Cik drosmīga ir valsts ģimenes politika

Ainars Baštiks, īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās

Ainars Baštiks Foto: Boriss Koļesņikons, A.F.I.

– Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts ir izstrādājis Rīcības plānu koncepcijas “Valsts ģimenes politika” īstenošanai 2004.–2013. gadam. Ministru prezidents Indulis Emsis izteicies, ka tas ir pārāk drosmīgs un prasa pārāk lielus finanšu līdzekļus, tādēļ šobrīd valdība to atbalstīt nevar.
– Es domāju, ir ļoti labi, ja plānu ģimeņu stāvokļa uzlabošanai sauc par drosmīgu, nevis gļēvu un neefektīvu. Manuprāt, daļa no ministriem nobijās no lielās summas (nepilni 400 miljoni latu desmit gados), kas nepieciešama visu atbalsta pasākumu realizēšanai. Oficiāli iebildumi bija tikai Labklājības ministrijai un Finanšu ministrijai. Labklājības ministrija iebilda, ka tā nevarēs garantēt ģimeņu krīzes centru izveidi katrā reģionā. Lai gan labklājības ministre Dagnija Staķe piekrīt, ka tādi noteikti ir nepieciešami. Savukārt Finanšu ministrija iebilda, ka valsts budžetā nevarēs atrast tik lielus līdzekļus. Mēs labprāt atvēlam 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai, jo to prasa NATO. Kādēļ mēs nevaram veltīt līdzekļus arī kaut kam, ko neviens no ārpuses neprasa? Jūtams, ka zināma daļa ierēdņu nav raduši būt drosmīgi un uzdrīkstēties pašiem kaut ko darīt iedzīvotāju labā. Ar tāda veida pretestību sastapos bērnu kopšanas pabalsta paaugstināšanas sakarā, kā arī runājot par pāreju no bērnunamu institucionālās aprūpes uz ģimenes. Mums jābūt drosmīgākiem, pieņemot lēmumus, kas skar tieši mūsu dzīvi. Rīcības plāns ir veidots tā, lai valsts politikā skaidri iezīmētos tā virzība attiecībā uz ģimenēm ar bērniem, kuru mēs vēlamies redzēt. Rīcības plāna īstenošanā ir iesaistītas visas ministrijas un ļoti daudzas nevalstiskās organizācijas. Un, ja mēs 400 miljonus latu desmit gadu laikā sadalām uz visām ministrijām, tad galarezultātā summa nav nekāda briesmīgā.
– Valdība tomēr plānu nav atbalstījusi. Kas notiks tālāk?
– Mēs kopā ar visu iebildumus izteikušo ministriju pārstāvjiem nāksim kopā, lai izrunātu strīdīgos jautājumus. Tam ir dotas trīs nedēļas laika. Piemēram, par to, ka bērnudārzu audzinātāju, tāpat kā skolu pedagogu, algas būtu jāfinansē no valsts, nevis pašvaldību budžeta. Plāns paredz, ka tas varētu notikt, sākot ar 2007. gadu. Taču vēlreiz gribu uzsvērt: ir labi, ka ir skaidra perspektīva, uz kuru tiekties.

Rīcības plāns par 400 miljoniem latu

– Kas, jūsuprāt, ir būtiskākie rīcības plānā minētie atbalsta pasākumi ģimenēm ar bērniem?
– Plānā ir 14 sadaļas. Tās skar gan ģimenei draudzīgas vides veidošanu, gan izglītības sistēmas pielāgošanu ģimenes vajadzībām, pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnu aprūpes pilnveidošanu, atbalsta nodrošināšanu ģimenei, kas nonākusi krīzes situācijā. Svarīga ir valsts programmas “Bērnu stāvokļa uzlabošanai” pakāpeniska ieviešana. Šogad tam jau atvēlēti trīs reizes lielāki līdzekļi nekā pagājušajā gadā – nepilni 300 000 latu. Taču ļoti jūtama un aktīva ir pašvaldību iesaiste šajos pasākumos, piemēram, vasaras nometņu organizēšanā bērniem no maznodrošinātām ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām. It kā sīkums, taču ļoti nozīmīga ir tik vienkārša un lēta lieta kā bērnu rotaļlaukumu ierīkošana. Tajā, starp citu, talkas veidā var piedalīties arī paši bērni, un tad tam uzreiz būs cita vērtība. Ļoti būtiska bija valdības izšķiršanās palielināt bērnu kopšanas pabalstu, jo mūsu demogrāfiskā situācija ir katastrofāla. Tālāk jādomā par valsts ģimenes pabalstu paaugstināšanu.
– Runājot par pabalstu paaugstināšanu, vai nav bīstamība daļu ģimeņu padarīt atkarīgas no pabalstiem?
– Protams, pabalsts ir tikai īslaicīgs atbalsts riska situācijā, nevis ienākumu avots. Tajā pašā laikā statistika liecina, ka 46% Latvijas bērnu dzīvo uz nabadzības robežas. Jā, visādi eksperti runā par kompleksu pieeju dzimstības jautājumu risināšanai. Taču kur viņi bija visus šos trīspadsmit neatkarības gadus? Tad, lūdzu, dodiet to savu programmu!

Ir jāpāriet no bērnunamiem uz ģimenes aprūpi

– Vai jūs varētu minēt kādas ilgtermiņa prioritātes rīcības plānā?
– Manā skatījumā, viens no būtiskākajiem darba virzieniem ir pāreja uz ģimenes aprūpi. Mana cieša pārliecība – bērniem nav jāaug bērnunamos. Jau šogad esam palielinājuši pabalstus audžuģimenēm un vienreizējos adopcijas pabalstus. Protams, paliktu institūcijas, kurās būtu bērniņi ar veselības problēmām, uzvedības traucējumiem, kā arī atkarīgie no psihoaktīvām vielām. Domāju, desmit gadu laikā būtu iespējams atteikties no tradicionālajiem bērnunamiem. Eiropā šī pāreja uz ģimenes aprūpi sākās jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.
– Kas varētu motivēt ģimenes adoptēt bērnus?
– Vispirms jābūt izpratnei, ko bērns nozīmē ģimenei, sabiedrībai un tautai kopumā. Diemžēl pārāk daudzi no mums bērnu dēļ nav gatavi upurēt nedz savu karjeru, nedz materiālo labklājību, nedz brīvo laiku. Ja ģimene izšķiras par bērniņa laišanu pasaulē, tai jāpārskata savu vērtību sistēma, tai jābūt atšķirīgai no šobrīd sabiedrībā dominējošās. Sabiedrība, kurā nav bērnu, ir izmirstoša, viendienas un kā tāda nenoliedzami egoistiska. Ir jāsaprot, ka materiālā labklājība nav dzīves augstākais piepildījums un vainagojums. Protams, valstij būtu jāpalīdz ģimenēm nodrošināt pilnvērtīgu bērna aprūpi. Es šeit domāju gan bezmaksas veselības aprūpi, gan bezmaksas izglītību. Teorētiski tas viss ir nodrošināts, taču visi vecāki zina, cik izmaksā bezmaksas izglītība. Svarīgi ir arī pakāpeniski palielināt pabalstus audžuģimenēm. Lai cilvēki, savas labās sirds mudināti uz šo mīlestības darbu, nebūtu spiesti no tā atteikties materiālu apsvērumu dēļ.

Pašvaldībām jāuzņemas vairāk atbildības

Ļoti svarīga ir arī bāriņtiesu un pagasttiesu kapacitātes paaugstināšana. Šajā darbā ir jāiesaistās sociālajiem darbiniekiem, nevalstiskajām organizācijām, arī draudzēm, kuru pamatuzdevums būtu palīdzēt ģimenēm krīzes situācijās, lai bērna izņemšana no ģimenes būtu izņēmums, nevis ierindas gadījums. Problēma gan ir tā, ka sociālo darbinieku trūkst, to atalgojums ir niecīgs un prestižs sabiedrībā ļoti zems. Pagājušajā gadā mēs piedāvājām konkursa kārtībā Liepājas pašvaldībai nelielu finansējumu ģimeņu atbalsta centra izveidei. Tā divi galvenie uzdevumi bija darbs ar sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un jau minētā ģimenes aprūpes attīstība. Un skaitļi rāda, ka darbs, kuru veic astoņi sociālie darbinieki, ir veiksmīgs. Aizpagājušajā gadā vecāku vara bija pārtraukta ap 70 ģimenēm, bet pērngad to skaits saruka uz 50. Vecāku varu 2002. gadā atguva astoņas ģimenes, pagājušajā – sešpadsmit.
– Vai sekretariāts var sekmēt un motivēt pašvaldības izveidot šādus centrus?
– Pašvaldību uzmanības centrā vispirms jābūt cilvēka dzīves kvalitātes nodrošināšanai, tikai tad ceļiem, siltumtrasēm un kanalizācijai. Sekretariāta uzdevums būtu izglītot gan pašvaldību darbiniekus, gan nevalstiskās organizācijas. Mēs varam sniegt arī nelielu finansiālu atbalstu ar valsts programmas “Bērnu stāvokļa uzlabošanai” starpniecību. Ar šo gadu visā Latvijā darbu sākuši desmit bērnu tiesību aizsardzības inspektori, kas darbojas Valmierā, Jelgavā, Rēzeknē, Kuldīgā un Rīgā. Viņu pienākums būs palīdzēt pašvaldībām jautājumos, kas skar bērnu tiesības, īpašu uzmanību pievēršot iespējamo risku novēršanai, pirms tie iestājušies. Tas arī, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs sekretariāta atbalsts pašvaldībām.
– Kādēļ, jūsuprāt, ģimene tomēr nav īsta vērtība lielā daļā sabiedrības? Aizvien vairāk cilvēku dod priekšroku karjerai, nevis ģimenes dzīves rūpēm?
– Kāpēc cilvēku izvēles reizēm ir tik savādas? Es tomēr teiktu: naudas dēļ. Sabiedrībā aizvien lielāku vietu ieņem ārējās lietas, cilvēka iekšējai, jūtu pasaulei vērtības nav. Mēs dzīvojam ļoti materiālistiski orientētā sabiedrībā. Un ģimene, kas prasa zināmu upurēšanu un ziedošanos, ir pretrunā ar patērētājiem aktuālajām vērtībām, kas orientētas vienīgi uz personīgās labsajūtas vairošanu.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv