“Nevienam nevajag spiest mācīties latviešu
valodu”

Gribu šajās rindās uzrunāt cienījamo Marinu Kosteņeckas kundzi.
Šā gada 7. aprīlī laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” izlasīju interviju ar Jums. Mani tā ļoti sāpināja. Nevarēju iedomāties, ka Jūsu skatījums par krieviem Latvijā būs tik vienpusējs un neizprasts.
Neuzskatu, ka naturalizācija Latvijā notiek piespiedu kārtā. Lai Dievs no tā pasargā! Bet Jūs aizmirsāt vienu faktu – to, kas ir lojāls mūsu valstij, nevajadzēs bīdīt integrēties. Viņš to darīs no laba prāta, runās gan latviešu, gan krievu valodā. Un tādu nav mazums.
Jūs piemirsāt, ka šeit palikušie krievi stipri atšķiras no īstiem krievu tautības cilvēkiem, starp kuriem man ir patiesi draugi. Atbraukuši ciemos, viņi pilnībā piekrīt manām domām. Ir radusies liela plaisa starp vienas nācijas pārstāvjiem – arī tas ir bēdīgs fakts.
Jūs sakāt – “nevar piespiest mīlēt Raini”. Jā, tāpat kā nevar piespiest mīlēt krievus, kas ieceļojuši, meklējot materiālus labumus. Šie laimes meklētāji mūsu kultūrai ir radījuši lielu ļaunumu – tiek sašķelta sabiedrība, arī noziedzība ir pieaugusi agrāk nepieredzētos apjomos.
Mans personīgais viedoklis – nevienam nevajag spiest mācīties latviešu valodu, ja viņam tā liekas tik nepatīkama. Tas būs godīgāk. Man pašai katra valoda šķiet kā liels dabas brīnums, ko gribētu apjaust, vairāk uzzināt.
Esmu beigusi augstskolu padomju laikā, kad daudzas lekcijas studentiem tika lasītas krievu valodā tādos specifiskos priekšmetos kā bioloģija (prof. Gērke) un anatomija (prof. Kolberga). Taču tie, kas vēlējās apgūt cildeno ārsta profesiju, to darīja ar prieku, nevis kurnēšanu. Studiju gaitā apgūtā krievu valoda man dzīvē daudzkārt ir noderējusi, kaut gan pašā studiju procesā nācās piestrādāt papildus.
Protams, krieviem Latvijā ir iespējas labi apgūt angļu vai kādu citu svešvalodu. Tas ļaus laimes meklētājiem aizceļot citur. Un kāpēc gan ne? Lai ceļo. Tas jau nebūtu nekas nosodāms, ja bēg prom no turienes, kur spiež mācīties latviski. Visi Rietumi būs vaļā. Taču tur nāksies sevi vēl vairāk pierādīt un mācīties.
Vai visi esam tam gatavi?
Manuprāt, īsta demokrātija piedāvā izvēles brīvību un patiesu sevis apzināšanos šajā sarežģītajā laikmetā, lai mobilizētos kam lielākam un labākam.
Uzskatu, ka aizsāktā izglītības reforma ir nepieciešama. Pat nespēju iedomāties par divām valsts valodām Latvijā. Te nu vilciens tik tiešām ir aizgājis.

Rīgā 15. aprīlī Dr. J.G.