Cik veidolu renesansei? Aspazijas variants

Renesanse, kas transformējusi antīkās pasaules ideālus un izaugusi no mīlestības uz Grieķijas mākslu, Apolonu un Dionīsu, pati ir bagātinājusi citu kultūru augsni un kļuvusi par pielūgsmes objektu. Reizēm ir grūti atšķirt, kur beidzas antīkās pasaules un sākas renesanses laikmeta ietekmes zona. Manuprāt, šī diferenciācija ir aktuāla, pētot arī Aspazijas estētiku un daiļradi.
Renesanses filozofijas pamatā bija platonisms vai jaunplatonisms. Tieši tas ļāva izteikt visus apgarotos renesanses sapņus, visu dzīves entuziasmu. Dzīve ir nebeidzama plūsma, kas katru brīdi visu maina. “Viss rit un netverami garām plūst” – tā sākas Aspazijas dzejolis “Viss plūst” (krājums “Izplesti spārni”). Aspazijas liriskai varonei šī plūsma nozīmē nevis kaut ko traģisku, bet mūžīgas tapšanas prieku. Cilvēkam atliek tikai pievienoties lielajai straumei (“Mums atliek tikai ritmam pievienoties / Un līdz ar lielo straumi projām doties”). Vispārējā plūsma Aspazijai liekas pievilcīga arī ar to, ka tā ļauj atjaunoties pasaulei. Lielā kosmosa plūsma noskaņo optimistiski un ļauj izdarīt vienu no galvenajiem esistenciālajiem secinājumiem: bez maiņas nebūtu arī tevis, tevis vienīgā.
Šī atziņa Aspazijai liek sargāt lielo imperatīvu “jādzīvo!” (dzejolis “Jādzīvo”). Tā ved uz domu, kas tēlaini izteikta dzejolī “Dvēseles līmens”:

Ka mana sirds kā karsta straume būtu,
Un, kas caur mani iet, –
Lai jauns viss kļūtu.

Aspazija atdzimšanu uztver kā permanentu procesu. Kā mūžīgās renesanses dzejniece viņa atjaunotni uzskata par galveno pasaules attīstības likumu. Tāpēc Aspazijai ir tik tuvas argonautiskās, kolumbiskās, faustiskās dvēseles, nerimtīgie meklētāji, kas ved “atlantiskās tālēs” un ar savu trauksmi iemieso mūžīgo gara nemieru.
Mūžīgie argonauti, mūžīgie fausti, mūžīgie kolumbi ir tie, kuri pasaulei paver jaunas perspektīvas, jaunus ceļus, ļauj izjust, ka mēs visi esam lielā rituma lokā.
Dzejolī “Rituma lokā” atklājas esamības pretstatu pozitīvā mijiedarbība. Aspazijas rituma lokā pretstati nevis nežēlīgi, nāvējoši cīnās, bet veido lielo esamības ķēdi. “Pasaciņa – īstenība”, “ziema – pavasaris”, “straume – sēklis” rituma lokos iemieso pašas mūžības būtību.
Vispārējas kustības un kosmiskās maiņas procesos Aspazija redz renesansisku mērķi: dvēseles ienākšanu. Viņas kosmosa ainava diezgan intīma, cilvēciski apgarota. Caur indivīda dvēseli translējas kosmosa un pasaules dvēsele. Dzejolī “Dvēsele” kosmisko kataklizmu ķēdi vainago dvēsele, kurā glabājas viss, kas bijis uz šīs pasaules.
Dvēsele savieno pirmatnību un daudzveidību, pagātni un tagadni, haosā un bezcerībā tā allaž meklē ceļu uz harmoniju, uz pretstatu vienību. Nevar nepiekrist Saulcerītei Viesei, kura Aspazijas lirikā redz pretstatu savienošanos, jo tajā “cieši savijas apoloniskais un dionīsiskais elements, Saules meitai būtiskais – un raganiskais, apgarotais – un kaislīgais”.
Renesanses estētikā centrālā ir harmonijas kategorija. Aspazijas dzeju caurstrāvo ilgas pēc saskaņas, harmoniska pasaules izjūta. Daudzi viņas dzejoļi ir aicinājums uz pirmatnību, kas vēl nav zaudējusi harmoniju: “Bet mūsu visu neizprastās sāpes / Ir tikai pirmās disonanses, harmonijas slāpes.”
Cildinādama cilvēka brīvību un individualitāti, Aspazija sludina arī viņa piederību Visumam: “Es nedziedu viena šīs dziesmas...” Aspazijas liriskajam subjektam svarīgi abi jautājumi – “kas pats sev esi?” un “ko Visumam nesi?”. Krājumā “Trejkrāsainā saule” ir dzejolis “Lielums mazumā”, kas sludina, ka mazais kļūst liels, ja ir saistīts ar pasauli, ar kopību.
Īstie harmonijas svētki ir Ziedoņa atmoda (“Ziedoņa atmoda”). Ziedonis ir harmonijas uzvara pār haosu, ko simbolizē ziema. Ziedonis dabā un Visumā ienes harmoniju, pasauli veido kā lielo saimi (“Neviens no dabas nava šķirts, / Pukst vienā taktī katra sirds / Ar visu viņas lielo saimi”). Harmonijas likumi nosaka dienas un nakts maiņu, pašas atdzimšanas fenomenu (dzejolis “Ak, nakts nav dusa!” krājumā “Izplesti spārni”). Diena ir ciešanu laiks, nakts noskaņo saskaņai, harmoniskai pasaules izjūtai.
Aspazijas dzejas kontekstā interesanti atcerēties arī Florences domātāja Marsīlija Fičīna izteikto pārliecību, ka mīlestība savieno Dieva un cilvēka pasauli. Tas ir spēks, kas Dievam liek izliet savu būtību pasaulē un zemes būtnēm liek meklēt ceļu pie viņa. Dzīve kļūst līdzīga perpetuum mobile. dievišķais nolaižas no debess augstumiem un, sasniedzis cilvēku, atkalaiziet debesīs.
Aspazija šai mīlestības izpratnei visvairāk tuvojas ar dzejoli “Saules meita”. Uz Zemi nesdama mīlestības dzirksti, Saules meita it kā izlej pasaulē Dieva būtību. Diemžēl Zemes dēls ar savu faustisko dabu vairs nepazīst harmoniju, viņam dzīve vispirms ir atziņa.
Līdzīgi renesanses domātājiem Aspazija ir kosmisku dimensiju dzejniece. Ar savu estētiku viņa aktualizē dažādu lielu kultūras laikmetu idejas. Universāla vai globāla domāšana te nozīmē glābiņu, patversmi no sīkumiem, no dzīves haosa.

Dr. philol. Silvestrs Gaižūns