Daugavas zīmes

Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze? Vai tava akmens sirds vēl kaut ko lūdz? Pie tavām kājām glaužas klinšu krāces, Un vilnis vilnim klusas ziņas čukst... Staburags 20. gadsimta 50. gadu atklātnē

Staburaga zīme – Lielā auss Foto: Vaida Villeruša

Turpinājums. Sākums “LV” Nr.33, Nr.34, Nr.40, Nr.51, Nr.55, 2004.

9. Ūdeņi pār Staburagu

Ne tikai Bebruleju, arī Vīgantes parka Liepavotu, Daugavas krastu ar Staburaga klinti, arī tos ir pārklājuši Pļaviņu ūdenskrātuves ūdeņi.
Jānis Jaunsudrabiņš raksta: “Gribu atturēties no Staburaga lielīšanas. To lai dara viņa paša lieliskums. Došu tikai lietišķas ziņas – Staburagu, kas pastāv no pārakmeņotām koku lapām un visādām organiskām sīkmēm, izaudzējis mazs, kaļķa bagāts strauts, risinādamies pāri klinšu pamatam. Ar laiku rags bija izaudzis tik liels un tādā mērā pārkāries pār pamatu, ka tam vajadzēja nobrukt lejā. Nu viņš atkal ar katru gadu pieņemas. Bet tādai augšanai vajadzīgi nevis gadi, bet gadsimti...”
Jā, mazais strauts licis Staburagam raudāt gadu simtiem ilgi. Teika gan zina citu asaru iemeslu: tur, stāvajā Daugavas krastā, gauži pēc sava karsti mīļotā līgavaiņa raudājusi līgava. Tas bijis Vidzemes puses laivinieks, kura laivu, pārceļoties Daugavai, apgāzuši pēkšņi sacēlušies briesmīgi viļņi. Līgava, uz augstās klints stāvot, raudājusi dienām un naktīm, lūgdama, lai upe atdod iemīļoto, bet, ja tas nav iespējams, lai paņem arī viņu pašu. Raudājusi tik ilgi, līdz pārvērtusies par klinti, taču turpinājusi raudāt arī pēc tam.
1965. gadā notika šķietami neiespējamais – beidzot ūdeņi izpildīja raudātājas lūgumu un pārņēma augsto klinti.
Veltīgi pirms tam bija protesti, lūgumi, kritika. Vera Kacena “Literatūrā un Mākslā” rakstīja: “Aizsprosta rezultātā līmenis Daugavā sniegtos līdz pat Kokneses pilsdrupu mūriem. Pilnīgi zem ūdens nokļūs Pērses grava un Pērses ūdenskritums, tāpat Staburags, kura virsotne atradīsies 2 metrus zem ūdens līmeņa...”
Iebildumi netika uzklausīti.
Tagad vien Staburaga vietu zem ūdens zina rādīt no savas mājas dārza rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks. No labā krasta redzams tikai Kurzemes puses koku zaļums līdz pašam ūdens līmenim.
Ūdens klājs te ir tik liels un smags, ka Daugavas svētku reizē tie, kas dziedāja Staburaga pusē, nebija dzirdami tiem, kas gribēja atsaukties Staburaga ceļa galā labajā krastā.
Taču cilvēki nespēj aizmirst kādreizējo skaistumu – līdzko ir runa par Daugavu, tā tūdaļ ir vaicājums – ko varētu darīt Staburaga atgūšanai?
Jā, ko varētu darīt? Lai tagad taisītu Daugavai jaunu ceļu, būtu jāposta lauki, meži, kalni. Augi ir iznīkuši uz Staburaga klintīm, avotus un tērcītes, kas lika raudāt klintij, meliorācija aizvirzījusi citur, putni un cita dzīvā radība nespēs atgriezties melnajās, smirdošajās dūņās, kas klāj ūdenskrātuves dibenu pat vairāku metru biezumā.
Bet arī pieminekli Staburagam nevar likt – tas taču nav miris. Un kurš mākslas darbs mums varētu aizstāt šo miljoniem gadu veidoto dabas brīnumu?
Tādēļ iezīmēti tikai ceļi abos Daugavas krastos, kas ved uz Staburagu. Labajā – Kultūras fonda liktā ceļa zīme, bet Daugavas malā uz akmens, pie kura kādreiz piestāja pārceltuves laivas un prāmis, ir ar Viļņa Titāna roku 1993. gadā iecirsts Staburaga vārds un maza, viegla Kultūras fonda laiviņa, kas vienīgā spēj pārlīgot lielo ūdens klāju. Uz akmens var pakāpties uz dziedāt mazliet sentimentālo, bet katram latvietim zināmo dziesmu.
Kreisajā – pļavā starp puķēm un smilgām zaļā pakalnā kopš 2003. gada maija mūsu vēlmes gatava uzklausīt tēlnieces Solveigas Vasiļjevas veidotā Lielā auss, kuru īstenie staburadzieši mīlīgi dēvē arī par Dieva ausi.

Vaida Villeruša