Trūkst inovatīvas domāšanas

“Latvijas Vēstnesis” jau informēja par pētījumu, kura mērķis bija novērtēt Latvijas uzņēmumu inovatīvo darbu un saikni ar zinātni. Par inovāciju dēvē procesu, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas sfēras izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā. Pētījuma rezultāti ņemti vērā, veidojot Nacionālo inovāciju programmu 2003. – 2006. gadam un izvirzot tās kārtējā darba posma plānus. 23. aprīlī Rīgas domes telpās notika apvienotā Tautsaimniecības padomes (TP), Nacionālās inovāciju programmas Vadības padomes un ES programmas projekta “Reģionālās inovāciju stratēģijas (RIS) – Latvija” pārstāvju sēde, kuras dalībnieki iepazīstināja ar “RIS – Latvija” pētījuma rezultātiem un uz tiem balstītajiem secinājumiem.

Latvijas Tehnoloģiskā centra (LTC) direktors Jānis Stabulnieks runāja par mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām RIS ietvaros. Pie šādiem uzņēmumiem pieskaitāmi gandrīz 95 procenti Latvijaazs firmu. Pētījuma laikā aptauja veikta 300 firmās, no kurām 168 atrodas Rīgā. Uzņēmumu vadības sniegtās atbildes liecina, ka vairums firmu izmanto jau sen izstrādātas tehnoloģijas. Acīmredzama ir šā fakta saistība ar zemo eksporta līmeni – 2002. gadā tikai 36 uzņēmumi eksportēja savu produkciju un pildīja ārvalstu pasūtījumus. Gandrīz pusei aptaujāto uzņēmumu nav izstrādāta mārketinga stratēģija, bet mārketinga pasākumiem ir spontāns raksturs. Tikai 72 uzņēmumu vadība inovācijas un jaunu tehnoloģiju lietošanu uzskata par galveno priekšrocību konkurencē.

Jaunas iekārtas vēl nav inovācija

Absolūtajam vairākumam firmu nav savas zinātniskās pētniecības daļas. 45 procenti uzņēmumu jaunu produktu izstrādi un ieviešanu realizē ātrāk nekā četros mēnešos, taču inovatīva produkta radīšana tik īsā laikā diezin vai iespējama. Jāatzīst arī, ka vairums firmu pašas nemeklē informāciju par inovācijai paredzēta atbalsta saņemšanas iespējām. Uzņēmumu izpratne par inovāciju parasti aprobežojas ar jaunu iekārtu iepirkšanu, tātad gatavu tehnoloģiju izmantošanu, turklāt jaunas tehnoloģijas tiek iegādātas ļoti reti. Ražošanai trūkst saiknes ar Latvijas zinātni – mūsu valsts universitāšu un pētniecības institūtu atbalstu inovatīvo atbalstu saņēmuši tikai divi uzņēmumi, turpretim ārvalstu pētniecības iestāžu atbalstu izmantojušas septiņas firmas. Uzņēmumi visbiežāk pat nav informēti par šo institūtu darbību. Intereses trūkums izpaužas izteiksmīgos skaitļos: 173 firmas (57 procenti respondentu) pētniecības darba rezultātu iegādei izlieto mazāk par vienu procentu no ārējo pakalpojumu apmaksai izdotajiem līdzekļiem. Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka šādas situācijas izveidošanos, ir līdzekļu trūkums. Nākotnē vairums firmu plāno izmantot ES finansējumu, banku kredītus vai valsts finansiālā atbalsta shēmas. Tomēr vēlme izmantot valsts uzņēmējdarbības atbalsta fondus un piedalīties starptautiskajās programmās ir vāji izteikta.
LTC projektu vadītājs Juris Balodis sīkāk pievērsās ražošanas un zinātnes saiknes analīzei. Lai tā būtu iespējama, tika aptaujātas 29 zinātniskās institūcijas, kurās kopumā strādā ap 900 zinātnieku un 2500 darbinieku, un kuras veido apmēram divas trešdaļas Latvijas pētnieciskā potenciāla. Pētījums liecina, ka, piemēram, par Rīgas Tehniskās universitātes piedāvātajiem pakalpojumiem informēti ir vien nedaudz vairāk par 20 no aptaujātajiem 300 uzņēmumiem, bet vēl krietni mazāk ir to, kuri šos pakalpojumus izmanto. Slikti attīstīta ir Latvijas zinātnes komercializācijas sistēma – 2002. gadā pētniecības iestādes saņēmušas tikai 38 patentus, bet ienākumu no rūpniecības uzņēmumiem izsniegtām licencēm vispār nav. Šīs parādības lielā mērā izskaidrojamas ar akadēmisko vērtību dominanti mūsu valsts zinātnē. Vājajai saiknei starp zinātni un ražošanu par iemeslu ir arī zemais rūpniecības pieprasījums pēc pētniecības darba rezultātiem, turklāt uzņēmumi nav gatavi maksāt par zinātniskās pētniecības darbu.

Inovācijas nozīmē risku

Rīgas reģiona attīstības padomes pārstāvis Jānis Miezeris prezentēja pētījumu par inovācijas atbalsta pakalpojumu sniedzējiem. Pie šiem pakalpojumiem pieder tehnoloģiju audits, kvalitātes kontrole un sertificēšana, biroja pakalpojumi, tirgus analīze, partneru meklēšana, palīdzība finansējuma pieprasījuma sagatavošanā. Šos pakalpojumus sniedz zinātnes un tehnoloģijas parki, reģionālās attīstības organizācijas, uzņēmējdarbības atbalsta centri, apmācības un izglītības organizācijas, reģionālās un vietējās pašvaldības, intelektuālā īpašuma aizsardzības pakalpojumu organizācijas, kā arī citas iestādes un institūcijas. Vairāk nekā puse pakalpojumu sniedzēju piedāvā vai var piedāvāt vispārējus pakalpojumus – konsultācijas biznesa problēmās un stratēģiskajā attīstībā, bet šaurāka profila pakalpojumi, piemēram, kvalitātes kontrole un sertificēšana vai telpu īre ar īpašiem noteikumiem, pieejami tikai nedaudz vairāk kā desmit procentos iestāžu un organizāciju. Kaut gan pakalpojumu sniedzēji izmanto visdažādākos mārketinga instrumentus – internetu, konferences, izstādes, reklāmu masu medijos – tomēr mērķauditorijas informētības un izpratnes pakāpe par piedāvājumiem ir zema, kas liek secināt, ka maza ir veikto mārketinga aktivitāšu efektivitāte. Pakalpojumu sfēras straujāku attīstību kavē arī nelielā konkurence un nepietiekama tirgus pārzināšana.
Ar pētījuma sadaļu, kas veltīta finanšu pieejamībai inovācijām, iepazīstināja RIS projekta koordinators Valdis Avotiņš. Pētījuma rezultāti liecina, ka valsts pirmām kārtām finansē akadēmisko zinātni, bet rūpniecība kā ieinteresētā puse līdzekļu sadalē nav iesaistīta. Nepietiekams ir arī valsts finansiālais atbalsts mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai. 64 procenti aptaujāto uzņēmumu savu darbību sākuši, izmantojot personīgos vai ģimenes ietaupījumus, bet kā galveno šķērsli uzņēmējdarbības sākšanai 2002. gadā 45 procenti firmu minējuši pārāk augstos nodokļus. Līdzekļu trūkums ir par iemeslu arī mazajai augsto tehnoloģiju izplatībai Latvijas uzņēmējdarbībā – to lietošanas īpatsvars mazo un vidējo uzņēmumu sektorā ir tikai 9 procenti. Vēl satraucošāks ir fakts, ka šo tehnoloģiju izmantošanas īpatsvars gadu gaitā gandrīz nepieaug. Kredītus Latvijas finanšu iestādes piedāvā galvenokārt zema riska projektiem tradicionālajās ražošanas nozarēs – pārtikas pārstrādē, tekstilrūpniecībā, kokapstrādē un inženiernozarēs. Turpretim inovatīvie projekti bieži vien tiek izstrādāti pagaidām mazāk attīstītās nozarēs un to riska pakāpe ir augsta.

Rezultāti izvērtēti. Jāsāk darbs

Pētījuma rezultātu analīzei sekoja vispārīgi secinājumi un priekšlikumi inovatīvās uzņēmējdarbības vides un valsts atbalsta instrumentu pilnveidošanai. Šim tēmām bija veltītas otrreizējās J. Stabulnieka un V. Avotiņa uzstāšanās. Galvenie secinājumi: zinātnes un uzņēmējdarbības vides Latvijas ekonomiskajā telpā eksistē kā savstarpēji nesaistītas jomas, mūsu valsts uzņēmēji nevelta pietiekamu uzmanību sava uzņēmuma attīstībai un konkurētspējas celšanai, Latvijas finanšu sistēma vēl neiesaistās inovatīvu projektu un jaunu tehnoloģisku risinājumu atbalstīšanā un veicināšanā. Neiepriecinošs ir arī secinājums, ka zinātnes attīstības un uzņēmējdarbības infrastruktūra mūsu valstī ir ļoti vāja pat salīdzinājumā ar citām jaunajām ES dalībvalstīm. Tāpēc paredzēts jau vistuvākajā laikā veikt virkni pasākumu situācijas uzlabošanai. Sēdes dalībnieki tika iepazīstināti ar Nacionālās inovāciju programmas mērķiem, uzdevumiem un vadlīnijām. Kā prioritāte jāmin Nacionālās inovāciju sistēmas veidošanas vadīšana un koordinācija. Sistēma nozīmē valsts tautsaimniecības struktūras un vidi, kas nepieciešama produktīvai inovatīvajai darbībai. Inovāciju sistēmu veido četras pamatsastāvdaļas: pētniecība (izglītība un zinātne), uzņēmējdarbība, finanšu sistēma (investīcijas) un likumdošana. Ir izstrādāti konkrēti rīcības plāni visu šo elementu sekmīgas darbības un savstarpējās sasaistes nodrošināšanai. Savukārt kā “RIS – Latvija” prioritāte 2004. gadā minama rekomendāciju izstrāde Nacionālajai inovāciju programmai, sabiedrības informēšana par inovāciju lietderību, jaunu iniciatīvu veicināšana un arī citas aktivitātes.

Juris Bārtulis, “LV”
juris.bartulis@vestnesis.lv