Pilsoniskā sabiedrība: integrācijas vīzija un daudzveidības izaicinājums
Pilsoniskā sabiedrība ietver tādu cilvēku apvienības, kuri augstu vērtē iespēju pašiem lemt par savu dzīvi un arī neatbalsta iejaukšanos citu cilvēku darīšanās bez īpašas vajadzības. 2003.gada 4.decembrī piketētāji iepretim Veselības ministrijas namam prasa noteikt “normālu saīsinātu darba laiku” Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I. |
Politiskās diskusijās tiek lietots daudz vārdu, ar kuru pieminēšanu runātājs apliecina savus labos nodomus: “es esmu labsirdīgo, taisnīgo un kompetento pusē”. Tādiem vārdiem ir jābūt, un komunikācijā to loma ir patiesi neaizstājama. Tomēr par politisku briedumu laikam gan liecinātu spēja ieskatīties aiz neizbēgamās retorikas un vaicāt par bieži piesaukto principu konkrēto vietu sabiedrības dzīvē. Secinājums te būtu vienkāršs: bieži sastopamajai tukšvārdībai nevajadzētu kalpot par ieganstu, lai atteiktos no politikas principu izvērtējuma par labu šauri izprastai ikdienai.
Trūkst vienotas
izpratnes
Pēdējā desmitgadē līdzās
“demokrātijai” starp bieži minētiem vārdiem stabilas pozīcijas
ieguvusi “pilsoniskā sabiedrība”. Par pilsonisko sabiedrību tiek
runāts visur, turklāt runātāju mērķi mēdz būt visai dažādi un pat
pretēji. Tie var ietvert gan nepieciešamību decentralizēt valsts
pārvaldi, gan vēlmi samazināt valsts budžeta sociālos izdevumus,
gan gluži vienkārši nepieciešamību pēc pilsoņu apjomīgākas
iesaistīšanās savas valsts politiskajā dzīvē. Šie dažādie
lietojumi ļauj noprast, kas dotajā gadījumā tiek domāts, tomēr
nelaimīgā kārtā tie padara izplūdušas paša pilsoniskās
sabiedrības nojēguma robežas. Ar šo jēdzienu mēdz saprast gan
ģimenes, gan likumdevējus lobējošās interešu grupas, gan
politiskās partijas, golfa klubus un arodbiedrības, īsi sakot,
visu – un tas diemžēl šeit nozīmē arī: neko. Vēl jo mazāk pastāv
kāda vienota izpratne, kādēļ tad īsti attīstīta pilsoniskā
sabiedrība būtu vēlama modernas demokrātijas attīstībai, vai
patiešām visas pilsoņu brīvprātīgās asociācijas formas būtu tik
noderīgas sabiedrībai kopumā, un vai arī mūsu valstī būtu
jācenšas tieši ieviest tās pilsoniskās organizācijas formas,
kuras ir raksturīgas attīstītajām Rietumu demokrātijām.
Tā kā Latvijas politiskās nākotnes kontekstā šie jautājumi pēdējā
laikā ir ieguvuši īpašu nozīmību, es šajā rakstā vēlētos
pievērsties tām sociālajām funkcijām, kuras visbiežāk tiek
saistītas ar pilsoniskās sabiedrības nosaukumu. Tomēr, pirms
ķerties pie šā uzdevuma, būtu sakāmi daži vārdi par paša klasiskā
jēdziena šodienas aktualitāti.
Postkomunistiskā
pieredze
Pilsoniskā sabiedrība pēc ilgāka pārtraukuma ir atgriezusies pasaules politisko ideju apritē, ievērojamā mērā pateicoties tieši nesenajām pārmaiņām pie mums, Viduseiropā un Austrumeiropā. Pilsoniskā sabiedrība kā cilvēku brīvas kooperācijas un solidaritātes potenciāls, kurš sevi apliecina iepretim trulajai, autoritārajai un birokrātiskajai valstij, daudzviet tika kalpojis par izaicinājumu irstošajiem komunistiskajiem režīmiem. Lai atceramies Polijas KOR un Solidarność, Čehoslovākijas Charta 77, mūsu Tautas fronti un Vides aizsardzības klubu – “pilsoniskā sabiedrība” šeit tika kalpojusi kā kopīgs atskaites punkts cilvēku spējai organizēt savu dzīvi bez “reālā sociālisma” despotiskās mašinērijas. Tomēr, kad PSRS vadītais bloks sabruka un tā vietā izveidojās ekonomiski, sociāli un politiski nestabilu postkomunistisko valstu grupa, pilsoniskās sabiedrības potenciāls pakāpeniski kļuva problemātisks. Strauja pāreja uz neapvaldītām tirgus attiecībām bez sociālās amortizācijas, politikas morālā degradācija un sabiedrības noslāņošanās – visi šie procesi daudzviet izdzēsa to brīvprātīgas sadarbības, savstarpējas uzticības un solidaritātes kapitālu, kurš tika uzkrāts autoritāro režīmu “drupināšanas” laikā. Tādēļ pilsoniskā sabiedrība, ienākusi politiskajā diskusijā, pateicoties mūsu reģiona postkomunistisko valstu pieredzei, vēlāk kļūst par vienu no vissmagākajām ilgtermiņa problēmām pašām šīm valstīm.
Pilsoniska
sabiedrība
un demokrātija
Pēdējos gados pilsoniskās
sabiedrības jēdziens kļuvis par vienu no pamatjēdzieniem arī
Rietumu politiskajā dzīvē. Šeit tā nozīme gan atšķiras no
savulaik mūsu reģionā lietotās. Pilsoniskā sabiedrība Atmodas
kontekstā tika izprasta kā opozīcijas un atbrīvošanās simbols,
bet Rietumu politiskā doma ar šo jēdzienu drīzāk apzīmē jauna
veida attiecības starp valsti un sabiedrību, kurās pilsoņu
līdzdarbībai ir krietni lielāka loma par to, kuru tai atvēl
klasiski liberālais modelis. Vai starp tām pilsoniskās
sabiedrības aktivitātēm, kuras ar dažādu intensitāti noritēja
brūkošā komunisma valstīs, un to pilsoniskās sabiedrības vīziju,
kuru mums šodien piedāvā modernā, liberāli demokrātiskā pasaule,
pastāv kāda saikne? Vai varbūt mūsu toreizējās pieredzes pēdas ir
izdzisušas tiktāl, ka tām vairs nav nozīmes demokrātisko
transformāciju gaitā? Šie jautājumi noteikti būtu atbildami
Latvijas pilsoniskās sabiedrības veicināšanas kontekstā.
Tomēr kādas tad īsti ir pilsoniskās sabiedrības funkcijas, kur ir
tās robežas, un kā tā ir saistīta ar ilgtspējīgu demokrātiju? Uz
šo jautājumu mūsdienu politikas pētnieki atbild dažādi. Īsuma
labad minēšu trīs galvenās funkcijas, kuras pilsoniskai
sabiedrībai kā tiesiski sargātai indivīdu brīvas asociācijas
sfērai ir jāveic modernās demokrātijas apstākļos. Šis
uzskaitījums, cerams, ļaus mums arī apjaust dažus Latvijas
politiskās dzīves aspektus, kā arī virzienu, kurš būtu ejams
esošo formālo demokrātijas institūciju aizpildīšanā ar saturu un
līdzdalību.
Pirmā pilsoniskās sabiedrības funkcija ir sabiedrības
aizsardzība pret valsts patvaļu. Šis klasiski liberālais
viedoklis patiesībā uzsver nepieciešamību “ierādīt valstij tās
vietu”. Pilsoniskās sabiedrības asociācijas veido potenciālu,
kurš vajadzības gadījumā var tikt likts lietā, lai ierobežotu
valsts vēlmi pārmērīgi paplašināt savu varu. Pilsoniskā
sabiedrība ietver tādu cilvēku apvienības, kuri augstu vērtē
iespēju pašiem lemt par savu dzīvi un arī neatbalsta iejaukšanos
citu cilvēku darīšanās bez īpašas vajadzības. Jo īpaši Latvijas
kontekstā vajadzētu vaicāt, vai mūsu apstākļos dažu asociāciju
spēja atvairīt valsts iejaukšanos nav pārmērīgi liela iepretim
citām grupām, kurām šādas iespējas nav resursu un mobilizācijas
trūkuma dēļ. Tamdēļ mūsu pilsoniskās sabiedrības nākotne būtu
jāsaista ar lielāku plurālismu: jo vairāk dažādu grupu intereses
artikulēs savas vēlmes un intereses publiskajā sfērā, jo mazāk
telpas būs valsts varas patvaļai. Te gan būtu jāpiemetina, ka tik
strikts pilsoniskās sabiedrības pretnostatījums valstij šodien ir
zaudējis savu aktualitāti – tā vietu pamazām ieņem abu sfēru
partnerība. Tomēr varas kontrole un ierobežošana ir un paliek
viena no galvenajām pilsoniskās sabiedrības funkcijām.
Ne mazāk svarīga pilsoniskās sabiedrības funkcija ir tās spēja
darboties kā “demokrātijas skolai”. Tieši
pilsoniskās sabiedrības asociācijās tiek apgūta specifiski
demokrātiska domāšana, kura pieļauj vienīgi tādu lēmumu
pieņemšanu, kurā ir iesaistīti visi, kurus šie lēmumi skars. Šim
nolūkam labi kalpo ne tikai politisku mērķu vadītas interešu
grupas, bet visplašākais brīvprātīgu asociāciju tīklojums – no
šautriņu mešanas klubiem un pašdarbības koriem līdz dažādiem fanu
klubiem un studentu korporācijām. Lai gan šīs asociācijas
nenodarbojas ar tiešu politiskās dienas kārtības ietekmēšanu,
tomēr, darbojoties tajās, cilvēki apgūst noteiktus savstarpējās
saskarsmes ieradumus, kuri ir nozīmīgi demokrātiskai sabiedrībai.
Starp šādām prasmēm būtu jāmin uzticēšanās, prasme argumentēt un
kritizēt, gatavība pieņemt citus grupas locekļus kā līdzvērtīgus,
spēja pieņemt zaudējumu, gatavība uz līdzdalību un citas. Šāda
potenciālu izveide ir visai būtiska demokrātiskai sabiedrībai –
par to liecina šodien populārie “politiskās kultūras” pētījumi
dažādās valstīs. Politika, tāpat kā ekonomika, katrā konkrētā
sabiedrībā ir cieši piesaistīta indivīdu savstarpējas saskarsmes
un kooperācijas ieradumiem. Tādēļ vajadzība pēc aktīvas
pilsoniskās sabiedrības nevar tikt aplūkota vienīgi no valsts
varas kontroles viedokļa. Tā ir neatsverama demokrātijas tapšanā
par kultūru, par pašsaprotamību – un Latvijas kontekstā šeit
noteikti būtu vēl daudz kas darāms.
Identitātes un
spēles noteikumi
Te gan būtu vietā iebildums, ka ne
jau visas pilsoniskās sabiedrības asociācijas savā iekšienē ir
tik demokrātiskas un pilsoniskus ieradumus veicinošus: galu galā
daudzas no tām funkcionē kā autokrātijas vai – gluži otrādi –
anarhijas. Šī kritika ved mūs pie pilsoniskās sabiedrības trešās
funkcijas, proti, tai piemītošās spējas veicināt dažādu
sociālo, etnisko, reliģisko un cita veida konfliktu
risinājumu. Pilsoniskā sabiedrība ar savu dažādību, vienai
otru pārsedzošām identitātēm un kooperācijas formām rada
situāciju, kurā dažādie “sociālie spēlētāji” realizē savas
intereses noteiktu “spēles noteikumu” apstākļos. Pilsoniskās
sabiedrības asociācijas šajā aspektā ir daudz elastīgākas un
spējīgākas reaģēt uz problēmām nekā valsts ar savu formāli
administratīvo aparātu. Arī šajā aspektā Latvijai dinamiska un
kooperācijai gatava pilsoniskā sabiedrība būtu vairāk nekā
vēlama. Tā, piemēram, spētu pretoties šauri politiski motivētai
etnisko nesaskaņu eskalācijai. Latvijas sabiedrība ir atvērta un
neaizsargāta pret šādām manipulācijām lielā mērā tieši tālab, ka
starp valsti un pilsoņiem stāvošā pilsoniskā sabiedrība pagaidām
vēl neveido kritisku filtru un kooperācijas rezervuāru. No otras
puses, arī politiski provocētās etniskās nesaskaņas, protams, dod
iemeslu jaunām asociācijas formām, jaunu grupu identitāšu un
pašapziņas izveidei. Tomēr tas, cik “pilsoniska” būtu šādā veidā
radusies sabiedrība, dod iemeslu pārdomām un bažām.
Pilsoniskā sabiedrība nebūt nav risinājums visām problēmām, un
visas aktivitātes tās ietvaros nebūt nav vērtējamas vienīgi
pozitīvi. Galu galā arī nacionālboļševiku un dažāda veida
fundamentālistu asociācijas būtu pieskaitāmas pie pilsoniskās
sabiedrības – ja vien negribam priekšlaikus uzspiest sabiedrībai
paši savu “pilsoniskuma” standartu. Pilsoniskā sabiedrība drīzāk
būtu izprotama kā resurss, kurš, līdzīgi citiem resursiem, ir
kopjams un aizsargājams. Turklāt šis resurss mūsu valstij ir
izšķiroši svarīgs. Ne tikai tamdēļ, ka vienīgi brīvprātīgu
asociāciju dzīves pieaugums ļauj cerēt uz pārvaldes efektivitāti
pasaules pieaugošās sarežģītības apstākļos. Ne mazāk nozīmīgi ir
arī tas, ka tikai šādā ceļā pilsoņi varētu atgūt to ticību sava
personiskā politikas redzējuma nozīmībai, kuru laiks kopš
neatkarības atjaunošanas paguvis krietni paplucināt.
Ivars Ijabs, LU doktorands