Integrācijas procesa izaicinājumi mūsdienās

Prof. Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks:

2.

Turpinājums. Sākums
“LV” 23.04.2004.

Atšķirība starp mērķiem un realitāti padziļinās
Atsevišķi Eiropas eksperti un politiķi uzskata, ka Eiropas Savienības (ES) pretterorisma pasākumi nebūs efektīvi, jo šo problēmu nevar atrisināt ar policejiskām vai militārām metodēm. Viņi ir pārliecināti, ka tikai taisnīgs konflikta risinājums Tuvajos Austrumos apturēs teroristu uzbrukumus Eiropā.
Eiropiešu cīņu pret terorismu apgrūtinās arī tas, ka viss process notiks tiesiskas valsts un demokrātijas ietvaros. Pretterorisma pasākumu koordinators de Frīss, sākot savu darbību,

Vīrietis ar aerosolu raksta vārdu “Brisele” uz Berlīnes mūra fragmenta, kas, vēlāk novietots Briselē pie Eiroparlamenta ēkas, simbolizēs atvērtas Eiropas ideju Foto: EPA/A.F.I.

uzsvēris, ka apstiprinātā pasākumu programma nedrīkst apdraudēt pilsoņu brīvības Eiropas Savienības valstīs.
Mūsdienās Eiropas Savienībā arvien aktuālāks kļūst jautājums par ekonomikas straujāku izaugsmi. Atsevišķi līderi runā, ka Eiropas ekonomiskās attīstības stratēģijai nav panākumu, ka salīdzinājumā ar citu valstu izaugsmi ES riskē kļūt par sociālo un ekonomisko muzeju. Eiropiešus satrauc tas, ka atpalicība no ASV pēdējos gados pat palielinājusies. Pēdējā sammitā Briselē ES līderi kārtējo reizi pauda apņēmību izpildīt iepriekš (2000.gadā) pieņemto “Lisabonas stratēģiju”, kas paredz desmit gados padarīt Eiropas Savienību par konkurētspējīgāko un dinamiskāko pasaules ekonomiku. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders izteica vēlmi ciešāk koordinēt ES ekonomisko, sociālo un apkārtējās vides politiku. Vācija kopā ar Lielbritāniju un Franciju apsver iespēju nākamajā ES Komisijā izveidot t.s. superkomisāra posteni, kas varētu reāli ietekmēt Eiropas ekonomiskos procesus. Smagākās mūsdienu ES problēmas ir lielais bezdarbs, vāja ekonomikas dinamika, nepietiekamās finanses, sociālā nevienlīdzība, zemā dzimstība, konkurētspēja u.c.
Eiropas Tirdzniecības un rūpniecības kameru asociācija vienā no saviem pēdējiem ziņojumiem atzīmē, ka atšķirība starp ES izvirzītajiem mērķiem un realitāti padziļinās. “Lisabonas stratēģija” zināmā mērā var kļūt par pasaku, ja nekavējoties nesāksies fundamentālas reformas. ES krītas darba ražīgums un mērķis panākt ASV ir nonācis strupceļā. Arī pieaugošie terorisma draudi var negatīvi ietekmēt fondu tirgu, investīciju pieplūdumu, patēriņa izdevumus u.c. Investori, iespējams, sāks izvairīties no riskantiem aktīviem, eirozonā var sarukt patērētāju uzticība. ES Komisijas prezidents Romāno Prodi atzīst, ka dalībvalstīm pret Lisabonas programmu beidzot jāizturas nopietni. Ja izvirzīti konkrēti mērķi, tad jābūt arī gribai tos sasniegt.

Jauno dalībvalstu līderi – aktīvākie

Analizējot Briselē notikušo sammitu, ES prese atzīmē, ka visaktīvākie mudinātāji uz reformām bijuši jauno dalībvalstu līderi. Nenoliedzami, jaunās dalībvalstis vēlas pievienoties konkurētspējīgai ES. Igaunijas ārlietu ministre Kristina Ojulanda uzskata, ka biznesa vide Eiropā steidzami jāpadara draudzīgāka, jo pēc pieciem gadiem varētu būt jau par vēlu. Pagājušā gada otrajā pusē ES ekonomika beidzot uzrādīja atveseļošanās pazīmes, izaugsme bija 0,8% robežās. Ir cerības, ka šogad pieauguma tempi būs ievērojamāki. Uz ES ekonomikas pašreizējā fona jauno valstu dinamisms ir daudz ievērojamāks.
Sākot ar deviņdesmito gadu otro pusi, ES vērojama tendence atzīt, ka integrācijas procesā ir pieļaujama atsevišķu valstu pastiprināta sadarbība, neiesaistot tajā tās valstis, kas šādai sadarbībai vēl nav gatavas. Praktisks apliecinājums t.s. dažādu ātrumu Eiropai ir eirozona, kurā no pašreizējām 15 dalībvalstīm iesaistījušās tikai 12. Zviedrija, Lielbritānija un Dānija, kaut arī spējīgas izpildīt pievienošanās finansiālos un ekonomiskos kritērijus, eirozonā nav iekļāvušās. Līdzīga situācija ir arī sociālās politikas jomā, kur izņēmumu sev pieprasījušas Lielbritānija un Īrija, kas nav parakstījušas kopējo Sociālo hartu. Arī Šengenas sistēma neaptver visas valstis. Francijas prezidents Žaks Širaks, raksturojot integrācijas procesu ES, runā par t.s. pionieru grupām. Ar to viņš saprotot iespēju piešķiršanu tām valstīm, kuras vēlas un spēj attīstīties straujāk un iet tālāk. No vienas puses, šāds process ir atbalstāms, no otras, tas rada priekšnoteikumus ES decentralizācijai un apdraud solidaritātes principu. Šķiet, nākotnes 25 valstu savienībā daudzu loku Eiropas pastāvēšana būs realitāte, jo mūsdienās organizācijā iekļāvušās valstis ar tik atšķirīgu ekonomisko un sociālās attīstības līmeni, kā arī savstarpējās sadarbības pieredzi. Tomēr nopietnām bažām par kaut kādu separātismu ES nevajadzētu būt, jo visas jaunās dalībvalstis ir simtprocentīgi pārņēmušas pastāvošo likumdošanu un ir ieinteresētas stiprā savienībā.
Salīdzinot ar ekonomisko integrāciju, problemātiskāka varētu būt kopējās ārējās un drošības politikas īstenošana. Kā to parādīja nesenā Irākas krīze, ES sašķēlās vairākās nometnēs, starp kurām ne tuvu nebija vienprātības. Ārpolitikā un drošības politikā arī turpmāk Eiropas valstu starpā var parādīties atšķirīga pieeja. To pirmām kārtām nosaka katras valsts nacionālās intereses, kā arī to vēsturiskā pieredze. Valstis, kuras ilgus gadus bijušas iekļautas sociālisma sistēmā un atradušās Padomju Savienības ietekmes sfērā, pozitīvāk vērtē NATO iespējas nekā ES aktivitātes drošības problēmu risināšanā.

Solis pēc platā soļa uz priekšu...

1.maijā ES iekļausies desmit jaunas valstis, tajā skaitā astoņas no bijušā komunistiskā bloka. Tas, nenoliedzami, būs liels solis uz priekšu aukstā kara mantojuma pārvarēšanā, kontinenta apvienošanā, stabilitātē un labklājības izaugsmē. Bet pat tad, ja visas ES normas jaunajās valstīs būs perfekti saskaņotas un pārņemtas, reāla satuvināšanās, integrācija un atšķirību pārvarēšana prasīs ilgāku laiku. Komunisma sistēmas atstātais mantojums ir pietiekami smags. Arī Rietumeiropā sajūsmu un eiforiju par dzelzs aizkara negaidīto krišanu austrumos pagājušā gadsimta 80.gadu beigās tagad nomainījis pragmatisms un reālisms. Par to liecina kaut vai tas, ka gandrīz visas vecās dalībvalstis noteikušas garus pārejas periodus (apmēram septiņus gadus) darbaspēka brīvai kustībai ar jaunajām valstīm. Austrumeiropas valstis saprot, ka tās ES vairāk tiek gaidītas ar savu patēriņa tirgu un izdevīgu investīciju novirzes iespējām un arī kā relatīvi lētāks darbaspēks savās mājās – Rietumeiropas firmu dibinātajos uzņēmumos. Vecās dalībvalstis satrauc, ka jaunās valstis vispirms interesē to labklājība un sociālais nodrošinājums. Droši vien laiks un arī ievērojami finanšu resursi pakāpeniski samazinās ekonomiskās un sociālās atšķirības paplašinātajā Eiropas Savienībā. Bet tas nenozīmē, ka nākotnē integrācijas procesā vairs nebūs nekādu izaicinājumu.