Lai izdzīvotu, būs jācīnās

Dalība Eiropas Savienībā (ES) uzņēmējiem nesīs jaunas iespējas. Taču arī problēmas saasināsies, un īstu garantiju pašmāju biznesa attīstībai nav. Tāpēc, par nākotni domājot, lietderīgi uzklausīt pieredzējušāko un nozīmīgāko Latvijas uzņēmēju domas. Par pagātni, šodienu un nākotni runājām ar kancelejas preču vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmuma SIA “FREKO” direktoru ALFRĒDU SPIGĒNU.

Alfrēds Spigēns Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

No katliem līdz
kancelejas precēm

– Kā radās SIA “FREKO”?
– 1992. gadā strādāju rūpnīcā. Kā jau tajos laikos, noliktavās bija liels produkcijas pārpalikums, strādniekiem darba nebija, bet priekšnieki tirgojās ar krāsaino metālu un tamlīdzīgām lietām. Es biju ievēlēts par arodkomitejas priekšsēdētāju un uzskatīju, ka nav vērts gaidīt, kamēr Krievija mums samaksās par precēm. Jo, kamēr mūsu noliktavās bija kaudzēm, piemēram, ātrvārāmo katliņu, veikalos tos nopirkt nevarēja. Ierosināju tirgoties pašiem – lai strādnieki brauc uz tirgu un uz veikaliem un piedāvā produkciju. Direktors teica: lūdzu, darbojieties, saņemsiet piecus procentus no ieņēmumiem.
Sāku braukāt pa visu Latviju, benzīns bija uz paša rēķina, preci nodevu veikalā, par pārdoto saņēmu naudu. Tajā laikā vēl nebija muļķīgās prasības maksāt vienīgi ar pārskaitījumu, kas tikai pamudina nemaksāt vispār. Samaksu saņēmu skaidrā naudā. Apmēram pēc mēneša rūpnīcas kasē iemaksāju saņemto naudu – apmēram miljonu “repsīšu”. Taču direktors sacīja: “Atvaino, es ar tevi nevaru norēķināties! Būtu tev firma, tad vēl… Citādi varu tev maksāt tikai vidējo darba algu.” Bet vidējā alga toreiz bija gluži smieklīga. Tā es nodibināju firmu “FREKO”, kas nozīmē vienkārši Fredis (tātad es) un Ko.
– Ātrvārāmie katliņi tomēr nepieder pie kancelejas precēm... Kā nonācāt līdz tām?
– Savai firmai Sporta pilī noīrēju metru platu tirdzniecības vietu un tirgoju tos pašus katlus, kafiju un daudz ko citu. Bet drīz tika izdots rīkojums, ka, lai tirgotos, vajadzīgi kases aparāti. Nospriedu, ka jāpērk uzreiz daudz aparātu un tur, kur tos var dabūt lētāk. Jo lētākais kases aparāts tolaik maksāja apmēram piecsimt latu. Tādi izdevumi manu firmu būtu iznīcinājuši!
Atcerējos Somijas biznesmeni, kurš savulaik mūsu rūpnīcai tika piedāvājis iegādāties elektroniku. Nodibināju ar viņu kontaktus, vienojāmies par cenu, uz pusi zemāku nekā Latvijā. Sporta pils deva garantijas, un tika noslēgts līgums par 200 kases aparātu pārdošanu. Sporta pilī bija ap trijiem simtiem tirdzniecības vietu, un visiem vajadzīgi kases aparāti. Tad aprāti tika piegādāti, bet...nopirkti tikai desmit, jo likums par obligātu kases aparātu izmantošanu vēl nebija stājies spēkā. Ko darīt ar pārējiem 190? Nācās sākt tirgot aparātus. Mēneša laikā pārdevu apmēram simtu, daļu nopirka arī Sporta pils. Taču aparātus jau tirgoja citi, varēju būt tikai dīleris, bet gribējās ko savu. Izrādījās, ka Latvijā neviens neražo šiem aparātiem vajadzīgos čeku rullīšus, tos varēja nopirkt no somiem. Tā nonācu pie kancelejas precēm – sekoja faksa papīrs, kseroksa papīrs, citas preces.

Maz Latvijas ražojumu

– Kā bizness sokas šobrīd?
– Kancelejas preču tirgotāju Latvijā ir ļoti daudz, bet mēs šobrīd esam vieni no lielākajiem. Pirms trim gadiem pārcēlāmies uz pašreizējām telpām Katlakalna ielā, bet visā Latvijā ir 16 „FREKO” veikali, galvenokārt provincē. Tādējādi mums ir vislielākais kancelejas preču veikalu tīkls Latvijā. Ir arī interneta veikals, kā arī iespēja preces pasūtīt pēc kataloga. Preces importējam no vairāk nekā desmit valstīm un dodam darbu arī Latvijas ražotājiem. Es turos pie principa: pērc no tā, kurš tev ir tuvāk! Ir arī patīkamāk, ja tavs kaimiņš arī pārticis un nodrošināts ar darbu.
– Bet Latvijas prece mēdz būt padārga! Vai to pērk?
– Pērk. Latvijā ienāk lielveikalu ķēdes, viņiem tiek vislabākās iepirkuma cenas. Viņi pērk lielos daudzumos, bet pārsvarā lētu preci. Pārtikas veikalā pērkot, mēs pildspalvu pārbaudīt nevaram, jo tā ir iesaiņota. Ja drīz konstatējam, ka pildspalva neraksta, izsviežam to – bet lielveikalam tieši tas ir vajadzīgs. Jo tas nozīmē, ka nākamreiz es atkal pirkšu pildspalvu. Vienreiz nopircis labu rakstāmo, es tik drīz jaunu nepirkšu. Lielveikalam ir svarīgi tirgot daudz lētu preču. Tātad manam veikalam ar kaut ko jāatšķiras. Tāpēc nemeklēju lētāko, bet gan labāko. Latvijā ir ļoti labi ražotāji – piemēram, Līgatnes papīrfabrika, kas Latvijā ir vienīgā. Viņi ražo zīmēšanas papīru un akvareļu papīru, ko arī pērku. Līgatnes papīrs ir labs un nav arī dārgs. Pēc mūsu pasūtījuma firma “Krauklītis” no šā papīra ražo zīmēšanas burtnīcas, kuras lieliski der skolasbērnu vajadzībām. Šīs burtnīcas es gan nedodu tirgošanai lielveikalos, bet lielveikaliem tās arī nav vajadzīgas. Tur pārdod lēto poļu papīru, bet tas zīmēšanai nav piemērots, jo ir pārāk gluds, faktiski parastais ofseta papīrs. Taču lielveikals savu peļņu ir dabūjis.
Taču vispār Latvijā tiek ražots ļoti maz kancelejas preču. Ir firma “Multi –S”, kas ražo labas mapītes, “Tehnoinform”, “Krauklītis”, “Talsu tipogrāfija”, kas ražo burtnīcas, klades un citus papīra izstrādājumus, kā arī “Isve” ar kvalitatīviem metālizstrādājumiem. Šīs preces pasūtu, jo tās pozitīvi atšķiras no, piemēram, Indonēzijā ražotajām. Pārējo pērku no ārvalstīm.
– Kādas cenu kategorijas preces importējat?
– Lai atšķirtos no lielveikaliem, piedāvāju visu spektru – gan lētas, gan vidēja cenu līmeņa preces, gan arī dārgākus ražojumus. Mans galvenais kritērijs, preces iepērkot, – tām visām jābūt kvalitatīvām.
– Bet kāpēc tad īsti paši nevaram ražot, teiksim, pildspalvas, kalkulatorus un citas elementāras kancelejas preces?
– Kāpēc Latvijā neražo, piemēram, plastmasas izstrādājumus? Tāpēc, ka gandrīz visa rūpniecība deviņdesmito gadu pirmajā pusē tika sagrauta. Tas tika izdarīts, dzenoties pēc vieglas naudas, faktiski tā bija valsts izlaupīšana. Piemēram, rūpnīcā, kur es strādāju, bija augsto tehnoloģiju cehs, kurā tika gatavotas presformas visiem Latvijas Rūpniecības ministrijas uzņēmumiem. Un šā ceha darbagaldus rūpnīcas vadība “par sviestmaizi” pārdeva gan poļiem, gan citiem pirkt gribētājiem. Par videomagnetofonu atdeva darbagaldu, kādu tagad nevar nopirkt pat par pusmiljonu dolāru! Taču bagāti jau šie cilvēki nav kļuvuši.

Vai investoru intereses
ir arī Latvijas intereses?

– Varbūt tagad iespējama Latvijas rūpniecības renesanse?
– Kā eiroskeptiķis domāju, ka pēc iestāšanās ES mums neļaus nedz ražot, nedz tirgot. Mūsu ziņā paliks apkalpošana. Ne velti mēs tik draudzīgi tiekam uzņemti lielajā valstu saimē – Eiropas uzņēmumiem tas dod lielisku iespēju nostiprināt savas pozīcijas jauno dalībvalstu tirgū. Galvenais ir izveidot stingru robežu ar trešajām valstīm, uzliekot ievedmuitas, ieviešot kvotas un tamlīdzīgi.
– Bieži dzirdams viedoklis, ka mūsu tirgus rietumniekus neinteresē iedzīvotāju zemās pirktspējas dēļ.
– Svarīgi ir apgūt tirgu. Piemēram, aizpērn un pērn mūs lenca divi ārzemju investori. Vieni piedāvāja manā firmā ieguldīt 2 – 3 miljonus eiro, kļūstot par 49 procentu kapitāla daļu turētājiem. Man būtu tiesības šīs daļas vēlāk atpirkt, taču jau par krietni augstāku cenu. Kā es to varu atļauties? Investētā nauda jau nav domāta man, lai es varētu nopirkt labu mašīnu vai uzcelt sev māju, bet gan izmantojama veikalu tālākai attīstībai.

Tātad viņi vēlējās pārņemt kontroli pār uzņēmumu, lai vēlāk to varētu pārdot gluži konkrētai Eiropas firmai. Potenciālajiem investoriem jau bija gatavs plāns, pēc kura mums bija jābūt 52 veikaliem. Es saku: tie taču nenesīs peļņu. Taču viņus tirdzniecības peļņa neinteresē! Piedāvāju investoriem tūlīt pirkt manu firmu, bet to viņi nevēlas. Viņu bizness ir nopirkt vietu tirgū, lai to pārdotu tālāk. Galvenais ir aizņemt tirgus daļu. Ja es kā veikalu ķēdes īpašnieks vienu veikalu atveru, piemēram, Rūjienā vai Valkā, tas nozīmē, ka es tur varu tirgoties tā, kā gribu. Varu atļauties kaut vai dempinga cenas, tā iznīcinot visus konkurentus. Zaudējumi mani neuztrauc, jo mani pārējie veikali pelna. Un, kad neviena konkurenta vairs nav, varu paaugstināt cenas arī šajā veikalā. Tāpat Latvijā var darīt liels Eiropas uzņēmums, kuram ir veikalu tīkls Vācijā, Francijā, Beļģijā. Varbūt, lai tas neizskatītos pēc monopola, firmai Latvijā būs cits nosaukums. Divi veikalu tīkli it kā konkurēs savā starpā, bet akcionāri būs tie paši. Abus tīklus pārvaldīs trasta kompānija, tātad nebūs pat jāsaskaņo ar Monopola uzraudzības komiteju. Bet pie manis gan nesen no komitejas bija atnākuši – es kā čeku lenšu tirgotājs esot aizņēmis vairāk nekā pusi Latvijas tirgus. Tas, kā izrādījās, patiesībai gluži neatbilda, taču man jāraugās, lai nepārkāptu likumu. Bet, ja vairākus uzņēmumus pārvalda trasta kompānija, neviens nevar “piesieties”.
– Vai tas nozīmē, ka ar ārvalstu uzņēmumu spiedienu pēc 1. maija aizvien biežāk būs jāsastopas lielākam skaitam Latvijas uzņēmumu?
– No tā nevarēs izvairīties. Neesmu nedz optimists, nedz pesimists, bet gan reālists un domāju, ka labākajā gadījumā manu firmu gluži vienkārši nopirks, bet sliktākajā – iznīcinās. Cita ceļa nav. Austrijā būdams, interesējos par turienes tirdzniecību. Lētākā pildspalva tur maksā 69 centus, bet Latvijā lētākās pildspalvas var nopirkt par pieciem santīmiem! Es labprāt šeit tirgotos kaut vai par pusi no viņu cenām, tad jau es pelnītu baltu naudu, jo savukārt iepirkuma cenas viņiem ir zemākas. Protams, viņiem ir daudz augstākas algas. Un, ienākot Latvijā, ārzemnieks pirmām kārtām „atpirks” manus darbiniekus. Piedāvās viņiem uz desmit gadiem parakstīt līgumu par piecsimt latus lielu algu – fantastiski! Taču varbūt jau pēc diviem gadiem pieci simti būs mazāk vērti nekā šobrīd piecdesmit. Cenu līmenis Eiropas Savienībā izlīdzināsies. Bet manus darbiniekus viņi jau būs dabūjuši. Ko es varu iesākt viens?
– Prognozes diezgan neiepriecinošas. Ko mūsu uzņēmējiem iesākt šajā situācijā, kā izdzīvot?
– Ļoti daudz ir atkarīgs no valsts politikas, no valdības un parlamenta, kura pienākums būtu aizstāvēt mūsu intereses.

Pašmāju uzņēmēji –
bez īsta atbalsta

–Taču ES normatīvie akti paredz striktas robežas pašmāju uzņēmumu atbalstam.
– Kāpēc šīs robežas ir tik šauras? Piemērs: tagad pie mums kafejnīcām, kur smēķē, obligāti jābūt aprīkotām ar dūmu nosūcējiem. Ieejiet jebkurā Austrijas kafejnīcā – visur smēķē tā, ka kūp vien, un nekādu ierobežojumu. Tādas atšķirības jaunajām un pašreizējām dalībvalstīm obligātajās prasībās ir daudzās jomās. Acīmredzot valdībai šādus līgumus parakstīt ir izdevīgi.
Bet būtu jāgādā, lai tiktu saglabāta tirdzniecība. Austrijā mazo veikalu īpašniekus dotē, lai tik viņi turpinātu savu darbību. Daudzās valstīs lielveikaliem nav atļauts darboties svētdienās, atvērti ir tikai mazie veikali. Lielveikalu darbība tiek ierobežota, bet šeit? Lielveikalu tīkls, ienākot Latvijā, saņem nodokļu atlaides. Investori? Jā, ja viņi Latvijā būvētu rūpnīcu… Bet viņi nopērk tirdzniecības letes, kases aparātus un pelna naudu! Kāds no tā labums Latvijai?
– Tiek radītas darba vietas.
– Mazajos veikalos ir daudz vairāk darba vietu – katrā ir krāvējs, vairāki pārdevēji. Veikals savos simt kvadrātmetros nodarbina piecus vai sešus cilvēkus. Cik cilvēkiem tad būtu jāstrādā lielveikalā, kura platība ir 20 000 kvadrātmetru? Šaubos, vai tur ir desmitā daļa darbinieku skaita, kam būtu jābūt, proporcionāli rēķinot. Tas nozīmē, ka veikalu tīklā, kas nopirks manu firmu, tik daudz darbinieku nestrādās, daļa darbu zaudēs.
Ja esmu vietējais uzņēmējs, nopelnīto naudu ieguldu tepat Latvijā – ceļu māju, roku dīķi, pērku to vai ko citu, tātad cilvēkiem dodu darbu. Savukārt tā dēvētais ārvalstu investors nopelnīto savāc un aizved uz savu dzimteni. Turklāt viņam ir ekonomistu un juristu komanda, kas visu sakārto tā, ka nodokļi tikpat kā nav jāmaksā. Bet, ja es savā veikalā, piemēram, par 1000 latiem ielieku jaunus plauktus, vai to uzskata par investīciju? Nē, man par to vēl jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis. Toties Igaunijā man būtu jāmaksā tikai tad, ja izņemu dividendes. Es dividendes neizņemu, es naudu nepārtraukti ieguldu attīstībā, tomēr tās par investīcijām neuzskata. Labi, lielveikaliem beigsies investīciju atlaižu gadi, toties būs zemāks ienākuma nodoklis. Šobrīd iznāk tā, ka likumdošana ir sakārtota atbilstoši lielveikalu saimnieku vajadzībām.
Un kur vēl nepārtrauktās pārbaudes un kontroles, ar kurām mums jāsastopas! Vai tas ir normāli, ja par kļūdu pavadzīmē jāmaksā simt lati? Lielveikaliem jau tā negadās – par kļūdām dokumentos maksā piegādātāji, turklāt par saimnieku mieru gādā arī juristi un ekonomisti. Pie mums nepārtraukti nāk gan pašvaldības policija, gan ugunsdzēsēji, gan dažādas komisijas. Dažkārt pārbaudītāji ierodas ar vienu vienīgu mērķi – izspiest naudu. Lielveikalos viņiem nav ko meklēt – tur pretī būs juristi vai galu galā apsardze.
– It īpaši pēdējā laikā uzņēmēju – gan ražotāju, gan tirgotāju – vidū vērojama tendence apvienot spēkus, veidot uzņēmumu grupas. Vai šādi pasākumi varētu palīdzēt izdzīvot?
– Iespējams, jā. Manuprāt, gudri rīkojas gan “Elvi grupa”, gan “Iepirkumu grupa”, gan citi, kuri apvienojas, – tā ir mūsu uzņēmēju vienīgā cerība. Bet, protams, arī viņi saņems tādus piedāvājumus, kādus saņemu es. Acīmredzot visā visumā stratēģiskās tirdzniecības nozares – kancelejas preces, pārtiku – mums atņems jau diezgan drīz, vietējie apģērbu tirgotāji paši iznīks. Paliks ēdināšana, apkalpojošais personāls, jo paši ārzemnieki jau nestrādās. Žēl uzņēmēju, kuri cītīgi strādājuši un kurus tagad izputinājusi valsts piekoptā politika. Tomēr pats mēģināšu cīnīties un paplašināt savu tīklu – piedāvāto investīciju naudu vēl neņemšu.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv