"Mēs, latvieši, esam saules bērni un mums jāstaigā gaismas ceļus"

Vakar, 6. jūlijā, Turaidā, Dainu kalnā, tika atklāts folkloras festivāls "Baltica 2000", kas ilgs līdz 9. jūlijam

Turaidas muzeja direktore Anna Jurkāne, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freiberga kungs

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Festivāla ietvaros Turaidā tika atklāta tēlnieka Induļa Rankas veidotā skulptūra "Šī saule — viņsaule", kas ir jau mākslinieka 25. skulptūra viņa un mūsu visu Dainu kalnā

Šonedēļ Latviju atkal pieskandinās XIII starptautiskais folkloras festivāls "Baltica–2000", kas ilgs četras dienas. Pirmais folkloras festivāls "Baltica" notika 1987. gadā, dziesmotās Atmodas pašā rītausmā. Tas bija viens no pirmajiem tautiskās apziņas atklātiem demonstrējumiem, kas apliecināja, ka tautas gars ir dzīvs un neiznīdēts. Tolaik tas bija kā brīnums, kā atklājums, kā cerība un arī kā apsolījums.

Nu jau desmit gadus mēs dzīvojam neatkarīgā Latvijā, cīnoties ar ikdienu, tās atnestajām negācijām, reizēm sevī nēsājot rūgtumu pret pasauli. Taču atkal klāt ir "Baltica", kas aicina atgriezties pie pamatvērtībām, atgādināt ētisko vērtīborientāciju, kuras pamatā nav nauda, stiprākā izdzīvošanas likums, bet gan šodien bieži nonievātais dvēseles skaistums un godīga darba tikums. Folkloras festivāls ir arī kā atgādinājums, ka globalizācijas laikmetā nedrīkst aizmirst par savām saknēm, kā pierādījums katras tautas unikalitātei, ko nedrīkstam pazaudēt.

Festivāla atklāšana notika vakar, 6. jūlijā, Turaidas Dziesmu dārzā. Katrai no svētku dienām ir savs tematiskais nosaukums — ceturtdiena ir Avota diena, piektdiena — Jūras diena, sestdiena — Pilskalnu diena un svētdiena — Rīgas diena. Šī gada festivāla tēma ir ūdens, kas, tāpat kā visi folkloras elementi, neapšaubāmi ir ambivalents simbols. Ūdens ir gan dzīvības devējs, gan dzīvības ņēmējs. Upe, jūra ir arī iniciācijas ritu neatņemama sastāvdaļa, ūdens ir savdabīga robežšķirtne, kuras vienā krastā paliek vecais, bet otrā sākas jaunais, kas var būt arī nāve. Zīmīgi ir tas, ka no viena krasta uz otru, no viena apziņas stāvokļa uz citu var nokļūt, tikai izejot cauri ūdenim — šķīstoties. Tātad ūdens ir arī kaut kā būtiski jauna radītājs, lai atceramies mītisko jūru — okeānu, kura vidū melna čūska miltus mala. Līdz ar to folkloras festivāls atklās un no jauna izgaismos baltu tautām tik nozīmīgos simbolus — avotu kā dziedniecības un garīgās tīrības simbolu, vienu no mīļās Māras mājvietām, jūru kā vienu no mūsu senču mātēm barotājām, bet arī daudzu dvēseļu pazudinātājām, pilskalnus kā atgādinājumu par saknēm, par brīvajām baltu tautām un Rīgu kā nežēlīgās vēstures liecinieci un apsolījumu laimīgākai nākotnei.

Festivāla tēma ir nozīmīga arī mūsu informācijas tehnoloģiju laikmeta cilvēkiem, jo bieži ar virtuālo pasauli vien ir par maz. Iespējams, mēs varētu kļūtu laimīgāki, ja savā ikdienā spētu iziet nelielu, sev vien saprotamu un būtisku iniciāciju tiecībā uz augšu. Te — "Balticā" — katrs var smelties sev vajadzīgo ierosmi un emocionālo pieredzi. Folkloras festivāls aptver visus novadus, tādējādi kļūstot par Latvijas un visu tajā dzīvojošo tautu svētkiem. Svētku pasākumi notiks gan Siguldā, gan Saulkrastos, gan Mazsalacā, gan Madonā, nav aizmirsta arī Rīga. Folkloras festivālā liela vieta ir ierādīta ar sauli saistītiem rituāliem, jo saulīte rītos iznirst no jūras un vakaros tajā pazūd. Šis cikliskums ir raksturīgs arī cilvēku dzīvei.

Un tā ceturtdien, 6. jūlijā, Avotu dienā, Turaidā Dainu kalnā notika folkloras festivāla "Baltica–2000" atklāšana. Iesākumā folkloras kopas un festivāla viesi pulcējās uz tēlnieka Induļa Rankas veidotās skulptūras "Šī saule — viņsaule", kas ir tēlnieka 25. skulptūra Dainu kalnā, atklāšanu. Atklāšanas laikā Dieviņš, dodot savu svētību festivāla tēmai — ūdens, dāvāja svētku dalībniekiem auglīgu lietu, un pērkona ducināšana liecināja, ka arī viņš piedalās svētkos. Skulptūras atklāšanā piedalījās arī svētku dižvedēja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freiberga kungs. Uzrunājot sanākušos, Turaidas muzeja direktore Anna Jurkāne teica:

"Godājamais tēlniek, mīļie Dainu kalna veidotāji un viesi! Es gribētu teikt: esi sveicināts Dziesmu dārzs, esi sveicināts Dainu kalns, esi sveicināta tūkstošgadīgā Līvu zeme. Kā jau svētkos pienākas, mēs dāvājam tev labās domas, labos darbus un skaistākās dziesmas, kā arī akmenī kaltas rakstu zīmes kā atgādinājumu mums par iepriekšējām paaudzēm, kas te ir dzīvojušas. Šodien ir svētku diena Turaidai, jo ir noslēdzies 20 gadu darbs, uzstādītas 25 granīta skulptūras, izveidota Krišjāņa Barona taka, lībiešu taka, Māras taka. Ir sakopts Dainu kalns, kā arī vairākas avotu vietas. Dziesmu dārzā ir uzstādītas skulptūras ar zīmīgiem nosaukumiem "Šī saule — viņsaule", Saules akmens. Akmens ir tautas gudrības glabātājs, akmens ir mūžības simbols. "Ūdentiņis, akmentiņis, tie dzīvoja saules mūžu." Ideja par piemiņas vietas veidošanu Krišjānim Baronam un viņa darbam varēja īstenoties, pateicoties tēlniekam Indulim Rankam. Tagad es gribētu dot vārdu Valsts prezidentei, kuras pirms desmit gadiem, atklājot Dziesmu dārzu, teiktie vārdi "mēs, latvieši, esam saules bērni un mums jāstaigā gaismas ceļus" deva mums spēku."

Ar vēlējumu nāca Valsts prezidente:

"Es novēlu šim akmenim, kas simbolizē šīs saules un viņsaules pasaules divdalījumu, kā to izprata mūsu senči, saules mūžu, un tēlniekam novēlu akmens spēku, turpinot darbu."

Iniciējošam lietum cauri izgājuši, vakarpusē uz saules staru apspīdētās skatuves pulcējās folkloras festivāla dalībnieki un viesi svinīgajai atklāšanas ceremonijai, kuru atklāja svētku dižvedēja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

"Augsti godātie klātesošie, mīļie festivāla dalībnieki! Ar šo pasludinu starptautisko folkloras festivālu "Baltica–2000" par atklātu.

Šim festivālam izvēlētā virstēma ir par ūdeni kā vienu no simboliskiem četriem elementiem — gan jūru ar saviem ūdeņu plašumiem, gan avotu kā cilvēka acīm saskatāmo ūdens rašanās vietu. Simboliski jūra kā acīm nepārredzama ūdens masa pārstāv sākotnējo plūstošo, nesatveramo bezveidola haosu. No pirmsākuma jūras radīšanas procesā atdalās vieliskā pasaule, tikai pēc tam iegūdama savu formu un veidolu, savu taustāmo esamību. Ne velti daudzām tautām mītiskais pasaules okeāns ir pielīdzināts milzu krējuma ķērnei. Virs zemes ūdens ir dzīvības pirmsākums, dzīvības uzturētājs. Cilvēkam slāpes ir mokošākas par izsalkumu. Dabā bez ūdens veldzes viss novīst, izkalst un iznīkst, bet ūdens veldze ir atdzimšanas simbols gan fiziski, gan garīgi. Avots, no kura nemitīgi plūst ūdens, ir kā Visuma bezgalīgās pilnības simbols.

Raudādama, tekādama,

Ietecēju niedrājā;

Tur atradu niedrājā

Trīs sudraba avotiņus:

Vienā dzēra raibas govis,

Otrā bēri kumeliņi,

Pie trešā avotiņa

Trīs laimiņas mazgājās.

No sudraba avota, pie kura mazgājas trīs liktens dievietes — vai Laima un Māra vienas pašas —, plūst dievišķā labvēlība un svētība. Tā dāvā cilvēkam kā materiālo labklājību, tā laimi un prieku. Avota ūdens skaidrība, tā brīvā un gludā plūsma ir tā pati, ko cilvēks vēlētos savām izteiksmes spējām.

Nodzeries, bāleliņ,

Skaidravota ūdentiņ’,

Lai nejuka valodiņa,

Ar tautām runājot.

Taču blakus skaidriem ūdeņiem pasaulē ir arī dūņu purvi, kas simbolizē ne tik vien netīrību, bet arī dzīves vispārējās grūtības. Tamdēļ Laima kā mūža licējiņa vieglu mūžu lemj, kalniņā sēdēdama, bet grūtu — asarās izmirkušu mūžu avoksnainās un purvainās ieplakās.

Celies, mana mūža māte,

No purviem, avotiem,

Palīdz manu grūtu mūžu

Vieglumā darināt.

Buramos vārdos ūdens tiek paradoksālā kārtā savienots ar uguni, otru pamatelementu. Tā ir mistiskā pretmetu apvienošanās, tās ir ķīmiskās kāzas, kuru rezultātā iespējams atraisīt pārdabiskus spēkus.

Avotā guni kūru,

Caur akmeni dūmi kūp;

Caur mēnesi diegu veru,

Tur zied zelta pureniņ’.

Ūdenī cilvēks nomazgā netīrumus, noberž baltus savus liepu galdus, izmazgā baltas savas linu drānas. Ūdens un baltums tā kļūst par tīrības, čakluma, vispārējās tikumības zīmi. Dzīvais ūdens simbolizē dvēseles atbrīvošanos no negatīvām emocijām, no vainas apziņas, no kauna izjūtas, no apvainošanās, no bailēm, ienaida, dusmām. Tā ir garīgā attīrīšanās jeb lustrācija. Tā panākama gan ar īpašiem rituāliem, gan vienkārši ļaujoties prieka, pacilātības un sajūsmas brīžiem.

Novēlu, lai katrs šīs atklāšanas ceremonijas līdzdalībnieks izjūt caur sevi plūstam dzīvo ūdeni kā sudrabainas gaismas straumes. Lai dzīvais ūdens sniedz veldzi katrai dvēselei, lai dievišķā gaisma palīdz katrai sirdij atvērties mīlestībai un tā iegūt sirdsmieru un garīgo spēku."

Šogad folkloras festivālā piedalīsies daudzi ārzemju folkloras kolektīvi — igauņi, lietuvieši, krievi, norvēģi, Taibei aborigēni, ungāri, angļi, baltkrievi, bulgāri, somi, kiprieši. Šī tautiskā daudzbalsība ir apliecinājums vienotībai caur atšķirīgo. Un tas arī ir pats skaistākais šajos svētkos.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Turaidas muzeja direktore Anna Jurkāne un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Folkloras festivāla "Baltica 2000" tik dažādie dalībnieki

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"