Rakstība un identitāte vēsturiskā un mūsdienu perspektīvā

Pretestība 40 gadu ilgajam latgaliešu un lietuviešu drukas aizliegumam (1865-1904), rakstības loma tautas identitātes veidošanā, nacionālā grāmatniecība Eiropas kultūras laukos bija galvenie temati drukas aizlieguma atcelšanas simtgadei veltītajā konferencē, ko 23.aprīlī ar Valsts valodas komisijas atbalstu rīkoja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte. Janīnas Kursītes, Annas Stafeckas un Lidijas Leikumas referāti ievadīja sarunu par rakstu un rakstību filozofiskā un nācijas veidošanās aspektā, par rokrakstu grāmatām kā Latgales kultūras fenomenu. Māsa Klāra un dzejniece Anna Rancāne aplūkoja latgaliešu valodu baznīcā un literatūrā.

Tuvais no attāluma labāk redzams. To vēlreiz apstiprināja konferences viesu atskats uz līdzīgām parādībām savā zemē. Stāstot par lietuviešu pretošanos drukas aizliegumam, pazīstamā valodniece Dangole Mikulēniene ar īpašu cieņu pieminēja tā sauktos grāmatnesējus, kas tumšajos drukas aizlieguma gados Lietuvā slepeni ienesa ārzemēs izdotās grāmatas. Gandrīz 80 procenti no viņiem bija zemnieki, pārējie - pilsētnieki, studenti, katoļu baznīcas kalpotāji. Sekoja cietums, Sibīrija, nonākšana policijas uzraudzībā. Par grāmatu izplatīšanu tika represēts 2991 cilvēks. Ne velti Kauņā viņiem uzcelts piemineklis.
Norvēģu filologs Snorre Karhonens-Svensons, kas Kultūras akadēmijas studentiem māca norvēģu valodu un ir studējis arī latviešu valodas un literatūras tradīcijas, raksturoja savas tautas valodas situāciju un attīstības ceļus: “Latvijā, tāpat kā Igaunijā, Lietuvā un Somijā, tieši Bībeles tulkojums kļuva par literārās valodas pamatu, turpretim Norvēģijā Bībele tika izdota dāņu valodā un tā bija valdošā arī baznīcas dzīvē. Līdz ar to nācija sāka veidoties tikai ar 1814.gadu, kad tika pieņemta Norvēģijas konstitūcija un izvērsās cīņa par savu neatkarīgu rakstu valodu. Atšķirībā no latviešu literārās valodas, kuras pamatu veido tikai viens, proti, vidusdialekts, līdzās norvēģu valodai kā oficiāla valoda pastāv arī jaunnorvēģu rakstu valoda, kurā saplūduši daudzi dialekti un izloksnes. To var salīdzināt ar latgaliešu rakstu valodu, bet tai ir nesalīdzināmi plašāka izplatība. Norvēģijā izloksnēm ir ļoti augsts prestižs. Savā dzimtajā dialektā runā pat deputāti, bīskapi un augstskolu profesori.”
Domu par individuālo runu kā lielu personības bagātību Māra Zālīte pamatoja ar savu pieredzi lugas “Tobāgo” tapšanas gaitā: “Centos radīt dzīvus, pilnasinīgus Kurzemes zemnieku tēlus, kādi tie varēja būt 17.gadsimtā, bet sajutu viņu iekšējo pretdarbību literārajai valodai. Sapratu, ka viņiem jārunā savā valodā, ventiņu mēlē. Gāju uz Misiņa bibliotēku, studēju Sofijas Dravnieces un citu kurzemnieku atmiņu pierakstus, konsultējos ar Benitu Laumani, lūdzu viņu nežēlot sarkano tinti un labot manas kļūdas. Un tēli ieguva raksturu, dzīvību. Atmirdzēja krāsās. Jo ventiņu dialekts ir vitāls, enerģisks. Es domāju, ka varētu runāt arī par dialekta iespaidu uz mentalitāti.”
Dzejniece literāro valodu iztēloja kā lielu ezeru, kurā satek daudzas upes, - dažādās izloksnes un dialekti. Tie ir kā neizsīkstošs avots, kas var darīt bagātāku mūsu noplicināto valodu.