Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Lauksaimniecības un lauku attīstības likums

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) lauksaimniecība — tautsaimniecības nozare, kura nodrošina lauksaimniecības produktu ražošanu un ar to saistīto pakalpojumu sniegšanu;

2) lauku attīstība — nelauksaimniecisko produktu ražošana lauku teritorijā, kā arī ar ūdens un zemes resursu izmantošanu saistīto pakalpojumu sniegšana un lauku ainavas saglabāšana;

3) lauksaimniecības produkti — zemkopības, lopkopības un zivsaimniecības produkti, kā arī to pirmās pakāpes pārstrādes produkti. Lauksaimniecības produktu sarakstu atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 1.pielikumam apstiprina Ministru kabinets;

4) bioloģiskā lauksaimniecība — lauksaimnieciskās ražošanas veids, kas nepieļauj ķīmiskās sintēzes ceļā rūpnieciski iegūtu minerālmēslu un pesticīdu lietošanu;

5) lauku teritorija — visa Latvijas teritorija, izņemot republikas nozīmes pilsētas un rajonu centrus;

6) lauksaimniecībā izmantojamās zemes transformācija — lauksaimniecībā izmantojamās zemes lietošanas veidu maiņa;

7) kvotas — konkrētā lauksaimniecības produkta ražošanas kvantitatīvs ierobežojums;

8) tirgus intervence — lauksaimniecības produktu tirgus cenu atbalsta mehānisms, kura mērķis ir nodrošināt noteiktu cenas līmeni iekšējā tirgū.

2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir radīt tiesisku pamatu lauksaimniecības attīstībai un noteikt ilglaicīgu lauksaimniecības un lauku attīstības politiku saskaņā ar Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku un kopējo zivsaimniecības politiku.

3.pants. Likuma darbības joma

Šis likums nosaka lauksaimniecības un lauku attīstības politikas īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu, lai sekmētu šīs politikas ilglaicīgu attīstību.

II nodaļa. Lauksaimniecības un lauku attīstības politikas īstenošana

4.pants. Lauksaimniecības un lauku attīstības politikas īstenošanas pamatprincipi un veidi

(1) Lauksaimniecības un lauku attīstības politikas īstenošanas pamatprincipi ir šādi:

1) reģionu un nozaru īpatnību ievērošana;

2) valsts un ārvalstu, kā arī fizisko un juridisko personu ieguldījumi, kas veicina lauksaimnieciskās ražošanas racionālu attīstību, ražošanas faktoru optimālu izmantošanu un lauku vides saglabāšanu, nodrošina lauksaimniecības produktu ražotājiem ienākumu un tirgus cenu atbalstu un sekmē lauku atbalsta un strukturālo pasākumu attīstību.

(2) Lauksaimniecības un lauku attīstības politikas īstenošanas veidi ir šādi:

1) valsts un Eiropas Savienības atbalsts;

2) kredītu un nodokļu politika;

3) tirgus intervence;

4) kvotu piemērošana;

5) ārējās tirdzniecības režīma piemērošana;

6) ražotāju grupu atbalstīšana;

7) citi veidi, kas izriet no Latvijas starptautiskajām saistībām.

5.pants. Valsts un Eiropas Savienības atbalsts

(1) Valsts un Eiropas Savienības atbalsts tiek piešķirts, lai sekmētu lauksaimniecības un lauku attīstību, kā arī paaugstinātu dzīves līmeni lauku teritorijas iedzīvotājiem.

(2) Valsts atbalstu, Eiropas Savienības lauksaimniecības virzības un garantiju fonda un zivsaimniecības vadības finansēšanas instrumenta līdzfinansējumu, Eiropas Savienības normatīvajos aktos un Pievienošanās līgumā Eiropas Savienībai paredzētos maksājumus lauksaimniecībai un lauku attīstībai nodrošina valsts, radot Latvijas un pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu lauksaimniecības produktu ražotājiem līdzvērtīgas konkurences priekšnoteikumus.

(3) Valsts atbalsts lauksaimniecības attīstībai subsīdiju veidā nedrīkst būt mazāks par 2,5 procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem, kas tiek segti no dotācijām no vispārējiem ieņēmumiem, atskaitot iemaksas Eiropas Savienības budžetā.

(4) Kārtību, kādā tiek piešķirts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai, un kārtību, kādā tiek piešķirts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauku attīstībai, nosaka Ministru kabinets.

(5) Lauksaimniecības produktu ražotājiem atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajās valsts programmās noteiktajam var piešķirt ilgtermiņa kredītus ar atvieglotiem noteikumiem un kredītprocentu subsīdijas.

(6) Ministru kabinets mēneša laikā pēc gadskārtējā valsts budžeta likuma izsludināšanas katrai atbalstāmajai lauksaimniecības subsīdiju programmai nosaka ikgadējā valsts atbalsta apmēru. Zemkopības ministrs nosaka šā atbalsta saņemšanas kārtību.

(7) Kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai, un kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauku attīstībai, nosaka Ministru kabinets.

(8) Vispārējo finansēšanas kārtību attiecībā uz Eiropas Savienības lauksaimniecības virzības un garantiju fonda garantiju daļā paredzētajiem pasākumiem nosaka Ministru kabinets.

6.pants. Tirgus intervence

(1) Tirgus intervenci īsteno, lai stabilizētu tirgus cenas, izmantojot intervences iepirkuma vai privātās uzglabāšanas mehānismu.

(2) Kārtību, kādā tiek administrēti un uzraudzīti tirgus intervences pasākumi augkopības, lopkopības, zvejas un akvakultūras produktu tirgū, nosaka Ministru kabinets.

7.pants. Kvotas

(1) Kvotas piemēro, lai mazinātu lauksaimniecības produktu piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstību un uzlabotu tirgus līdzsvaru.

(2) Kārtību, kādā tiek veikti darījumi ar piena kvotām, kā arī šo kvotu administrēšanas, kontroles, soda naudas aprēķināšanas un iekasēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Kartupeļu cietes ražošanas kvotas piešķiršanu un administrēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

8.pants. Ārējās tirdzniecības režīms

(1) Ārējās tirdzniecības režīmu piemēro, lai ieviestu vienotus noteikumus attiecībā uz lauksaimniecības produktu un to pārstrādes produktu ievešanu (importu) un izvešanu (eksportu) un reglamentētu šo procedūru uzraudzības un administrēšanas kārtību.

(2) Ārējās tirdzniecības režīma administrēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

9.pants. Ražotāju grupas

(1) Ražotāju grupas veido, lai nodrošinātu lauksaimniecības produktu kvantitāti un kvalitāti, ražošanas plānošanu un pielāgošanu pieprasījumam, veicinātu piedāvājuma koncentrēšanu un minēto grupu biedru saražotās produkcijas realizāciju, sniegtu pakalpojumus, samazinātu ražošanas izmaksas, stabilizētu ražotāju cenas un veicinātu videi draudzīgu ražošanas atkritumu pārstrādi, kā arī ainavas saglabāšanu un vides bioloģisko daudzveidību.

(2) Ražotāju grupu atzīšanas kritērijus un atzīšanas kārtību, darbības nosacījumus un darbības kontroli nosaka Ministru kabinets.

10.pants. Zemes izmantošana un saglabāšana

(1) Kārtību, kādā lauksaimniecībā izmantojamo zemi transformē lauksaimniecībā neizmantojamā zemē, un zemes transformācijas atļauju izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Kārtību, kādā iegūstama un apkopojama informācija par lauksaimniecībā izmantojamās zemes auglības līmeni un tā pārmaiņām, nosaka Ministru kabinets.

(3) Personām, kuru īpašumā vai pastāvīgajā lietošanā ir zeme, ir šādi pienākumi:

1) nodrošināt zemes izmantošanu atbilstoši zemes robežu plānā iezīmētajiem lietošanas veidiem un nekustamā īpašuma valsts kadastrā reģistrētajiem zemes izmantošanas mērķiem;

2) veikt pasākumus, lai nepieļautu augsnes auglīgās kārtas iznīcināšanu vai kvalitātes pasliktināšanos.

(4) Šā panta trešajā daļā noteiktos pienākumus pilda zemes nomnieks, ja to paredz zemes nomas līgums.

11.pants. Bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzība un kontrole

Bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības un kontroles kārtību nosaka Ministru kabinets.

12.pants. Sadarbība ar lauksaimniecības un zivsaimniecības organizācijām

(1) Zemkopības ministrija, izstrādājot un īstenojot lauksaimniecības un lauku attīstības politiku, konsultējas ar Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomi, bet attiecībā uz zivsaimniecības attīstības politiku — ar Zivsaimniecības konsultatīvo padomi.

(2) Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome ir konsultatīva institūcija. Tā pati apstiprina savu nolikumu, kurā ir noteikti Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes mērķi un galvenie uzdevumi.

(3) Zivsaimniecības konsultatīvā padome ir konsultatīva un koordinējoša institūcija, kuras mērķis ir veidot līdzsvarotu zivsaimniecības attīstības politiku un saskaņot valsts un nevalstisko organizāciju viedokļus par zivsaimniecības politikas īstenošanu. Zivsaimniecības konsultatīvās padomes sastāvā ir valsts un zivsaimniecības organizāciju pārstāvji. Zivsaimniecības konsultatīvās padomes nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

III nodaļa. Lauksaimniecības un lauku attīstības politikas uzraudzībai un novērtēšanai nepieciešamā informācija

13.pants. Lauksaimniecības informācijas uzskaite

(1) Kārtību, kādā vācama un apkopojama informācija par lauksaimniecības produktu cenām un tirdzniecības apjomiem noteiktā pārskata periodā, nosaka Ministru kabinets.

(2) Zemkopības ministrija katru gadu nodrošina informācijas apkopošanu par lauksaimniecības produktu ražotāju ieņēmumiem, ražošanas izmaksām, saimnieciskās darbības rezultātiem un saimniecību strukturālajiem un ražošanas rādītājiem, kā arī nodrošina minētās informācijas iekļaušanu lauku saimniecību uzskaites datu tīklā. Saimniecības klasificē pēc to ekonomiskā lieluma un specializācijas.

(3) Lauku saimniecību uzskaites datu tīkla izveidošanas, uzturēšanas un darbības kārtību nosaka Ministru kabinets.

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Lauksaimniecības likums (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1996, 23.nr.; 2001, 7.nr.; 2002, 2., 24.nr.; 2004, 4.nr.) un Saeimas 1998.gada 15.jūnija paziņojums par Latvijas lauku attīstības programmu (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 13.nr.).

2. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2004.gada 1.maijam piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) 2002.gada 30.jūlija noteikumi Nr.330 “Lauku saimniecību uzskaites datu tīkla izveidošanas, uzturēšanas un darbības kārtība”;

2) 2002.gada 30.jūlija noteikumi Nr.331 “Par graudu iepirkšanu no sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Riga Bestsprit” piegādātājiem 2002.gadā”;

3) 2003.gada 10.jūnija noteikumi Nr.303 “Noteikumi par intervenci labības tirgū”;

4) 2001.gada 27.decembra noteikumi Nr.540 “Kārtība, kādā izveidojama vienota administrēšanas sistēma atbalstam laukiem, lauksaimniecībai, zivsaimniecībai un mežsaimniecībai”;

5) 2002.gada 26.novembra noteikumi Nr.514 “Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites un sertifikācijas kārtība”;

6) 2003.gada 29.aprīļa noteikumi Nr.232 “Bioloģiskās lauksaimniecības produktu apritē iesaistīto personu reģistrācijas kārtība un bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites valsts uzraudzības un kontroles kārtība”;

7) 2002.gada 3.janvāra noteikumi Nr.7 “Noteikumi par lauksaimniecības produktu sarakstu”;

8) 2003.gada 1.jūlija noteikumi Nr.363 “Kārtība, kādā tiek sniegta, vākta un apkopota informācija par lauksaimniecības produktu cenām un tirdzniecības apjomiem”.

3. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2004.gada 1.jūnijam piemērojami Ministru kabineta 2001.gada 28.augusta noteikumi Nr.385 “Lauksaimniecībā izmantojamās zemes transformācijas nosacījumi un zemes transformācijas atļauju izsniegšanas kārtība”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

4. Ministru kabinets līdz 2004.gada 1.maijam izdod šā likuma 5.panta ceturtajā un septītajā daļā paredzētos noteikumus.

5. Šā likuma 1.panta 3., 4., 7. un 8.punkts ir spēkā līdz 2004.gada 1.maijam.

6. Ministru kabinets līdz 2004.gada 1.septembrim izdod šā likuma 10.panta otrajā daļā un 12.panta trešajā daļā paredzētos noteikumus.

7. Līdz 2004.gada 31.decembrim ir spēkā zemkopības ministra 2004.gada 8.marta rīkojums Nr.101 “Par lauksaimniecības subsīdiju valsts programmas realizēšanu 2004.gadā”.

8. Līdz 2004.gada 1.oktobrim ir derīgi bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāti, kas izdoti saskaņā ar Ministru kabineta 2002.gada 26.novembra noteikumiem Nr.514 “Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites un sertifikācijas kārtība”.

Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.

Likums Saeimā pieņemts 2004.gada 7.aprīlī.

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2004.gada 23.aprīlī

Redakcijas piebilde: likums stājas spēkā ar 2004.gada 24.aprīli.