Integrācijas izaicinājumi mūsdienās

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks:

1.

Jauna aktualitāte, kam mūsdienās nopietni jāpievēršas ES, ir cīņa pret starptautisko terorismu. 11.marta terora akti Madridē beidzās ar gandrīz 200 cilvēku nogalināšanu Foto: EPA/A.F.I.

Grūtais ceļš uz vienprātību

Jau ilgāk nekā piecdesmit gadu Eiropā notiek integrācija un vērojama aizvien ciešāka tuvināšanās un sadarbība starp valstīm dažādās jomās. Integrācija sākās 1951.gadā ar Parīzes līguma parakstīšanu un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu. 1957.gadā Romā tika likti pamati diviem jauniem integrācijas centriem: Eiropas Ekonomiskajai kopienai un Eiratomam. Sešas valstis – Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga – pakāpeniski sāka veidot kopējo tirgu, cieši koordinēt lauksaimniecības, ārējās un iekšējās tirdzniecības politiku un citas nozares.
Mūsdienās integrācijas procesi Eiropā gājuši dziļumā un plašumā. No 1. maija Eiropas Savienība (ES) būs jau 25 valstu savienība ar 455 miljoniem iedzīvotāju. ES atlicis ļoti maz jautājumu, ko dalībvalstis nerisina kopā. Bet arvien jaunu un jaunu kopējo politiku parādīšanās ES dod ne tikai pozitīvu pienesumu, bet rada arī zināmas problēmas. Pieaugot valstu un jautājumu skaitam, ko ES risina saskaņoti, arvien sarežģītāk un grūtāk ir nonākt pie vienprātības. Integrācijas procesā uzrodas arvien jauni un jauni izaicinājumi.
Pašlaik viens no diskutablākajiem ir jautājums par ES konstitūcijas pieņemšanu. Īpašs ES Konvents 105 cilvēku sastāvā bijušā Francijas prezidenta Valerī Žiskāra d’Estēna vadībā apmēram gadu strādāja pie šā dokumenta projekta sagatavošanas. Konventa iesniegtais projekts liecina, ka ES nākotnē nebūs ne īsti federāla, ne arī starpvalstu apvienība – tā būs šo abu modeļu sintēze. Diskusijās par Eiropas nākotni federālisma idejas visvairāk aizstāv Vācija un Beniluksa valstis. Tās uzskata, ka paplašinātajā Eiropā lielāka ietekme būtu jādod Komisijai un Eiropas Parlamentam. Atspēkojot pārmetumus, ka Komisija nav demokrātiski vēlēta, federālisti piedāvā nākotnē Komisijas prezidenta vēlēšanas uzticēt Eiropas Parlamentam. Starpvaldību sadarbības modelī nākotni saskata Lielbritānija, Francija un Spānija. Šīs valstis vēlas palielināt ES galvenās lēmējinstitūcijas – Padomes – ietekmi. Sagatavotais konstitūcijas projekts paredz ieviest ES prezidenta un ārlietu ministra posteni, tādējādi mazinot Komisijas ietekmi.

Bailēs no “lielā trijnieka”

Spānija un Polija, baidoties no ES lielā trijnieka – Francijas, Vācijas un Lielbritānijas – ietekmes pieauguma, kopš pagājušā gada decembra bloķēja sagatavoto konstitūcijas projektu. Pēc nesenajiem terora aktiem Spānijā un valdības nomaiņas ir vērojams pagrieziens uz kompromisu. ES tagad ir cita gaisotne. Pēc Madrides traģēdijas valstu nesenie strīdi par balsošanas mehānismu ES Padomē vairs neliekas tik nozīmīgi. Piekāpīgāka kļuvusi arī Polija. Pēdējā ES sammitā Briselē 25. un 26. martā tās ārlietu ministrs Vlodzimežs Cimoševičs paziņoja, ka viņa valsts ir gatava akceptēt “dubultā vairākuma” principu. Tas paredz, ka ES lēmumi Padomē tiktu pieņemti, ja par tiem nobalsotu 55% dalībvalstu, kurās dzīvo vismaz 55% iedzīvotāju. Lēmumu bloķēšanai savukārt pietiktu ar trīs līdz piecu valstu mazākumu, kurās dzīvo 10 līdz 15% ES iedzīvotāju. Pastāv arī uzskats, ka lielāko valstu dominējošo lomu lēmumu pieņemšanā varētu efektīvi novērst, ja bloķēšanai noteiktu vismaz četru vai pat sešu dalībvalstu atbalstu. Ja šāds projekts tiktu akceptēts, tad Polija ar saviem 8% no visa ES iedzīvotāju kopskaita atrastos to valstu grupā, kas visvieglāk varētu izveidot bloķējošo koalīciju.

Teroristu draudu ēnā

Jauna aktualitāte, kam mūsdienās nopietni jāpievēršas ES, ir cīņa pret starptautisko terorismu. 11.marta terora akti Madridē beidzās ar gandrīz 200 cilvēku nogalināšanu. Tāpēc nesenajā pavasara sammitā Briselē ES līderi vienojās par kopējiem pasākumiem, kā efektīvāk apkarot terorismu. Tika akceptēta ES “pretterorisma pakete”, kas paredz solidaritātes klauzulu ar militārās palīdzības pienākumiem un terorisma apkarošanas koordinatora iecelšanu. Šos pienākumus jau sācis pildīt bijušais Nīderlandes iekšlietu ministrs Geiss de Frīss. Viņš uzsver: ja jau ES valdības ir devušas solījumu ciešāk sadarboties drošības jomā un dalīties slepenajā informācijā, tad to jāsāk darīt nekavējoties.
Nenoliedzami, terorisms ir ļoti smaga problēma. Pēc 2001.gada 11. septembra teroristu uzbrukuma ASV ir pagājis jau diezgan ilgs laiks, ko ES nav pietiekami efektīvi izmantojusi. Tikai tagad ES līderi no runām pārgājuši pie darbiem. Ir panākta vienošanās par slepeno dienestu informācijas centra izveidošanu. Tajā tiks apkopota un analizēta no policijas iestādēm un slepenajiem dienestiem saņemtā ar terorismu saistītā informācija.
Apmaiņa diemžēl notiks tikai ar analītisko, nevis operatīvo informāciju. Gadu agrāk, nekā plānots (līdz 2005.gadam), visiem ES valstīs iebraucošajiem pasēs un vīzās vajadzēs uzrādīt biometriskos datus: savus pirkstu nospiedumus vai acu zīlītes attēlu. Līdz šā gada jūnija beigām jāievieš vienots apcietināšanas orderis, kas būs spēkā visās ES valstīs. Tādējādi ES iekšienē tiks unificētas izraidīšanas tiesības, vienkāršots un paātrināts pats izraidīšanas process. Plānots izveidot arī ES palīdzības fondu terorisma upuriem.
Pieņemot solidaritātes klauzulu, ES valstu vadītāji demonstrējuši savu vienotību cīņā pret terorismu. Tiek pausta apņēmība nepieciešamības gadījumā sniegt savstarpēju palīdzību, ieskaitot militāro. ES līderi runā par ilgtermiņa stratēģijas izstrādi, kas palīdzētu novērst visus cēloņus, kas sekmē terorismu. ES nostāja liecina, ka cīņā ar terorismu netiks pieļauta nekāda valstu separāta rīcība vai vājums, kā arī kompromisi. ES skaidri paziņojusi, ka tā neļaus teroristiem sevi šantažēt.

Turpmāk — nobeigums