Viņi raugās uz gadsimtu

"Latvijas Vēstneša" un Vilhelma Milailovska akcija — arī krāsu attēlos internetā: www.junik.lv/~wilhelm

Starp labiem ļaudīm un mīlestību

Emīlija Kozlovska — dzimusi 1900. gadā. 2000. gada jūnija foto.

Ceļš ir izvēle. Brīva vai nosacīta? Jo grūtāk atbildēt, ja jautājums skar dzīves ceļu. Tas katram savs. Tomēr nav šķirams no valsts un tautas vēstures gaitas. Īpaši tad, ja mūžs izvijies gadsimta garumā.

Vairāk nekā divdesmit gadus Emīlja Kozlovska dzīvo pie meitas Rīgā. Marijas ielas nama komunālajā dzīvoklī viņa 6. maijā nosvinēja savu 100. dzimšanas dienu. Kļūdas dēļ pasē gan ir cits dzimšanas datums — 10. oktobris. Un Emīlija noteikti būs priecīga, ja šajā oficiālajā jubilejas dienā saņems uzmanības apliecinājumu arī no kādas valsts iestādes.

Sirmā māmiņa ārpus savas un meitas istabas vairs nekur netiek. Viņas saikne ar ārpasauli ir istabas logs uz asfaltēto, daudzstāvu māju ieskauto pagalmu un pa reizei arī televizors, īpaši svētkos, kad tiek translēts dievkalpojums no baznīcas. "Viņa Dievu lūdz dienu un nakti," saka meita Janīna. Arī no jaunības saglabātais lielākais dārgums ir maza, gandrīz plaukstas lieluma lūgšanu grāmatiņa. "Nopirku tādu skaistu, nelielu, negribēju lielu," klusi noteic Emīlija. Visas lūgšanas viņa zina no galvas. Jau kopš mazotnes kopā ar vecomāti gājusi uz septiņus kilometrus attālo baznīcu. Viņasprāt, tas nav tālu. Lūk, skola, tā gan bijusi tālu, kādus divdesmit kilometrus. Un tā kā ģimenes rocība bijusi trūcīga, skolā viņa nav sūtīta. Turklāt trīs māsas Emīlija, Sofija un Albīne agri kļuva bārenes. Māmiņa nomira, kad Emīlijai bija seši gadi. Meiteņu audzināšanu nācās uzņemties vecmāmiņai, kura bija arī galvenā saimniecības darbu pārzinātāja. Tēvs apprecējies otrreiz. Un kaut arī par pamāti Emīlijai sakāmi tikai labi vārdi, mātes zaudējums sūrst joprojām. Kad sāpju josta, kas spiež sirdi, pasprūk vaļā, vaigus vago asaru celiņš. "Dzīve nebija viegla," nopūšas sirmā māmiņa un ar kabatlakatiņu izslauka acis.

Jau pusaudzes gados Emīlija sāka strādāt Ilgas muižā Daugavpils tuvumā. Strādnieku tur bija daudz, bet runāts tika tikai poliski. Emīlijas māmiņa bija latviete, bet tēvs — polis, un meitene valodu prata labi. Sākumā nācās strādāt dārzā — stādīt, ravēt, laistīt. Vēlāk uzticēja jau atbildīgākus saimniecības darbus. "Mani pielika pie piena," ar lepnumu par novērtēto darba prasmi, centību un rūpību saka Emīlija. Muižā aizritēja desmit jaunības gadi. Kā pati atzīst, tas bija labākais laiks viņas dzīvē. Varbūt tāpēc, ka jaunība ne tik vien darba smagumam, bet arī daudz kam spēj tikt viegli pāri. Rādīdama mātes jaunības fotouzņēmumu, Janīna labsirdīgi smej: "Redz, kāda viņa te apaļa, muižā pienu sadzērusies!"

Kad muiža izputēja, Emīlija atgriezās tēva mājās. Drīz aprāvās arī tēva mūžs. Meitene pelnīja iztiku, strādādama pie saimnieka. Tur sastapa savu nākamo vīru Kārli Kozlovski no Ilūkstes apriņķa Silenieku pagasta.

Pavērusi atmiņu durvis uz savu jaunību, meitai par lielu izbrīnu Emīlija ar smaidu piebilst, ka muižā uzplauka arī viņas pirmā mīlestība. Tomēr vēlāk poļu puisis Jasiks aizbrauca kopā ar ģimeni projām. Un nekādu ziņu. Pēc pāris gadiem, kad Emīlija jau bija precējusies, kādā dienā Jasiks atgriezies. Taču Emīlija jau auklējusi Kārļa dēlu. Uz Jasika rūgtumā izteikto pārmetumu: "Ko tu izdarīji!" atlicis lepni atteikt, ka neies jau viņu pa pasauli meklēt.

Laimīgā laulībā ar Kārli piedzima divi dēli un meita. Pirmais dēls Jānis nomira maziņš, sešu gadu vecumā. Voldemārs un Janīna bija abu vecāku prieks un cerība. Īpaši lolota tika vienīgā meita, gan tāpēc, ka ģimenē bija ļoti gaidīta, gan trauslās veselības dēļ. Ģimene dzīvoja un strādāja pie saimnieka Jumpravas "Pakrēšļos". Janīna atceras: gājusi ganos un smagākos darbos brālis bijis viņas uzticamais balsts. "Pakrēšļos" Kozlovsku saime bija labi ieredzēta. Emīlija stāsta: "Brūvers bija labs saimnieks, arī viņa kundze pret mums izturējās labvēlīgi. Uzticēja pat pagraba atslēgas. Nekad nekādu pārmetumu nebija."

Visu dzīvi ar kājām gaisā sagrieza Otrais pasaules karš. Voldemāru paņēma vācu armijā 1944. gadā. Tā arī pazuda bez vēsts. Janīna meklēja brāli, rakstīja uz Vāciju, taču — nekādu ziņu.

Mēnesi pēc Voldemāra aiziešanas ienāca krievu armija. To Emīlija atceras spilgti: "Pakrēšļi" atradās netālu no ceļa. Kādu dienu pēkšņi uzradās vācieši, saraka dārzā ierakumus. Sapratām, ka atkāpjas. Es viņiem poliski jautāju: "Kur lai paliekam? Vai krievi vēl tālu?" Viņi teica: "Nav tālu. Būs klāt šodien vai rīt. Slēpieties pagrabā!" Tā arī darījām. Sanesām salmus un gulējām tur. Naktī viss bija klusu. Mocīja neziņa — kurā pusē tagad esam, pie vāciešiem vai krieviem. No rīta skatos — nāk pa ceļu divi ar plintēm. Pienāk, saka: "J> ntgthm 'njn ljv ,eltn dfi. Ds ,eltnt [jpztdf^" ("Tagad šī māja būs jūsu. Jūs būsiet saimnieki!") Saimnieks bija iejūdzis zirgu un aizmucis kopā ar sievu un dēlu. Otrs zirgs atstāts Kozlovskiem — gadījumā, ja arī viņi gribēs braukt projām. Tomēr Emīlija un Kārlis bija izlēmuši palikt turpat. Uzzinājuši, ka saimnieka nav un neko grādīgu šajā mājā arī nevar dabūt, abi karavīri aizgājuši.

"Un tad tik sākās. Pēc pāris stundām pa ceļu virzījās tanku un bruņumašīnu kolonna. Tā tas ilga dienas divas," atcerēdamās baiso sajūtu, saka Emīlija. Janīnai, toreiz piecpadsmitgadīgai pusaudzei, ar tām dienām saistās savi piedzīvojumi. Viņa toreiz aiz bailēm iemukusi un paslēpusies miežos, un saimnieka pirktais, skolai domātais jaunais, zilais mētelītis bijis akotu pilns. Stipri sāpējusi sirds pašai, bet mammas bāriens pārdzīvojumu vērtis vēl smagāku.

Jaunais laiks ģimenei atnesa vēl kādu pārdzīvojumu. Pēc pāris mēnešiem arestēja Kārli. Par ko? Par to, ka, godīgs būdams, aiznesis nodot šauteni, ko viņam bija iedevuši tēvijas aizsardzības kustības vīri. Kaut šaut nav pratis un ieroci ne reizi nav lietojis, ieskaitīts padomju varas ienaidniekos. Pēc nežēlīgām pratināšanām izsūtīts uz Novosibirskas apgabalu. Tur bija spiests pavadīt deviņus gadus. Latvijā atgriezies tikai 1954. gadā.

"Tā palikām ar mammu divatā," ar skumjām atceras Janīna. Kā dzīvot tālāk, kā nopelnīt iztikai? 1946. gada janvārī Janīna iekārtojās darbā Rīgā. Sākumā — par šuvēju, pēc tam konditorejas cehā. Emīlija palīdzēja, cik spēja. Bija savs dārziņš, slauca gotiņu, nobaroja pa sivēnam.

Prieka Emīlijas darba mūžā nav bijis daudz. Viņa tā arī saka: "Priecāties nav par ko. Nekā mums nebija — ne mājas, ne zemes, bija jākalpo citiem. Taču visu mūžu man apkārt bija dikti labi cilvēki. Lai kur nācās dzīvot un strādāt, visur mani cienīja. Tagad arī." Un viņa piemin gan labos saimniekus, gan kaimiņus, kas daudz palīdzējuši pirmajos kolhoza gados Jumpravā, kad bijusi viena. Viņa stāsta par atsaucīgo komunālā dzīvokļa kaimiņu, kurš iekārtojis zvana pogu pie gultas, lai kritiskā brīdī sauktu pēc palīdzības meitu. Janīna mīl un aprūpē māmiņu, cik prazdama un spēdama. Meita mani ļoti uzpasē. Viņa pat naktī nāk skatīties, kā es jūtos. Es tik ilgi nemaz nebūtu nodzīvojusi, ja nebūtu viņas," pateicībā saka Emīlija.

Taču nevar neredzēt, ka viņas abas ir gatavas palīdzēt katram, kam klājas grūti. Ja vien to spēj. Arī sešgadīgais kaimiņpuika Dima tur ir savējais. Viņa māmiņai lāgā neesot darba, grūti. Kaut pašām jāiztiek no pensijas vien, jāmaksā par dzīvokli un dārgajām zālēm, viņas nesūrojas, bet labprāt dalās visā, kas ir. Un laikam jau mīlestība, ko dāvā citiem, ir vienīgā, kas mums paliek.

Dace Bebre, "LV" nozares redaktore

Emīlijas vienīgais un stiprākais balsts ir meita Janīna

Emīlija savu labsirdību labprāt dāvā arī kaimiņpuikam Dimam

Kārlis Kozlovskis no izsūtījuma atgriezās tikai 1954, gadā

Emīlija ap 1920. gadu. Vēl mūžs priekšā un saule augstu

Kozlovsku ģimene vēl visa kopā. Emīlija un Kārlis ar meitu Janīnu un dēlu Voldemāru 1939. gadā Jumpravas pagasta "Pakrēšļos"

"Mums nopirka riteni. Bet vienreiz kā laidām no kalna lejā, tā — spieķi ārā. Es aiz bailēm — zem gultas, brālis — nezin kur," atceras Janīna

Kārlis ir Emīlijas līdzaudzis. Abi dzimuši 1900. gadā un 22 gadu vecumā nodibinājuši ģimeni. Divdesmito gadu foto

Mūsdienu foto: Vilhelms Mihailovskis

Vēstures liecības : no ģimenes albuma