dēļ nonākuši šajā slimnīcā, ir tādi, no kuriem māte atteikusies. Tātad gadā piecdesmit sešdesmit mazuļu. Gadījumi, kad mātes, kuru atvases atrodas šajā tā sauktajā otrajā etapā, maina savu lēmumu, ir reti, teic A.Ķimene.
Pērn Rīgas Dzemdību namā 21 māmiņa atteikusies no sava mazuļa, aizpērn – vairāk nekā trīsdesmit, bet vēl pirms gada – aptuveni sešdesmit. Lai gan dati par to, cik māmiņas Rīgas Dzemdību namā atteikušās no bērniem, vedina domāt, ka jūtama tendence problēmas izplatībai mazināties, speciālisti aicina iedziļināties situācijā, kas savukārt noslāpē bezkaislīgo skaitļu radīto pozitīvo iespaidu.
Proti, deviņdesmito gadu beigās ik gadu mazuļus pameta liels skaits sociāli degradētu būtņu. “Tās šausmas, ko esam pieredzējušas, atcerēties negribas,” atzīst Rīgas Dzemdību nama 2.nodaļas vecākā medicīnas māsa Terēza Sevruka. Taču pēdējā laikā šādu personu, kuras laiž pasaulē bērniņu, ir ļoti maz. Iespējams, daļa mirušas, bet citas tā sabeigušas veselību, ka nespēj vairs radīt pēcnācējus, spriež V.Vīksna. Tātad šobrīd vairumā gadījumu mazuļus pamet tieši pilnvērtīgi sabiedrības locekļi.

Vadmotīvs – trūkst stabilitātes izjūtas

Tas, ka nav valsts atbalsta bērniem un ģimenēm, pietiekamas psiholoģiskās un sociālās palīdzības sievietēm un pusaudzēm, noved pie tā, ka jaundzimušie tiek pamesti kā nederīgas lietas, uzskata praktiķes. “Daudzas sievietes neatteiktos no bērna, ja justu atbalstu,” skaidro V.Vīksna. “Tam ne vienmēr jābūt materiālam. Jā, mēs runājam ar sievietēm, ar viņām strādā mūsu sociālā darbiniece, piesaistām radiniekus un daudzkārt pārliecinām neatteikties no bērniņa. Palīdzam, kā nu varam un spējam. Nereti sievietes vēlāk atnāk un pasaka paldies, ka motivējām paņemt bērniņu. Taču daudzu sieviešu lēmumu atteikties ietekmē tieši tas, ka viņas nejūt valsts plecu, pārliecību vai vismaz cerību, ka viņas ar savu bērnu valstij vajadzīgas.” Ārste ir pārliecināta – katrā cilvēkā mīt labais, un tikai jārada vide, lai ļautu tam izpausties. Katram indivīdam ir atšķirīgs slieksnis, ko tas, risinot problēmu, spēj pārvarēt. Kas vienam pa spēkam, otram liek šausmās atkāpties un justies pilnīgi bezpalīdzīgam. Tādēļ moralizēt par to sieviešu rīcību, kuras atsakās no bērniem materiālu rūpju māktas, nav vietā. V.Vīksna uzskata – visus šos gadījumus vieno tas, ka sievietēm trūkst stabilitātes izjūtas par tagadni un nākotni. Piemēram, Rīgā, lai cik tas šķistu pakārtoti, tieši dzīvokļu jautājums bieži nosaka sieviešu lēmumu. “Daudzas skaidri un gaiši pasaka – dakter, nezinu, kur dzīvošu, pagaidām īrēju saimnieka mājā, drīzumā mājoklis jāatstāj. Sākumā neticējām, ka dzīvokļa jautājums tik ļoti ietekmē notiekošo, bet dzīve pati izgaismo problēmas,” klāsta V.Vīksna.

Dzīves paradoksi

Praktiķu skatījumā materiālas ievirzes iemesli ir dominējošie. Kur dzīvot un par ko uzturēt bērnu. Taču dzīves paradoksi ir ik uz soļa. Šodienas Latvijā no zīdaiņiem atsakās arī situēti ļaudis, kuriem par iepriekšminētajiem iemesliem galva nav jālauza. Viņu dzīves modelī bērnam nav vietas, tas tur neiederas. Pagaidām... Jo ne viena vien sieviete teikusi: “Man bizness, nav laika. Dzemdēšu sev citu vēlāk.” Turklāt, kā stāsta T.Sevruka, atsakās pat pāri, kuru laulība ir reģistrēta un kuriem jau ir bērni. Vīrs ar sievu kopīgi vēsu prātu izlēmuši, ka trešo pastarīti nav kur likt. Ar diviem jau gana. Tā vienkārši.
Jautāta, vai uz Rīgas Dzemdību namu mēdz braukt sievietes no citiem rajoniem, kuras izlēmušas atteikties no bērna, bet kaunas par savu lēmumu no vietējās sabiedrības, V.Vīksna atbild apstiprinoši: “No rajoniem nāk daudzas. Arī tādas, kas ieņem visai ievērojamus amatus.”
Sievietes ap un pēc trīsdesmit – vecuma grupa, kurā pašreiz visbiežāk atsakās no bērniem. Ja daļa gadījumu ilustrē mūsdienu sabiedrības nežēlību, kā, piemēram, gadījums ar pastarīti, par kuru viņa brālis un māsa, pateicoties strādīgajiem uzņēmējiem vecākiem, nekad neuzzinās, tad citi vēsta par traģēdijām, ko izdzīvo sievietes, kas jūtas iedzītas stūrī. Piemēram, lauku skolotāja, kura bez vīra audzināja meitiņu. Dzīvē ienāca cits vīrietis, pamazām radās pārliecība par kopdzīves stabilitāti. Ziņu par gaidāmo mazuli abi uztvēra ar bažām, bet ar nostāju – tiksim galā. Vīrietis aizgāja bojā nelaimes gadījumā, skolotāja – ar otro bērnu zem sirds. Un viņa atteicās no mazuļa. Atteicās raudādama, bet cerībā, ka mazuli adoptēs ļaudis, kas viņas bērnam sniegs nākotni.
Skaidrojot, kādas vēl izmaiņas vērojamas pēdējos pāris gados, V.Vīksna norāda, ka agrāk raizes darījušas nepilngadīgās māmiņas, kuras ļoti bieži atteikušās no pirmdzimtā. Šobrīd tieši pretēji – šādu gadījumu skaits esot krietni sarucis, par spīti tam, ka vairumā gadījumu šīs jaunietes materiālā ziņā ir visbezpalīdzīgākās.
Tomēr vēl ir. Lūk, piemērs. “Astoņpadsmitgadīga meitene atteicās no bērna. Un tas viņai bija jau trešais! Runāju ar viņu. Bet jauniete sēž, galvu nodūrusi, un viņai viss apkārtējais vienaldzīgs. Viņa savos astoņpadsmit gados jau nogurusi no dzīves! Bet pati nāk no daudzbērnu ģimenes, kurā veiksmīgi uzaudzināti divpadsmit bērni,” atceras T.Sevruka, abas ar ārsti V. Vīksnu piebilstot, ka kopumā tagad uz jaunatni gan raugoties ar lielām cerībām.
Panākt, ka neviens mazulis Latvijā netiek pamests, praktiķu vērtējumā, protams, nav iespējams. Taču veicināt jūtamu šādu gadījumu samazināšanos gan. “Vispirms jādara viss, lai motivētu veidot un stiprināt ģimenes. Tad arī bērns atkal kļūs par vērtību. Un tikai tad kļūsim par stipru valsti,” spriež V.Vīksna.

Ilze Apine, “LV”
ilze.apine@vestnesis.lv