Pilsoniskā sabiedrība: integrācijas vīzija un daudzveidības izaicinājums

Pilsoniskā sabiedrība ietver tādu cilvēku apvienības, kuri augstu vērtē iespēju pašiem lemt par savu dzīvi un arī neatbalsta iejaukšanos citu cilvēku darīšanās bez īpašas vajadzības. 2003.gada 4.decembrī piketētāji iepretim Veselības ministrijas namam prasa noteikt “normālu saīsinātu darba laiku” Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Politiskās diskusijās tiek lietots daudz vārdu, ar kuru pieminēšanu runātājs apliecina savus labos nodomus: “es esmu labsirdīgo, taisnīgo un kompetento pusē”. Tādiem vārdiem ir jābūt, un komunikācijā to loma ir patiesi neaizstājama. Tomēr par politisku briedumu laikam gan liecinātu spēja ieskatīties aiz neizbēgamās retorikas un vaicāt par bieži piesaukto principu konkrēto vietu sabiedrības dzīvē. Secinājums te būtu vienkāršs: bieži sastopamajai tukšvārdībai nevajadzētu kalpot par ieganstu, lai atteiktos no politikas principu izvērtējuma par labu šauri izprastai ikdienai.

Trūkst vienotas
izpratnes

Pēdējā desmitgadē līdzās “demokrātijai” starp bieži minētiem vārdiem stabilas pozīcijas ieguvusi “pilsoniskā sabiedrība”. Par pilsonisko sabiedrību tiek runāts visur, turklāt runātāju mērķi mēdz būt visai dažādi un pat pretēji. Tie var ietvert gan nepieciešamību decentralizēt valsts pārvaldi, gan vēlmi samazināt valsts budžeta sociālos izdevumus, gan gluži vienkārši nepieciešamību pēc pilsoņu apjomīgākas iesaistīšanās savas valsts politiskajā dzīvē. Šie dažādie lietojumi ļauj noprast, kas dotajā gadījumā tiek domāts, tomēr nelaimīgā kārtā tie padara izplūdušas paša pilsoniskās sabiedrības nojēguma robežas. Ar šo jēdzienu mēdz saprast gan ģimenes, gan likumdevējus lobējošās interešu grupas, gan politiskās partijas, golfa klubus un arodbiedrības, īsi sakot, visu – un tas diemžēl šeit nozīmē arī: neko. Vēl jo mazāk pastāv kāda vienota izpratne, kādēļ tad īsti attīstīta pilsoniskā sabiedrība būtu vēlama modernas demokrātijas attīstībai, vai patiešām visas pilsoņu brīvprātīgās asociācijas formas būtu tik noderīgas sabiedrībai kopumā, un vai arī mūsu valstī būtu jācenšas tieši ieviest tās pilsoniskās organizācijas formas, kuras ir raksturīgas attīstītajām Rietumu demokrātijām.
Tā kā Latvijas politiskās nākotnes kontekstā šie jautājumi pēdējā laikā ir ieguvuši īpašu nozīmību, es šajā rakstā vēlētos pievērsties tām sociālajām funkcijām, kuras visbiežāk tiek saistītas ar pilsoniskās sabiedrības nosaukumu. Tomēr, pirms ķerties pie šā uzdevuma, būtu sakāmi daži vārdi par paša klasiskā jēdziena šodienas aktualitāti.

Postkomunistiskā
pieredze

Pilsoniskā sabiedrība pēc ilgāka pārtraukuma ir atgriezusies pasaules politisko ideju apritē, ievērojamā mērā pateicoties tieši nesenajām pārmaiņām pie mums, Viduseiropā un Austrumeiropā. Pilsoniskā sabiedrība kā cilvēku brīvas kooperācijas un solidaritātes potenciāls, kurš sevi apliecina iepretim trulajai, autoritārajai un birokrātiskajai valstij, daudzviet tika kalpojis par izaicinājumu irstošajiem komunistiskajiem režīmiem. Lai atceramies Polijas KOR un Solidarność, Čehoslovākijas Charta 77, mūsu Tautas fronti un Vides aizsardzības klubu – “pilsoniskā sabiedrība” šeit tika kalpojusi kā kopīgs atskaites punkts cilvēku spējai organizēt savu dzīvi bez “reālā sociālisma” despotiskās mašinērijas. Tomēr, kad PSRS vadītais bloks sabruka un tā vietā izveidojās ekonomiski, sociāli un politiski nestabilu postkomunistisko valstu grupa, pilsoniskās sabiedrības potenciāls pakāpeniski kļuva problemātisks. Strauja pāreja uz neapvaldītām tirgus attiecībām bez sociālās amortizācijas, politikas morālā degradācija un sabiedrības noslāņošanās – visi šie procesi daudzviet izdzēsa to brīvprātīgas sadarbības, savstarpējas uzticības un solidaritātes kapitālu, kurš tika uzkrāts autoritāro režīmu “drupināšanas” laikā. Tādēļ pilsoniskā sabiedrība, ienākusi politiskajā diskusijā, pateicoties mūsu reģiona postkomunistisko valstu pieredzei, vēlāk kļūst par vienu no vissmagākajām ilgtermiņa problēmām pašām šīm valstīm.

Pilsoniska sabiedrība
un demokrātija

Pēdējos gados pilsoniskās sabiedrības jēdziens kļuvis par vienu no pamatjēdzieniem arī Rietumu politiskajā dzīvē. Šeit tā nozīme gan atšķiras no savulaik mūsu reģionā lietotās. Pilsoniskā sabiedrība Atmodas kontekstā tika izprasta kā opozīcijas un atbrīvošanās simbols, bet Rietumu politiskā doma ar šo jēdzienu drīzāk apzīmē jauna veida attiecības starp valsti un sabiedrību, kurās pilsoņu līdzdarbībai ir krietni lielāka loma par to, kuru tai atvēl klasiski liberālais modelis. Vai starp tām pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm, kuras ar dažādu intensitāti noritēja brūkošā komunisma valstīs, un to pilsoniskās sabiedrības vīziju, kuru mums šodien piedāvā modernā, liberāli demokrātiskā pasaule, pastāv kāda saikne? Vai varbūt mūsu toreizējās pieredzes pēdas ir izdzisušas tiktāl, ka tām vairs nav nozīmes demokrātisko transformāciju gaitā? Šie jautājumi noteikti būtu atbildami Latvijas pilsoniskās sabiedrības veicināšanas kontekstā.
Tomēr kādas tad īsti ir pilsoniskās sabiedrības funkcijas, kur ir tās robežas, un kā tā ir saistīta ar ilgtspējīgu demokrātiju? Uz šo jautājumu mūsdienu politikas pētnieki atbild dažādi. Īsuma labad minēšu trīs galvenās funkcijas, kuras pilsoniskai sabiedrībai kā tiesiski sargātai indivīdu brīvas asociācijas sfērai ir jāveic modernās demokrātijas apstākļos. Šis uzskaitījums, cerams, ļaus mums arī apjaust dažus Latvijas politiskās dzīves aspektus, kā arī virzienu, kurš būtu ejams esošo formālo demokrātijas institūciju aizpildīšanā ar saturu un līdzdalību.
Pirmā pilsoniskās sabiedrības funkcija ir sabiedrības aizsardzība pret valsts patvaļu. Šis klasiski liberālais viedoklis patiesībā uzsver nepieciešamību “ierādīt valstij tās vietu”. Pilsoniskās sabiedrības asociācijas veido potenciālu, kurš vajadzības gadījumā var tikt likts lietā, lai ierobežotu valsts vēlmi pārmērīgi paplašināt savu varu. Pilsoniskā sabiedrība ietver tādu cilvēku apvienības, kuri augstu vērtē iespēju pašiem lemt par savu dzīvi un arī neatbalsta iejaukšanos citu cilvēku darīšanās bez īpašas vajadzības. Jo īpaši Latvijas kontekstā vajadzētu vaicāt, vai mūsu apstākļos dažu asociāciju spēja atvairīt valsts iejaukšanos nav pārmērīgi liela iepretim citām grupām, kurām šādas iespējas nav resursu un mobilizācijas trūkuma dēļ. Tamdēļ mūsu pilsoniskās sabiedrības nākotne būtu jāsaista ar lielāku plurālismu: jo vairāk dažādu grupu intereses artikulēs savas vēlmes un intereses publiskajā sfērā, jo mazāk telpas būs valsts varas patvaļai. Te gan būtu jāpiemetina, ka tik strikts pilsoniskās sabiedrības pretnostatījums valstij šodien ir zaudējis savu aktualitāti – tā vietu pamazām ieņem abu sfēru partnerība. Tomēr varas kontrole un ierobežošana ir un paliek viena no galvenajām pilsoniskās sabiedrības funkcijām.
Ne mazāk svarīga pilsoniskās sabiedrības funkcija ir tās spēja darboties kā “demokrātijas skolai”. Tieši pilsoniskās sabiedrības asociācijās tiek apgūta specifiski demokrātiska domāšana, kura pieļauj vienīgi tādu lēmumu pieņemšanu, kurā ir iesaistīti visi, kurus šie lēmumi skars. Šim nolūkam labi kalpo ne tikai politisku mērķu vadītas interešu grupas, bet visplašākais brīvprātīgu asociāciju tīklojums – no šautriņu mešanas klubiem un pašdarbības koriem līdz dažādiem fanu klubiem un studentu korporācijām. Lai gan šīs asociācijas nenodarbojas ar tiešu politiskās dienas kārtības ietekmēšanu, tomēr, darbojoties tajās, cilvēki apgūst noteiktus savstarpējās saskarsmes ieradumus, kuri ir nozīmīgi demokrātiskai sabiedrībai. Starp šādām prasmēm būtu jāmin uzticēšanās, prasme argumentēt un kritizēt, gatavība pieņemt citus grupas locekļus kā līdzvērtīgus, spēja pieņemt zaudējumu, gatavība uz līdzdalību un citas. Šāda potenciālu izveide ir visai būtiska demokrātiskai sabiedrībai – par to liecina šodien populārie “politiskās kultūras” pētījumi dažādās valstīs. Politika, tāpat kā ekonomika, katrā konkrētā sabiedrībā ir cieši piesaistīta indivīdu savstarpējas saskarsmes un kooperācijas ieradumiem. Tādēļ vajadzība pēc aktīvas pilsoniskās sabiedrības nevar tikt aplūkota vienīgi no valsts varas kontroles viedokļa. Tā ir neatsverama demokrātijas tapšanā par kultūru, par pašsaprotamību – un Latvijas kontekstā šeit noteikti būtu vēl daudz kas darāms.

Identitātes un
spēles noteikumi

Te gan būtu vietā iebildums, ka ne jau visas pilsoniskās sabiedrības asociācijas savā iekšienē ir tik demokrātiskas un pilsoniskus ieradumus veicinošus: galu galā daudzas no tām funkcionē kā autokrātijas vai – gluži otrādi – anarhijas. Šī kritika ved mūs pie pilsoniskās sabiedrības trešās funkcijas, proti, tai piemītošās spējas veicināt dažādu sociālo, etnisko, reliģisko un cita veida konfliktu risinājumu. Pilsoniskā sabiedrība ar savu dažādību, vienai otru pārsedzošām identitātēm un kooperācijas formām rada situāciju, kurā dažādie “sociālie spēlētāji” realizē savas intereses noteiktu “spēles noteikumu” apstākļos. Pilsoniskās sabiedrības asociācijas šajā aspektā ir daudz elastīgākas un spējīgākas reaģēt uz problēmām nekā valsts ar savu formāli administratīvo aparātu. Arī šajā aspektā Latvijai dinamiska un kooperācijai gatava pilsoniskā sabiedrība būtu vairāk nekā vēlama. Tā, piemēram, spētu pretoties šauri politiski motivētai etnisko nesaskaņu eskalācijai. Latvijas sabiedrība ir atvērta un neaizsargāta pret šādām manipulācijām lielā mērā tieši tālab, ka starp valsti un pilsoņiem stāvošā pilsoniskā sabiedrība pagaidām vēl neveido kritisku filtru un kooperācijas rezervuāru. No otras puses, arī politiski provocētās etniskās nesaskaņas, protams, dod iemeslu jaunām asociācijas formām, jaunu grupu identitāšu un pašapziņas izveidei. Tomēr tas, cik “pilsoniska” būtu šādā veidā radusies sabiedrība, dod iemeslu pārdomām un bažām.
Pilsoniskā sabiedrība nebūt nav risinājums visām problēmām, un visas aktivitātes tās ietvaros nebūt nav vērtējamas vienīgi pozitīvi. Galu galā arī nacionālboļševiku un dažāda veida fundamentālistu asociācijas būtu pieskaitāmas pie pilsoniskās sabiedrības – ja vien negribam priekšlaikus uzspiest sabiedrībai paši savu “pilsoniskuma” standartu. Pilsoniskā sabiedrība drīzāk būtu izprotama kā resurss, kurš, līdzīgi citiem resursiem, ir kopjams un aizsargājams. Turklāt šis resurss mūsu valstij ir izšķiroši svarīgs. Ne tikai tamdēļ, ka vienīgi brīvprātīgu asociāciju dzīves pieaugums ļauj cerēt uz pārvaldes efektivitāti pasaules pieaugošās sarežģītības apstākļos. Ne mazāk nozīmīgi ir arī tas, ka tikai šādā ceļā pilsoņi varētu atgūt to ticību sava personiskā politikas redzējuma nozīmībai, kuru laiks kopš neatkarības atjaunošanas paguvis krietni paplucināt.

Ivars Ijabs, LU doktorands