“jo domas nepastāv vis domās tās top pavisam citās jomās...”

Domas, smaidi, labi vārdi lido zelta spārniem no Leona Brieža uz Madlēnu Masgreivu, Veltu Kaltiņu, Roaldu Dobrovenski un dzejnieka dēlu Korneliu Briedi Foto: Andrejs Krūmiņš

Leons Briedis ir mīlestības dzejnieks. “Tik vien un tikai mēs esam/ kad izelpojam mīlestību”, tāpēc “vienam otrs mums jānosvin/ vienam otrā jāuzmin/ ceļš uz mūžību.” – Dzejoļi, kas dažu pēdējo gadu laikā tapuši Rīgā un Tērvetē, Lisabonā, Gibraltārā un Portu, tagad vienkopus lasāmi grāmatā “Neienācis aizeju no katras paradīzes”. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu to izdevis apgāds “Minerva”, un 16.aprīlī jaunais krājums tika laists tautās. Sarīkojums notika klubā “Terra incognita”, kas reizē ir kafijas zāle un mākslas galerija ar afrikānisku akcentu. Īsti iederīga vieta Leona Brieža personībai un viņa dzejai, kas vieno kontinentus, tautas un cilvēku dvēseles un ir tuvos rados ar mūziku, dziesmu un krāsu mākslu.

no sadrūpošiem brīžiem celta
šī mūsu dzīves stiprā pils
no neviltota prieka zelta
kurš gaist kā padebesis zils –

Tēlojums par smilšu pili dzejnieka lasījumā šķita kā šī neparastā vakara vadmotīvs. Mirkļi drūp, bet “eņģeļi ir kā ķirzakas/ norauto spārnu vietā/ viņiem aizvien vēl ataug jauni”. Kaut neaizsniedzama ir zilgme, uz kuras “spēj apsēsties vienīgi Dieva nopūta”. Dzejnieks bija dāsns un lasīja arī pašus jaunākos dzejoļus, kam vēl jāgaida uz grāmatu.
Kā savus vistuvākos draugus Leons Briedis sarīkojumā sveica diplomātus, zinātniekus, augstskolu docētājus un visdažādāko mūzu kalpus. Muzicēja Uldis Stabulnieks, kas komponējis arī daudzus viņa liriskos dzejoļus. Klavieres spēlēja Rafi Haradžanjans un Nora Novika. Ar virtuozu djembe drumming Nils Īle un Dzintars Vīksna ieviļņoja klausītājus un iedvesmoja Leonu Briedi kvēlam afrikāņu dzejas priekšnesumam. Ģitāras trinkšķināja bardi Sergejs Budanovs un Aleksandrs Beknazarovs. Pārfrazējot jaunā dzejoļu krājuma nosaukumu, Jurijs Kasjaničs apgalvoja, ka Leona Brieža dzeja ir paradīze, kurā katrs grib ienākt un no kuras neviens negrib aiziet. Viņa atdzejojumā Leona Brieža dzejoļi skanēja krievu mēlē, viešņa no Kamerūnas Madlēna Masgreiva lasīja to atdzejojumus franču valodā.
Viss bija tik skaisti un rosinoši, ka var vien piekrist Imantam Auziņam: “Kur ir televīzija? Kāpēc netop raidījumi par šādām kultūras dzīves pērlēm?”

Lappusi sagatavoja Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv