Preamble

The States Parties to this Protocol,

Declaring that effective action to prevent and combat trafficking in persons, especially women and children, requires a comprehensive international approach in the countries of origin, transit and destination that includes measures to prevent such trafficking, to punish the traffickers and to protect the victims of such trafficking, including by protecting their internationally recognized human rights,

Taking into account the fact that, despite the existence of a variety of international instruments containing rules and practical measures to combat the exploitation of persons, especially women and children, there is no universal instrument that addresses all aspects of trafficking in persons,

Concerned that, in the absence of such an instrument, persons who are vulnerable to trafficking will not be sufficiently protected,

Recalling General Assembly resolution 53/111 of 9 December 1998, in which the Assembly decided to establish an open-ended intergovernmental ad hoc committee for the purpose of elaborating a comprehensive international convention against transnational organized crime and of discussing the elaboration of, inter alia, an international instrument addressing trafficking in women and children,

Convinced that supplementing the United Nations Convention against Transnational Organized Crime with an international instrument for the prevention, suppression and punishment of trafficking in persons, especially women and children, will be useful in preventing and combating that crime,

Have agreed as follows:

I. General provisions

Article 1

Relation with the United Nations Convention against Transnational Organized Crime

1. This Protocol supplements the United Nations Convention against Transnational Organized Crime. It shall be interpreted together with the Convention.

2. The provisions of the Convention shall apply, mutatis mutandis, to this Protocol unless otherwise provided herein.

3. The offences established in accordance with article 5 of this Protocol shall be regarded as offences established in accordance with the Convention.

Article 2

Statement of purpose

The purposes of this Protocol are:

(a) To prevent and combat trafficking in persons, paying particular attention to women and children;

(b) To protect and assist the victims of such trafficking, with full respect for their human rights; and

(c) To promote cooperation among States Parties in order to meet those objectives.

Article 3

Use of terms

For the purposes of this Protocol:

(a) "Trafficking in persons" shall mean the recruitment, transportation, transfer, harbouring or receipt of persons, by means of the threat or use of force or other forms of coercion, of abduction, of fraud, of deception, of the abuse of power or of a position of vulnerability or of the giving or receiving of payments or benefits to achieve the consent of a person having control over another person, for the purpose of exploitation. Exploitation shall include, at a minimum, the exploitation of the prostitution of others or other forms of sexual exploitation, forced labour or services, slavery or practices similar to slavery, servitude or the removal of organs;

(b) The consent of a victim of trafficking in persons to the intended exploitation set forth in subparagraph (a) of this article shall be irrelevant where any of the means set forth in subparagraph (a) have been used;

(c) The recruitment, transportation, transfer, harbouring or receipt of a child for the purpose of exploitation shall be considered "trafficking in persons" even if this does not involve any of the means set forth in subparagraph (a) of this article;

(d) "Child" shall mean any person under eighteen years of age.

Article 4

Scope of application

This Protocol shall apply, except as otherwise stated herein, to the prevention, investigation and prosecution of the offences established in accordance with article 5 of this Protocol, where those offences are transnational in nature and involve an organized criminal group, as well as to the protection of victims of such offences.

Article 5

Criminalization

1. Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences the conduct set forth in article 3 of this Protocol, when committed intentionally.

2. Each State Party shall also adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences:

(a) Subject to the basic concepts of its legal system, attempting to commit an offence established in accordance with paragraph 1 of this article;

(b) Participating as an accomplice in an offence established in accordance with paragraph 1 of this article; and

(c) Organizing or directing other persons to commit an offence established in accordance with paragraph 1 of this article.

II. Protection of victims of trafficking in persons

Article 6

Assistance to and protection of victims of trafficking in persons

1. In appropriate cases and to the extent possible under its domestic law, each State Party shall protect the privacy and identity of victims of trafficking in persons, including, inter alia, by making legal proceedings relating to such trafficking confidential.

2. Each State Party shall ensure that its domestic legal or administrative system contains measures that provide to victims of trafficking in persons, in appropriate cases:

(a) Information on relevant court and administrative proceedings;

(b) Assistance to enable their views and concerns to be presented and considered at appropriate stages of criminal proceedings against offenders, in a manner not prejudicial to the rights of the defence.

3. Each State Party shall consider implementing measures to provide for the physical, psychological and social recovery of victims of trafficking in persons, including, in appropriate cases, in cooperation with non-governmental organizations, other relevant organizations and other elements of civil society, and, in particular, the provision of:

(a) Appropriate housing;

(b) Counselling and information, in particular as regards their legal rights, in a language that the victims of trafficking in persons can understand;

(c) Medical, psychological and material assistance; and

(d) Employment, educational and training opportunities.

4. Each State Party shall take into account, in applying the provisions of this article, the age, gender and special needs of victims of trafficking in persons, in particular the special needs of children, including appropriate housing, education and care.

5. Each State Party shall endeavour to provide for the physical safety of victims of trafficking in persons while they are within its territory.

6. Each State Party shall ensure that its domestic legal system contains measures that offer victims of trafficking in persons the possibility of obtaining compensation for damage suffered.

Article 7

Status of victims of trafficking in persons in receiving States

1. In addition to taking measures pursuant to article 6 of this Protocol, each State Party shall consider adopting legislative or other appropriate measures that permit victims of trafficking in persons to remain in its territory, temporarily or permanently, in appropriate cases.

2. In implementing the provision contained in paragraph 1 of this article, each State Party shall give appropriate consideration to humanitarian and compassionate factors.

Article 8

Repatriation of victims of trafficking in persons

1. The State Party of which a victim of trafficking in persons is a national or in which the person had the right of permanent residence at the time of entry into the territory of the receiving State Party shall facilitate and accept, with due regard for the safety of that person, the return of that person without undue or unreasonable delay.

2. When a State Party returns a victim of trafficking in persons to a State Party of which that person is a national or in which he or she had, at the time of entry into the territory of the receiving State Party, the right of permanent residence, such return shall be with due regard for the safety of that person and for the status of any legal proceedings related to the fact that the person is a victim of trafficking and shall preferably be voluntary.

3. At the request of a receiving State Party, a requested State Party shall, without undue or unreasonable delay, verify whether a person who is a victim of trafficking in persons is its national or had the right of permanent residence in its territory at the time of entry into the territory of the receiving State Party.

4. In order to facilitate the return of a victim of trafficking in persons who is without proper documentation, the State Party of which that person is a national or in which he or she had the right of permanent residence at the time of entry into the territory of the receiving State Party shall agree to issue, at the request of the receiving State Party, such travel documents or other authorization as may be necessary to enable the person to travel to and re-enter its territory.

5. This article shall be without prejudice to any right afforded to victims of trafficking in persons by any domestic law of the receiving State Party.

6. This article shall be without prejudice to any applicable bilateral or multilateral agreement or arrangement that governs, in whole or in part, the return of victims of trafficking in persons.

III. Prevention, cooperation and other measures

Article 9

Prevention of trafficking in persons

1. States Parties shall establish comprehensive policies, programmes and other measures:

(a) To prevent and combat trafficking in persons; and

(b) To protect victims of trafficking in persons, especially women and children, from revictimization.

2. States Parties shall endeavour to undertake measures such as research, information and mass media campaigns and social and economic initiatives to prevent and combat trafficking in persons.

3. Policies, programmes and other measures established in accordance with this article shall, as appropriate, include cooperation with non-governmental organizations, other relevant organizations and other elements of civil society.

4. States Parties shall take or strengthen measures, including through bilateral or multilateral cooperation, to alleviate the factors that make persons, especially women and children, vulnerable to trafficking, such as poverty, underdevelopment and lack of equal opportunity.

5. States Parties shall adopt or strengthen legislative or other measures, such as educational, social or cultural measures, including through bilateral and multilateral cooperation, to discourage the demand that fosters all forms of exploitation of persons, especially women and children, that leads to trafficking.

Article 10

Information exchange and training

1. Law enforcement, immigration or other relevant authorities of States Parties shall, as appropriate, cooperate with one another by exchanging information, in accordance with their domestic law, to enable them to determine:

(a) Whether individuals crossing or attempting to cross an international border with travel documents belonging to other persons or without travel documents are perpetrators or victims of trafficking in persons;

(b) The types of travel document that individuals have used or attempted to use to cross an international border for the purpose of trafficking in persons; and

(c) The means and methods used by organized criminal groups for the purpose of trafficking in persons, including the recruitment and transportation of victims, routes and links between and among individuals and groups engaged in such rafficking, and possible measures for detecting them.

2. States Parties shall provide or strengthen training for law enforcement, immigration and other relevant officials in the prevention of trafficking in persons. The training should focus on methods used in preventing such trafficking, prosecuting the traffickers and protecting the rights of the victims, including protecting the victims from the traffickers. The training should also take into account the need to consider human rights and child- and gender-sensitive issues and it should encourage cooperation with non-governmental organizations, other relevant organizations and other elements of civil society.

3. A State Party that receives information shall comply with any request by the State Party that transmitted the information that places restrictions on its use.

Article 11

Border measures

1. Without prejudice to international commitments in relation to the free movement of people, States Parties shall strengthen, to the extent possible, such border controls as may be necessary to prevent and detect trafficking in persons.

2. Each State Party shall adopt legislative or other appropriate measures to prevent, to the extent possible, means of transport operated by commercial carriers from being used in the commission of offences established in accordance with article 5 of this Protocol.

3. Where appropriate, and without prejudice to applicable international conventions, such measures shall include establishing the obligation of commercial carriers, including any transportation company or the owner or operator of any means of transport, to ascertain that all passengers are in possession of the travel documents required for entry into the receiving State.

4. Each State Party shall take the necessary measures, in accordance with its domestic law, to provide for sanctions in cases of violation of the obligation set forth in paragraph 3 of this article.

5. Each State Party shall consider taking measures that permit, in accordance with its domestic law, the denial of entry or revocation of visas of persons implicated in the commission of offences established in accordance with this Protocol.

6. Without prejudice to article 27 of the Convention, States Parties shall consider strengthening cooperation among border control agencies by, inter alia, establishing and maintaining direct channels of communication.

Article 12

Security and control of documents

Each State Party shall take such measures as may be necessary, within available means:

(a) To ensure that travel or identity documents issued by it are of such quality that they cannot easily be misused and cannot readily be falsified or unlawfully altered, replicated or issued; and

(b) To ensure the integrity and security of travel or identity documents issued by or on behalf of the State Party and to prevent their unlawful creation, issuance and use.

Article 13

Legitimacy and validity of documents

At the request of another State Party, a State Party shall, in accordance with its domestic law, verify within a reasonable time the legitimacy and validity of travel or identity documents issued or purported to have been issued in its name and suspected of being used for trafficking in persons.

IV. Final provisions

Article 14

Saving clause

1. Nothing in this Protocol shall affect the rights, obligations and responsibilities of States and individuals under international law, including international humanitarian law and international human rights law and, in particular, where applicable, the 1951 Convention and the 1967 Protocol relating to the Status of Refugees and the principle of non-refoulement as contained therein.

2. The measures set forth in this Protocol shall be interpreted and applied in a way that is not discriminatory to persons on the ground that they are victims of trafficking in persons. The interpretation and application of those measures shall be consistent with internationally recognized principles of non-discrimination.

Article 15

Settlement of disputes

l. States Parties shall endeavour to settle disputes concerning the interpretation or application of this Protocol through negotiation.

2. Any dispute between two or more States Parties concerning the interpretation or application of this Protocol that cannot be settled through negotiation within a reasonable time shall, at the request of one of those States Parties, be submitted to arbitration. If, six months after the date of the request for arbitration, those States Parties are unable to agree on the organization of the arbitration, any one of those States Parties may refer the dispute to the International Court of Justice by request in accordance with the Statute of the Court.

3. Each State Party may, at the time of signature, ratification, acceptance or approval of or accession to this Protocol, declare that it does not consider itself bound by paragraph 2 of this article. The other States Parties shall not be bound by paragraph 2 of this article with respect to any State Party that has made such a reservation.

4. Any State Party that has made a reservation in accordance with paragraph 3 of this article may at any time withdraw that reservation by notification to the Secretary-General of the United Nations.

Article 16

Signature, ratification, acceptance, approval and accession

1. This Protocol shall be open to all States for signature from 12 to 15 December 2000 in Palermo, Italy, and thereafter at United Nations Headquarters in New York until 12 December 2002.

2. This Protocol shall also be open for signature by regional economic integration organizations provided that at least one member State of such organization has signed this Protocol in accordance with paragraph 1 of this article.

3. This Protocol is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations. A regional economic integration organization may deposit its instrument of ratification, acceptance or approval if at least one of its member States has done likewise. In that instrument of ratification, acceptance or approval, such organization shall declare the extent of its competence with respect to the matters governed by this Protocol. Such organization shall also inform the depositary of any relevant modification in the extent of its competence.

4. This Protocol is open for accession by any State or any regional economic integration organization of which at least one member State is a Party to this Protocol. Instruments of accession shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations. At the time of its accession, a regional economic integration organization shall declare the extent of its competence with respect to matters governed by this Protocol. Such organization shall also inform the depositary of any relevant modification in the extent of its competence.

Article 17

Entry into force

1. This Protocol shall enter into force on the ninetieth day after the date of deposit of the fortieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession, except that it shall not enter into force before the entry into force of the Convention. For the purpose of this paragraph, any instrument deposited by a regional economic integration organization shall not be counted as additional to those deposited by member States of such organization.

2. For each State or regional economic integration organization ratifying, accepting, approving or acceding to this Protocol after the deposit of the fortieth instrument of such action, this Protocol shall enter into force on the thirtieth day after the date of deposit by such State or organization of the relevant instrument or on the date this Protocol enters into force pursuant to paragraph 1 of this article, whichever is the later.

Article 18

Amendment

1. After the expiry of five years from the entry into force of this Protocol, a State Party to the Protocol may propose an amendment and file it with the Secretary-General of the United Nations, who shall thereupon communicate the proposed amendment to the States Parties and to the Conference of the Parties to the Convention for the purpose of considering and deciding on the proposal. The States Parties to this Protocol meeting at the Conference of the Parties shall make every effort to achieve consensus on each amendment. If all efforts at consensus have been exhausted and no agreement has been reached, the amendment shall, as a last resort, require for its adoption a two-thirds majority vote of the States Parties to this Protocol present and voting at the meeting of the Conference of the Parties.

2. Regional economic integration organizations, in matters within their competence, shall exercise their right to vote under this article with a number of votes equal to the number of their member States that are Parties to this Protocol. Such organizations shall not exercise their right to vote if their member States exercise theirs and vice versa.

3. An amendment adopted in accordance with paragraph 1 of this article is subject to ratification, acceptance or approval by States Parties.

4. An amendment adopted in accordance with paragraph 1 of this article shall enter into force in respect of a State Party ninety days after the date of the deposit with the Secretary-General of the United Nations of an instrument of ratification, acceptance or approval of such amendment.

5. When an amendment enters into force, it shall be binding on those States Parties which have expressed their consent to be bound by it. Other States Parties shall still be bound by the provisions of this Protocol and any earlier amendments that they have ratified, accepted or approved.

Article 19

Denunciation

1. A State Party may denounce this Protocol by written notification to the Secretary-General of the United Nations. Such denunciation shall become effective one year after the date of receipt of the notification by the Secretary-General.

2. A regional economic integration organization shall cease to be a Party to this Protocol when all of its member States have denounced it.

Article 20

Depositary and languages

1. The Secretary-General of the United Nations is designated depositary of this Protocol.

2. The original of this Protocol, of which the Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

IN WITNESS WHEREOF, the undersigned plenipotentiaries, being duly authorized thereto by their respective Governments, have signed this Protocol.

Preambula

Šī Protokola Dalībvalstis,

Paziņojot, ka efektīvu pasākumu veikšanai, lai novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību, jo sevišķi sieviešu un bērnu, ir nepieciešama visaptveroša starptautiska pieeja izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs, kura ietver pasākumus, lai novērstu šādu tirdzniecību, sodītu personas, kas ar to nodarbojas un aizsargātu šādas tirdzniecības upurus, kā arī viņu starptautiski atzīto cilvēktiesību aizsardzību,

Ņemot vērā faktu, ka, neraugoties uz dažādu starptautisko tiesību instrumentu pastāvēšanu, kuros ir paredzēti noteikumi un praktiskie pasākumi, lai apkarotu cilvēku, jo sevišķi sieviešu un bērnu, ekspluatāciju, nepastāv neviens universāls tiesību instruments, kas aplūkotu visus cilvēku tirdzniecības aspektus,

Rūpēs par to, ka, nepastāvot tādam tiesību instrumentam, cilvēku tirdzniecībai pakļautās personas netiks pietiekami aizsargātas,

Atsaucoties uz Ģenerālās Asamblejas 1998. gada 9. decembra rezolūciju 53/111, kurā Asambleja nolēma izveidot atvērtu starpvaldību ad hoc komiteju nolūkā izstrādāt visaptverošu starptautisku konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un apspriest, inter alia, tāda starptautiska tiesību instrumenta izstrādi, kas būtu paredzēts tirdzniecības ar sievietēm un bērniem apkarošanai,

Pārliecībā par to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību papildināšana ar starptautisku tiesību instrumentu cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi sieviešu un bērnu, novēršanai, apkarošanai un sodīšanai būs noderīga, lai novērstu un apkarotu šos noziedzīgos nodarījumus,

Ir vienojušās par sekojošo:

I. Vispārējie noteikumi

1. pants

Attiecības ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību

1. Šis Protokols papildina Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību. Tas tiek interpretēts kopā ar Konvenciju.

2. Konvencijas noteikumi tiek piemēroti mutatis mutandis šim Protokolam, ja vien šeit nav norādīts citādi.

3. Noziedzīgi nodarījumi, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šī Protokola 5. pantu, tiek uzskatīti par noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar Konvenciju.

2. pants

Mērķi

Šī Protokola mērķi ir:

(a) novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm un bērniem;

(b) aizsargāt šīs tirdzniecības upurus un palīdzēt viņiem, pilnībā ievērojot viņu cilvēktiesības; un

(c) veicināt sadarbību starp Dalībvalstīm, lai sasniegtu šos mērķus.

3. pants

Terminu lietošana

Šajā Protokolā:

(a) "Cilvēku tirdzniecība" nozīmē ekspluatācijas nolūkos izdarītu cilvēku savervēšanu, pārvadāšanu, nodošanu, slēpšanu vai saņemšanu, izmantojot spēka pielietošanas draudus vai pielietošanu vai arī citas piespiešanas, aizvešanas ar varu, krāpšanas, maldināšanas vai viltus formas, izmantojot varas pozīcijas vai arī cilvēku neaizsargātību, vai arī dodot vai saņemot maksājumus vai labumus, lai panāktu kādas tādas personas piekrišanu, kurai ir vara pār citu personu. Ekspluatācija ietver, kā minimumu, citu personu prostitūciju vai citas seksuālās ekspluatācijas formas, piespiedu darbu vai pakalpojumus, verdzību vai verdzībai līdzīgas formas, kalpību vai orgānu izņemšanu;

(b) cilvēku tirdzniecības upuru piekrišana paredzētajai ekspluatācijai, kas minēta šī panta (a) apakšpunktā, netiek ņemta vērā, ja ir ticis pielietots jebkurš no (a) apakšpunktā minētajiem līdzekļiem;

(c) bērna vervēšana, pārvadāšana, nodošana, slēpšana vai saņemšana ekspluatācijas nolūkos tiek uzskatīta par "cilvēku tirdzniecību" arī tādā gadījumā, ja tā nav saistīta ar jebkuru šī panta (a) apakšpunktā minēto līdzekļu izmantošanu;

(d) "bērns" nozīmē jebkuru personu, kas jaunāka par astoņpadsmit gadiem.

4. pants

Piemērošanas robežas

Šis Protokols, ja vien tajā nav norādīts citādi, tiek piemērots, lai novērstu, izmeklētu un sodītu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šī Protokola 5. pantu, ja šie noziedzīgie nodarījumi pēc būtības ir transnacionāli un ja to izdarīšanā ir iesaistīta noziedzīga grupa, kā arī lai aizsargātu šādu noziedzīgu nodarījumu upurus.

5. pants

Kriminalizēšana

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par krimināli sodāmām atzītu darbības, kas minētas šī Protokola 3. pantā, ja tās ir izdarītas ar nodomu.

2. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par krimināli sodāmām atzītu šādas darbības:

(a) ievērojot savas tiesību sistēmas pamatprincipus — tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanas mēģinājumu, kas par tādu atzīts saskaņā ar šī panta 1.daļu;

(b) piedalīšanos kā līdzdalībniekam (dalībniekam) kādā noziedzīgā nodarījumā, kas par tādu atzīts saskaņā ar šī panta 1.daļu;

(c) citu personu organizēšanu vai vadīšanu, lai tās izdara kādu noziedzīgu nodarījumu, kas par tādu atzīts saskaņā ar šī panta 1.daļu.

II. Cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzība

6. pants

Palīdzība cilvēku tirdzniecības upuriem un viņu aizsardzība

1. Attiecīgajos gadījumos un tādā mērā, kādā tas ir iespējams saskaņā ar tās iekšējiem normatīvajiem aktiem, katra Dalībvalsts nodrošina cilvēku tirdzniecības upuru privātās dzīves un identitātes aizsardzību, ieskaitot, inter alia, ar šo tirdzniecību saistīto juridisko procesu konfidencialitātes nodrošināšanu.

2. Katra Dalībvalsts nodrošina, lai tās iekšējā tiesību un administratīvā sistēma paredzētu pasākumus, saskaņā ar kuriem cilvēku tirdzniecības upuriem nepieciešamajos gadījumos tiktu sniegta:

(a) Informācija par attiecīgajiem tiesu un administratīvajiem procesiem;

(b) Palīdzība viņu uzskatu un interešu izklāstīšanai un izskatīšanai tajās kriminālprocesa stadijās pret noziedzīgus nodarījumus izdarījušām personām, tādējādi, lai tas neaizskartu aizstāvības tiesības.

3. Katra Dalībvalsts izskata tādu pasākumu īstenošanas iespējas, kas nodrošinātu cilvēku tirdzniecības upuru fizisko, psiholoģisko un sociālo rehabilitāciju, tajā skaitā, atbilstošos gadījumos, sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām, citām atbilstošām organizācijām un citiem pilsoniskās sabiedrības elementiem, tai skaitā nodrošinot:

(a) piemērotu dzīvesvietu;

(b) konsultatīvo palīdzību un informāciju, jo sevišķi par viņu tiesībām, tādā valodā, kuru cilvēku tirdzniecības upuri var saprast;

(c) medicīnisko, psiholoģisko un materiālo palīdzību; un

(d) darba, izglītības un mācību iespējas.

4. Katra Dalībvalsts, piemērojot šī panta noteikumus, ņem vērā cilvēku tirdzniecības upuru vecumu, dzimumu un īpašās vajadzības, jo sevišķi bērnu īpašās vajadzības, ieskaitot piemērotu dzīvesvietu, izglītību un aprūpi.

5. Katra Dalībvalsts cenšas nodrošināt cilvēku tirdzniecības upuru fizisko drošību laikā, kad viņi atrodas tās teritorijas robežās.

6. Katra Dalībvalsts nodrošina, lai tās iekšējā tiesību sistēma ietvertu pasākumus, kas cilvēku tirdzniecības upuriem dotu iespēju saņemt kompensāciju par viņiem nodarīto kaitējumu.

7. pants

Cilvēku tirdzniecības upuru statuss uzņemošajās valstīs

1. Papildus pasākumu īstenošanai saskaņā ar šī Protokola 6. pantu katra Dalībvalsts izskata iespējas īstenot likumdošanas vai citus piemērotus pasākumus, kas ļautu cilvēku tirdzniecības upuriem atbilstošos gadījumos palikt tās teritorijā uz laiku vai pastāvīgi.

2. Īstenojot šī panta 1.daļā minētos noteikumus, katra Dalībvalsts pienācīgi ņem vērā humanitāros apsvērumus un izrāda līdzcietību.

8. pants

Cilvēku tirdzniecības upuru repatriācija

1. Tā Dalībvalsts, kuras pilsonis ir cilvēku tirdzniecības upuris vai arī kurā šai personai ir bijušas pastāvīgā iedzīvotāja tiesības tajā laikā, kad tā ir iebraukusi uzņemošās Dalībvalsts teritorijā, pienācīgi ņemot vērā šīs personas drošību, veicina šīs personas atgriešanos un uzņemšanu bez liekas vai nepamatotas kavēšanās.

2. Kad Dalībvalsts nosūta atpakaļ cilvēku tirdzniecības upuri uz to Dalībvalsti, kuras pilsonis tas ir vai arī kurā šai personai ir bijušas pastāvīgā iedzīvotāja tiesības tajā laikā, kad tā ir iebraukusi uzņemošās Dalībvalsts teritorijā, šai nosūtīšanai ir jānotiek, pienācīgi ņemot vērā šīs personas drošību, kā arī tiesvedības stadiju, kas ir saistītas ar faktu, ka šī persona ir cilvēku tirdzniecības upuris, un ir vēlams, lai šī atpakaļnosūtīšana būtu brīvprātīga.

3. Pēc uzņemošās Dalībvalsts lūguma pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts bez liekas vai nepamatotas kavēšanās pārbauda, vai persona, kas ir cilvēku tirdzniecības upuris, nav tās pilsonis vai arī vai tai nav bijušas tiesības pastāvīgi dzīvot tās teritorijā laikā, kad šī persona iebraukusi uzņemošās Dalībvalsts teritorijā.

4. Lai veicinātu tāda cilvēku tirdzniecības upura atgriešanos, kam nav pienācīgas dokumentācijas, tā Dalībvalsts, kuras pilsonība ir šim upurim vai arī kurā viņam ir bijušas tiesības pastāvīgi dzīvot laikā, kad šī persona iebraukusi uzņemošās Dalībvalsts teritorijā, apņemas pēc uzņemošās Dalībvalsts pieprasījuma izsniegt šai personai tādus ceļojuma dokumentus vai citas atļaujas, kas nepieciešamas, lai dotu tai iespēju doties uz un atgriezties tās teritorijā.

5. Šis pants neierobežo nekādas tiesības, kas piešķirtas cilvēku tirdzniecības upuriem saskaņā ar jebkuriem uzņemošās Dalībvalsts normatīvajiem aktiem.

6. Šis pants neierobežo nekādus spēkā esošos divpusējos vai daudzpusējos līgumus vai vienošanās, kas pilnībā vai daļēji nosaka cilvēku tirdzniecības upuru atgriešanos.

III. Novēršana, sadarbība un citi pasākumi

9. pants

Cilvēku tirdzniecības novēršana

1. Dalībvalstis izstrādā visaptverošu politiku, programmas un veic citus pasākumus, lai:

(a) novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību; un

(b) pasargātu cilvēku tirdzniecības upurus, jo sevišķi sievietes un bērnus, no atkārtotas iesaistīšanas cilvēku tirdzniecībā.

2. Dalībvalstis cenšas īstenot tādus pasākumus kā pētījumi, informācijas un citas masu mediju kampaņas un sociālās un ekonomiskās iniciatīvas, lai novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību.

3. Politika, programmas un citi pasākumi, kas izstrādāti saskaņā ar šo pantu, pēc nepieciešamības ietver sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, citām atbilstošām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības elementiem.

4. Dalībvalstis veic vai uzlabo pasākumus, tai skaitā īstenojot divpusēju vai daudzpusēju sadarbību, lai ierobežotu tādus faktorus kā nabadzība, nepietiekama attīstība un vienādu iespēju trūkums, kas padara personas, jo sevišķi sievietes un bērnus, neaizsargātas pret cilvēku tirdzniecību.

5. Dalībvalstis veic vai uzlabo likumdošanas vai citus pasākumus, tādus kā izglītības, sociālie vai kultūras pasākumi, tai skaitā īstenojot divpusēju vai daudzpusēju sadarbību, lai mazinātu pieprasījumu, kas rada visas personu, jo sevišķi sieviešu un bērnu, ekspluatācijas formas, kas veicina cilvēku tirdzniecību.

10. pants

Informācijas apmaiņa un apmācības

1. Tiesībaizsardzības, imigrācijas un citas attiecīgās Dalībvalstu institūcijas pēc nepieciešamības savstarpēji sadarbojas, apmainoties ar informāciju atbilstoši saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem, lai dotu tām iespēju noteikt:

(a) vai personas, kas šķērso vai mēģina šķērsot kādu starptautisko robežu ar citām personām piederošiem ceļojuma dokumentiem vai bez ceļojuma dokumentiem, ir personas, kas vainojamas cilvēku tirdzniecībā vai arī ir šīs tirdzniecības upuri;

(b) tos ceļojumu dokumentu veidus, kurus personas ir izmantojušas vai mēģinājušas izmantot, lai šķērsotu starptautiskās robežas cilvēku tirdzniecības nolūkos; un

(c) tos līdzekļus un metodes, ko izmanto organizētās noziedzīgās grupas, lai īstenotu cilvēku tirdzniecību, ieskaitot upuru vervēšanu un pārvadāšanu, maršrutus un sakarus starp tām personām un grupām, kas ir iesaistītas šai tirdzniecībā, kā arī iespējamos to atklāšanas veidus.

2. Dalībvalstis nodrošina vai uzlabo apmācības tiesībaizsardzības, imigrācijas un citām amatpersonām cilvēku tirdzniecības novēršanā. Apmācībās galvenā uzmanība pievēršama tām metodēm, kas izmantojamas šādas tirdzniecības novēršanā, tirgotāju kriminālvajāšanā un upuru tiesību aizsardzībā, ieskaitot upuru aizsardzību pret tirgotājiem. Apmācībās ir jāņem vērā arī nepieciešamība ievērot cilvēktiesības un ar bērnu un sieviešu problēmām saistītos aspektus, un tām jāveicina sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, citām atbilstošām organizācijām un civilās sabiedrības elementiem.

3. Informāciju saņemošās Dalībvalsts pienākums ir ievērot visus informāciju nododošās Dalībvalsts noteiktos ierobežojumus tādas informācijas izmantošanai.

11. pants

Robežkontroles pasākumi

1. Neierobežojot starptautiskās saistības attiecībā uz cilvēku brīvu pārvietošanos, Dalībvalstis nostiprina nepieciešamos robežkontroles pasākumus, lai novērstu un atklātu cilvēku tirdzniecību.

2. Katra Dalībvalsts veic likumdošanas un citus nepieciešamos pasākumus, lai pēc iespējas novērstu komerciālo pārvadātāju transporta līdzekļu izmantošanu to noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai, kas atzīti par tādiem saskaņā ar šī Protokola 5. pantu.

3. Kad tas nepieciešams un neierobežojot piemērojamās starptautiskās konvencijas, šiem pasākumiem ir jāietver saistību noteikšana komerciālajiem pārvadātājiem, ieskaitot jebkādas transporta kompānijas vai jebkādu satiksmes līdzekļu īpašniekus vai operatorus, pārliecināties par to, ka visiem pasažieriem ir ceļojuma dokumenti, kas nepieciešami iebraukšanai uzņemošajā valstī.

4. Katra Dalībvalsts, saskaņā ar saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem, veic nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu sankcijas šī panta 3.daļā minēto saistību pārkāpumu gadījumos.

5. Katra Dalībvalsts izskata iespējas veikt tādus pasākumus, kas saskaņā ar tās iekšējiem normatīvajiem aktiem liegtu iebraukšanu vai anulētu vīzas personām, kas iesaistītas saskaņā ar šo Protokolu noteikto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā.

6. Neierobežojot Konvencijas 27. pantu, Dalībvalstis izskata iespējas veikt tādus pasākumus, kas nostiprinātu sadarbību starp robežkontroles institūcijām, tai skaitā, izveidojot un uzturot tiešus saziņas kanālus.

12. pants

Dokumentu drošība un kontrole

Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai:

(a) nodrošinātu, ka tās izdotajiem ceļojumu vai identitātes dokumentiem būtu tāda kvalitāte, ka tos nevarētu nelikumīgi izmantot, viegli viltot, nelikumīgi izmainīt, pavairot vai izdot; un

(b) nodrošinātu attiecīgās Dalībvalsts vai tās vārdā izdoto ceļojumu dokumentu aizsargāšanu un drošību un novērstu to nelikumīgu izgatavošanu, izdošanu un lietošanu.

13. pants

Dokumentu likumība un derīgums

Pēc citas Dalībvalsts pieprasījuma Dalībvalsts saskaņā ar saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem saprātīgā termiņā pārbauda to ceļojumu vai identitātes dokumentu likumību un derīgumu, kas izdoti vai it kā izdoti tās vārdā un attiecībā uz kuriem pastāv aizdomas, ka tie tiek izmantoti cilvēku tirdzniecības nolūkos.

IV. Nobeiguma noteikumi

14. pants

Nodrošinājuma noteikumi

1. Nekas no šī Protokola neietekmē valstu un privātpersonu tiesības, saistības un atbildību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ieskaitot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, un, tai skaitā 1951. gada Konvenciju un 1967. gada Protokolu par bēgļu statusu un tajos noteikto atpakaļ nenosūtīšanas principu, kad tie piemērojami.

2. Šajā Protokolā paredzētie pasākumi tiek interpretēti un piemēroti tādā veidā, kas nav diskriminējošs attiecībā pret personām sakarā ar to, ka tās ir cilvēku tirdzniecības upuri. Šo pasākumu interpretācijai un piemērošanai ir jāatbilst starptautiski atzītiem nediskriminācijas principiem.

15. pants

Strīdu risināšana

1. Dalībvalstis cenšas sarunu kārtībā risināt strīdus, kas saistīti ar šī Protokola interpretāciju un piemērošanu.

2. Jebkādi strīdi starp divām vai vairākām Dalībvalstīm, ja tos saprātīgā laika periodā nav iespējams atrisināt sarunu ceļā, tiek pēc vienas no šo Dalībvalstu lūguma nodoti skatīšanai šķīrējtiesā. Gadījumā, ja sešu mēnešu laikā pēc lūguma izskatīt strīdu šķīrējtiesā šīs Dalībvalstis nav spējušas vienoties par šķīrējtiesas organizēšanu, tad jebkura no šīm Dalībvalstīm var nodot strīdu Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskajā tiesā, iesniedzot pieteikumu saskaņā ar Tiesas Statūtiem.

3. Katra Dalībvalsts šī Protokola parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas laikā vai arī laikā, kad tā šim Protokolam pievienojas, var paziņot, ka tā neuzskata šī panta 2. daļu sev par saistošu. Citām Dalībvalstīm nav saistoša šī panta 2. daļa attiecībā uz jebkuru Dalībvalsti, kas ir izdarījusi šādu atrunu.

4. Jebkura Dalībvalsts, kas ir izdarījusi šī panta 3. daļā minēto atrunu, var jebkurā laikā šo atrunu atsaukt, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

16. pants

Parakstīšana, ratifikācija, apstiprināšana, akceptēšana un pievienošanās

1. Šis Protokols ir atklāts parakstīšanai visām valstīm no 2000. gada 12. decembra līdz 15. decembrim Palermo, Itālijā, un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē Ņujorkā līdz 2002. gada 12. decembrim.

2. Šis Protokols ir atklāts parakstīšanai arī reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām ar noteikumu, ka vismaz viena šādas organizācijas dalībvalsts ir parakstījusi šo Protokolu saskaņā ar šī panta 1.daļu.

3. Šis Protokols ir jāratificē, jāakceptē vai jāapstiprina. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas akti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas var iesniegt savus ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas aktus, ja to izdarījusi vismaz viena attiecīgās organizācijas dalībvalsts. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas aktā attiecīgā organizācija paziņo savas kompetences apjomu attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šis Protokols. Šāda organizācija arī informē dokumentu depozitāriju par jebkādām būtiskām izmaiņām savas kompetences apjomā.

4. Šim Protokolam var pievienoties jebkura valsts vai jebkura reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, ja vismaz viena tās dalībvalsts ir šī Protokola Dalībvalsts. Dokumenti par pievienošanos tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Pievienošanās laikā reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija paziņo savas kompetences apjomu attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šis Protokols. Šāda organizācija arī informē dokumentu depozitāriju par jebkādām būtiskām izmaiņām savas kompetences apjomā.

17. pants

Spēkā stāšanās

1. Šis Protokols stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc četrdesmitā dokumenta par ratifikāciju, apstiprināšanu, akceptēšanu vai pievienošanos iesniegšanas datuma, bet ar nosacījumu, ka tas nestājas spēkā pirms Konvencijas spēkā stāšanās. Šīs daļas nolūkos neviens dokuments, ko iesniedz reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, netiek skaitīts papildus dokumentiem, ko iesniegušas šīs organizācijas dalībvalstis.

2. Attiecībā uz katru valsti vai reģionālu ekonomiskās integrācijas organizāciju, kas ratificē, apstiprina vai akceptē šo Protokolu, vai pievienojas tam pēc četrdesmitā dokumenta iesniegšanas par šādu rīcību, šis Protokols stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šāda valsts vai organizācija iesniegusi attiecīgo dokumentu vai arī datumā, kad šis Protokols stājas spēkā saskaņā ar šī panta 1. daļu, atkarībā no tā, kurš no šiem datumiem iestājas vēlāk.

18. pants

Grozījumi

1. Piecus gadus pēc šī Protokola spēkā stāšanās Protokola Dalībvalsts var ieteikt grozījumus un iesniegt tos reģistrēšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš pēc tam paziņo ieteiktos grozījumus pārējām Dalībvalstīm un Konvencijas Dalībvalstu Konferencei ar mērķi izskatīt un pieņemt lēmumu par šādu priekšlikumu. Protokola dalībvalstis, tiekoties Dalībvalstu Konferencē, dara visu nepieciešamo, lai panāktu vienprātību par katru grozījumu. Ja izmantoti visi centieni panākt vienprātību un vienošanos nav izdevies panākt, grozījuma pieņemšanai pēdējā instancē nepieciešams Dalībvalstu Konferencē klātesošo un balsojošo Protokola Dalībvalstu divu trešdaļu balsu vairākums.

2. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas savas kompetences jautājumos izmanto savas tiesības balsot saskaņā ar šo pantu, un tām piederošo balsu skaits ir vienāds ar to Dalībvalstu skaitu, kas ir šī Protokola dalībnieces. Šādas organizācijas nevar izmantot savas balsstiesības, ja to dalībvalstis izmanto savas balsstiesības, un otrādi.

3. Grozījumu, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1. daļu, Dalībvalstis var ratificēt, apstiprināt vai akceptēt.

4. Grozījums, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1. daļu, attiecībā uz Dalībvalsti stājas spēkā deviņdesmit dienas pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram iesniegts dokuments par šāda grozījuma ratifikāciju, apstiprināšanu vai akceptēšanu.

5. Kad grozījums stājas spēkā, tas ir saistošs tām Dalībvalstīm, kas atzinušas to par saistošu. Pārējām Dalībvalstīm paliek saistoši šī Protokola noteikumi un jebkādi agrāk izdarīti grozījumi, ko tās ratificējušas, apstiprinājušas vai akceptējušas.

19. pants

Denonsēšana

1. Dalībvalsts var denonsēt šo Protokolu ar rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kad Ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu.

2. Reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija pārstāj būt šī Protokola Dalībvalsts, kad šo Protokolu denonsējušas visas šīs organizācijas dalībvalstis.

20. pants

Depozitārijs un valodas

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs ir iecelts par šī Protokola depozitāriju.

2. Šī Protokola oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir līdzvērtīgi un autentiski, tiek nodots glabāšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

TO APLIECINOT, zemāk parakstījušies pilnvarotie, kurus tam pilnvarojušas attiecīgās valdības, ir parakstījuši šo Protokolu.