Pirmās latgaliešu grāmatas goda diena

Filoloģijas studentu sveiciens grāmatas veidotājai Annai Stafeckai Foto: Agnese Stafecka

“Tys Vuords, kas īsuokumā./ Tys, kas dzeivu dora.” (“Tas Vārds, kas iesākumā./ Tas, kas dzīvu dara.”) – Latgaliešu sirsnīgākās dziesminieces Annas Rancānes dzejolis ievada izdevumu, kas veltīts pirmās latgaliešu grāmatas “Evangelia toto anno..” 250 gadu jubilejai un latīņu burtu drukas aizlieguma atcelšanas simtgadei. Šie evaņģēliju tulkojumi, kas 1753.gadā tika nodrukāti Viļņā, ir pirmā līdz mūsu dienām saglabājusies latgaliešu grāmata, Latgales latviešu rakstu valodas pamats, nozīmīgs latviešu valodas vēstures avots un kultūrvēstures piemineklis. Jubilejas izdevumā grāmatas faksimilatveidojumu papildina latīņu un poļu valodas tekstu tulkojumi, vārdu un to gramatisko formu rādītājs. Lai ar to varētu iepazīties pēc iespējas plašāks lasītāju loks arī ārpus Latvijas, grāmatā ietverts kultūrvēsturisks apcerējums latviešu literārajā valodā un latgaliešu rakstu valodā, kā arī lietuviešu un angļu valodā.
Jubilejas izdevuma atvēršanas svētkos Rīgas Latviešu biedrības namā tika cildināti gara gaismas nesēji cauri gadsimtiem – katoļu priesteri ar baznīcas stingro prasību prast lasīt katehismu, mātes, kas pie ratiņa un skalu gaismas mācīja bērniem ābeci, zemnieki, kas pēc grūtas darba dienas ķērās pie grāmatu pārrakstīšanas. “Latgaliešu zemnieka pasaules uzskats ir sakņojies tautas gudrībā, folklorā un, protams, katolicismā,” sacīja grāmatas atbildīgā redaktore, apcerējuma autore un vārdu rādītāja sastādītāja Dr.philol. Anna Stafecka.
Latvijas vēstnieks Vatikānā Dr.philol. Alberts Sarkanis Vatikāna kancelejas vārdā izteica pateicību jubilejas grāmatas veidotājiem un izdevējiem. To faktu, ka jau pirms 250 gadiem izdots evaņģēliju krājums, kas latgaliešiem ļāva iepazīt civilizācijas saknes tautai saprotamā valodā, viņš raksturoja kā lielu kultūras lēcienu, kam bijusi nepārvērtējama nozīme visas latviešu tautas apvienošanās ceļā: “Vai 1918.gadā būtu notikusi tik vienprātīga novadu apvienošanās, ja Latgalē nebūtu dzīva kultūra, kas nākusi no gadsimtiem!”
Ar dziļu bijību un lūgšanas vārdiem grāmatu atšķīra V. Em. kardināls Jānis Pujats: “Latgalē šie evaņģēliji 200 gadus skanēja no kanceles. Ar ko šī grāmata ir ievērojama? Ar to, ka tajā pirms 250 gadiem fiksēts latgaliešu dialekts, kas apbrīnojami tuvs tam, kādā latgalieši runā pašlaik. Ar to, ka šis dialekts parādījies rakstu valodā jau izkoptā formā, kas liecina, ka tam iepriekš jau

Anna Stafecka un Alberts Sarkanis Foto: Agnese Stafecka

bijis garš mutvārdu attīstības ceļš. Šī grāmata liecina par vidusdialekta un latgaliešu dialekta paralēlo attīstības gaitu, ko apstiprina 18.gadsimta literatūras patriarha Vecā Stendera raksti. Noliekot tos blakus, redzam, ka tie ir vienlīdz attīstīti dialekti. Baznīca jau no latviešu rakstu valodas sākuma gribēja panākt vienveidību dievkalpojumu valodā, taču ne sinodes lēmums 1611.gadā Rīgā, ne vēlākā Livonija bīskapa prasība 1744.gadā nedeva vēlamo rezultātu. Kāpēc? Tāpēc, ka ar vienu lēmumu – lai tas būtu sinodes vai bīskapa – valodu nevar izmainīt. Latgalieši savā reģionā runāja citādā dialektā nekā Rīgā. Respektējot šo atšķirību, tika izdots evaņģēliju tulkojums dievkalpojumu vajadzībām. Varam secināt, ka latgaliešu dialekts ir sens un vērtīgs gan ar savu vecumu, gan plašo izplatību: pēc statistikas, Latvijā ir pusmiljona katoļticīgo un 300 tūkstoši no viņiem ir latgalieši. Vērtīgs ar savu dzīvotspēju un lielo vēsturisko lomu, jo saglabājis latvisku Latgales novadu līdz Latvijas valstiskās neatkarības laikiem. To nepieciešams kopt un attīstīt. Un būtu svarīgi arī jaunatnē iedēstīt cieņu pret mātes valodu.”
Šajā sarīkojumā latgaliešu valoda skanēja kupli un krāsaini. Gan akadēmiskās runās un sirsnīgās sarunās, gan Nautrēnu skolotāju ansambļa priekšnesumos un kopīgi dziedātās dziesmās. ZA akadēmiķe prof. Janīna Kursīte jubilejas grāmatas izdošanu nosauca par darbu, kas ceļ cilvēka dvēseli augšup un pilda ar garīgu prieku: “Tas ir darbs Dievam un cilvēkiem par godu. Nezaudējot ne jotu no sava zinātniskuma, tas ir darbs, kas uzrunā katru.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv