Raksta simboliskā daba

Latvijas ZA akadēmiķe, prof. Janīna Kursīte:

Janīna Kursīte Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Pēc latgaliešu drukas aizlieguma atcelšanas 1904.gadā lejaslatviešu literatūra varēja sākt straumēm plūst pie lasīt izslāpušajiem latgaliešiem, bet neplūda viena iemesla dēļ – kā rakstīja Francis Kemps, “/Latgalīšim/ beja sveši naporostī gotu burti un sveša ari poša volūda.” Viena daļa izglītoto latgaliešu, jūtot latviskās identitātes pazaudēšanas briesmas, centās steidzīgi atrast līdzekļus latgaliešu laikraksta vai žurnāla izdošanai latīniskajā drukā. Citi, kā priesteris, rakstnieks un politiķis Francis Trasuns, meklēja ceļus, kā tuvināt augšlatviešu un lejaslatviešu rakstu tradīciju, kā, savstarpēji piekāpjoties, atrast ceļu pie vienotas vai vienotākas latviešu rakstu valodas.
Jānis Bisenieks, žurnāla “Zemkopis” galvenais redaktors, 1906. un dažus turpmākos gadus bija ar mieru savā žurnālā latgaliski drukāt F.Trasuna rakstus par Latgali. Pamatā te visi raksti bija gotu drukā. Iespiežot latgaliskos latīņu drukā, “Zemkopis” viens no pirmajiem izteica priekšlikumu arī par latviešu literāro izdevumu pāreju uz latīņu burtiem, sākumā pakāpeniski, tikai ievadrakstā lietojot latīņu druku. Tas bija solis kopējas latviešu rakstības bāzes veidošanā uz latīniskas ortogrāfijas pamatiem. Viena nelaime – Latgalē šo žurnālu dārdzības vai citu iemeslu dēļ nepazina un nelasīja.
Trasuns nenokāra galvu, 1909.gadā izdeva literatūras hrestomātiju “Školas dōrzs” – te bija kā latgaliešu, tā lejaslatviešu rakstu paraugi, arī R.Blaumaņa, A.Niedras, brāļu Kaudzīšu, A.Deglava, A.Brigaderes, J.Poruka, Raiņa, Aspazijas, Ausekļa, V.Plūdoņa u.c. prozas un dzejas paraugi, pārlikti latīņu drukā. Trasuns mēģināja latgaliešu rakstību tuvināt latviešu literārajai valodai, latgaliešu vārdu galotnēs liekot -iņš, ne -eņš (kumeliņš, ne kumeleņš), -īgs, -ība, ne -eigs, -eiba (ticība, ne ticeiba). Jūtot, ka par šo soli lejaslatviešu virzienā var tikt nesaprasts, Trasuns ievadā speciāli atrunā: “Bet es gribetu apmirinot ari myusu pašaudzetus kritikus, kas beistas „čiuļu meles, “kurzemniku voludas” kai lituņa, kas atzeist par latvisku voludu tikai taidu, kaidu pats runoj.” (Fr.Trasuns. Školas dōrzs. SPb., 1909.).

Burtu identitāte

Burts radniecīgs vārdam “burt” – resp., iekasīt slepenas, slēptas zīmes. No šejienes – ne tikai latīņu vai gotiskajā drukā, vai kirilicā varēja oficiālos dokumentos vai vēstulēs apliecināt savu identitāti, bet arī ievelkot trīs vai vienu krustiņu. – Tas esmu es, kas šo zīmi ievilka. Pie tam, kā mutiski informēja kultūrvēsturniece Vaida Villeruša, šie krustiņi bijuši dažāda veida – gan taisnstūra, gan slīpais, gan raustītām, pārtrauktām līnijām u.tml. Krustiņš vai pirksta nospiedums, vai paraksts ar asinīm, ja atceramies pasakas un teikas, ir zvēresta vietā, to bija gandrīz neiespējami atsaukt.
Latgaliešiem vienu brīdi bija problēmas ar roku rakstīto burtu atpazīšanā un prašanā. Tauta vairumā pazina tikai drukātos burtus, bet rakstītos neprata izlasīt, tāpēc nepirka. – “Tūmār mozajā latgalīšu kolonijā, kura dzeivōja šymā miļzu piļsātā, sova laikroksta pasarōdeišona beja vasala sensacija. Ģimnazisti un cyti škoļnīki šū raksteitū avīzi “pōrdrukōja” drukas burtim, t.i. pōrraksteja drukōtim burtim, lai rokstu napratēji varātu laseit “drukōtū”. (F.Kemps. Latgalīšu inteligence 1900–1917.godūs//Tāvu zemes kalendars 1991. Rēzekne, 1990.)
Tas nenozīmē, ka visi latgalieši ļoti vēlu apguva rokraksta rakstu. Grāmatu krājējs Ontons Dzeņs atmiņās raksta, ka viņa bibliotēkā bijusi vēstule, ko 1873.gadā kāds karavīrs rakstījis mājiniekiem – “gara vēstule uz divom lopom, raksteita latgaļu volūdā un raksteitim, navys drukōtim burtim.” (O.Dzeņs, turpat, 200.lpp.).
Īpaša ir rokraksta literatūras raksta simboliskā daba. Četrdesmit drukas aizlieguma gados izveidojās rokrakstu literatūras pārrakstītāju amats un prasme. Andrivs Jūrdžs (1845–1925) vien sarakstīja/pārrakstīja 20, pēc citām ziņām 25 sējumus, katru ap 1000 lpp. biezumā. Ilgu laiku pastāvēja uzskats, varbūt pat ticējums, ka ar savu roku svarīgas lietas, piemēram, dziedniecības formulas pārrakstot, tu spēj tās ietekmēt. Varbūt tāpēc tik ilgi uz rakstniekiem, dzejniekiem tautā lūkojās īpaši.

Atkal domstarpības

Lai stiprinātu vienu valodu, pēc Ulmaņa apvērsuma skolās tika aizliegts mācīt latgaliski. populārie rakstnieki J.Klīdzējs, A.Sprūdžs, O.Rupainis sāka pāriet uz latviešu literāro jeb kopnacionālo valodu. Padomju laikā no 1960. līdz apmēram 1990.gadam latgaliešu izcelsmes rakstnieki rakstīja latviešu literārajā valodā. Brīdī, kad varēja atsākt kopt arī otru identitāti – latgalisko, atkal aktuāls kļuva jautājums par rakstību. P.Stroda pirmās brīvvalsts gados pieņemtajai ortogrāfijai ir savi mīnusi, pa daļai tā ir novecojusi. Tika radīta jauna, modernizēta ortogrāfija, kas tuvāka izrunai. Taču latgaliešu pašu domas dalās. Kā sacīja kāds cienījams cilvēks, ‘ō’ viņam saistās ar latgalisko, ar tradīciju, ‘uo’ – ne ar ko. Varbūt. Bet varbūt ir jāmēģina iet to ceļu, ko 20.gadsimta sākumā gāja Francis Trasuns – soli pa solim, ne uzreiz un ne ar varu. Ja jau viens pats divskanis ‘uo’ – kā to rakstīt, kā atveidot – var sastrīdināt ne pa jokam. Tas tāpat kā 1908.gada “Zemkopī” kāds latgalietis ar pilnu pārliecību rakstīja: “..latīņu burti ir daudz skaistāki par gotu (vācu) burtiem, no higiēniskā stāvokļa arī acīm uzskatot veselīgāki.” (Vēstule no Latgales//Zemkopis, 1908, Nr.16).
Varbūt pateicoties tam, ka arī lejaslatvieši pārgāja uz latīnisko rakstību, šis ārēji formālais apstāklis īstenībā izrādījās viens no pašiem būtiskākiem faktoriem, kas vienoja nāciju, valsti, novadus un to kultūru.