Jauno vidusceļu meklējot

Ekonomiskās telpas paplašināšanas un padziļināšanas efekts turpmāk varētu būtiski pozitīvi ietekmēt saimnieciskās izaugsmes tempus un šajā izaugsmē Eiropas Savienība (ES) – izlīdzināties ar ASV ekonomiku. Tas izriet arī no Eiropas Komisijas (EK) paziņojumā noteiktajiem Eiropas Savienības 2007.–2013.gada budžeta sastādīšanas pamatprincipiem, kuros pausts jauns uzstādījums par ES programmu “Draugu loks”. EK domā par to, kā ES tuvākajās robežvalstīs – kaimiņu zemēs ieguldīt naudu enerģētikā, komunikāciju un transporta tīklos, lai šajās valstīs uzlabotos dzīves līmenis, nostiprinātos demokrātija un būtu iespējama tirdzniecības liberalizācija. Par sava veida unikālu instrumentu uzskatāma saimniekošana un biznesa attīstība kā izšķirošs priekšnoteikums konfliktu novēršanā.

Eiropas Savienība kļūs aizvien vairāk atkarīga no importa – gāzes imports no pašreizējiem 40 procentiem pieaugs līdz 80 procentiem, naftas – no 74 līdz 90 procentiem, cietā kurināmā imports – no 50 līdz 80 procentiem Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Ekonomiskās telpas dimensijas

Attiecībā uz saimniecisko procesu aktivizēšanu un ražojumu palētināšanu vēlams saimniekošanu aplūkot plašāk.
ES austrumos ir Krievija un citas valstis ar labiem enerģētiskajiem un citu vērtīgu izejvielu resursiem, tajā skaitā arī ar bagātiem koksnes resursiem (celulozes, zāģmateriālu, granulu un citas produkcijas izejmateriāls). Dažkārt gan starptautiskās finanšu institūcijas Krievijai pārmet, ka tās pozitīvā ārējā tirdzniecības bilance balstās uz izejvielu eksportu, taču daudzām kaimiņvalstīm šie izejvielas resursi ir vitāli svarīgi to tautsaimniecības attīstībai, it sevišķi rūpniecībai.
Ārvalstu investīciju apjoms Krievijā 2003.gadā bija 29,7 miljardi ASV dolāru (aptuveni 15,7 miljardi latu), kas ir par 50,1 procentu vairāk nekā 2002.gadā, tajā skaitā Lielbritānijā – 4,6, Vācijā – 4,3, Kiprā – 4,2, Francijā – 3,7 un Luksemburgā – 2,2 miljardi ASV dolāru. Pēdējo gadu laikā lielākie darījumi ar ārvalstu kapitāla līdzdalību slēgti enerģētikā, kas mazliet aizēnoja investīcijas mazumtirdzniecībā, pārtikas rūpniecībā un viesnīcu biznesā. Tuvākajos gados papildus tiks piedāvātas plašas investīcijas arī transportlīdzekļu un lidmašīnu ražošanā, tērauda kausēšanā un moderno tehnoloģiju jomā. Tieši šajos virzienos Krievija var iziet pasaules tirgū ar konkurētspējīgu preci.
Krievija un Japāna vienojušās būvēt gigantisku naftas vadu, kas savienos Austrumsibīriju un Nahodkas ostu Vladivostokas tuvumā. Ieguldot 2,7 – 4,3 miljardus latu, Japāna kļūtu neatkarīga no Tuvo Austrumu naftas piegādēm, savukārt Krievijai rastos iespēja palielināt eksporta apjomu.
Eiropas Savienībā ir vienota ārējās tirdzniecības politika – dalībvalstis pašas neveido tirdzniecības attiecības ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām, bet deleģē šo pienākumu Eiropas Komisijai, kas rīkojas visu dalībvalstu kopīgo interešu vārdā.
Jaunajām dalībvalstīm, tajā skaitā arī Latvijai, būs jāievieš vienotie muitas tarifi attiecībā pret trešajām valstīm. Latvijā līdz šim spēkā esošie tarifi vairākām preču grupām bija zemāki nekā ES piemērotie (piemēram, atsevišķām izejvielām no Krievijas un Ukrainas). Iestājoties ES, Latvijas un Krievijas vienošanās nomainīs jau labi zināmās vienošanās starp Krieviju un ES. Situācija uzlabosies pakalpojumu eksportētājiem, jo šobrīd starp Krieviju un Latviju nav vienošanās pakalpojumu jomā. Sarežģīties var gāzes un elektroenerģijas eksports no Krievijas. Apgrūtināts būs minerālmēslu, melno metālu, mašīnu un iekārtu eksports.
Protams, pagaidām ir vairāki ierobežojoši tirdzniecības pasākumi starp Eiropas Savienību un Krieviju. ES eksporta subsīdiju politika (reizēm piemaksājot saviem ražotājiem līdz pat pusei no preču vērtības, lai tās tiktu izvestas ārpus ES) rada zaudējumus Krievijas tirgum un Krievija var ieviest citus iekšējā tirgus aizsardzības mehānismus un koncesijas dabasgāzes, naftas, izejvielu, minerālu iepirkumiem. Eiropas ekonomiskā robeža nebeidzas pie Polijas austrumu robežas. Cita problēma – lielais ES atbalsts kandidātvalstu lauksaimniecībai, arī vienotu veterinārās un pārtikas drošības prasību izveidošana, lai neapgrūtinātu tirdzniecību.
Viena no svarīgākajām ES prioritātēm – izvēlēties pareizu enerģētisko politiku. Vispirms ir skaudra tendence, ka gaidāms būtisks enerģijas patēriņa un importa pieaugums ES laikā līdz 2030.gadam – sagaidāms atjaunojamo enerģētisko resursu pieaugums par 74 procentiem (šādā skatījumā par visai perspektīvu atzīstama programmas “Biodegvielas ražošana un lietošana Latvijā” akceptēšana valdībā pērnā gada nogalē), gāzes pieaugums – par 64 procentiem un naftas par 3 procentiem. Vienlaikus ES kļūs aizvien vairāk atkarīga no importa – gāzes imports no pašreizējiem 40 procentiem pieaugs līdz 80 procentiem, naftas – no 74 līdz 90 procentiem, cietā kurināmā imports – no 50 līdz 80 procentiem. Turklāt jau šobrīd ES no Krievijas ienāk 21 procents naftas un 41 procents gāzes importa un var prognozēt, ka Krievijas īpatsvars uz 2030.gadu vēl pieaugs.

Plaša mēroga sadarbība

Jaunu attīstību gūs kopīgi ar Krieviju veidojamie interešu projekti – Transeiropas gāzes un naftas maģistrālie cauruļvadi, elektrības tīklu savietošana. Rietumvalstīm ir nopietni nodomi par lielu kopējo projektu veidošanu Krievijas naftas un gāzes krājumu plašākā un prasmīgākā ekspluatācijā, apstākļos, kad pasaulē strauji samazinās fosilā kurināmā resursi, kad valstis – šo naftas resursu turētājas (naftas produktu eksportētājvalstu organizācija – OPEC) – vēl nākamajos dažos gadu desmitos no šīs lietas grib gūt maksimālu peļņu un uztur arvien pieaugošas degvielas cenas pasaules tirgū.
Ir arī plāns, kas paredz, ka Eiropas Komisija (EK) slēgtu ar Krieviju 20 gadu līgumu, kura ietvaros ES apmaiņā pret Krievijas naftu un dabasgāzi apņemtos attīstīt šo produktu ieguves tehnoloģijas Krievijā, kā arī sniegtu ekonomisko palīdzību (tas nozīmē jaunu naftas un gāzes cauruļvadu līniju izbūvi, vienošanās slēgšanu ar tranzītvalstīm un tās infrastruktūras plašāku izmantošanu).
Ir loģiski uzskatīt, ka ES kopā ar Krieviju veidos vienotu enerģētisko nesēju koordinācijas un tirgus telpu, sistēmu. Eiropā tiktu izveidota tā sauktā integrālās attīstības zona, kurā ietilptu Eiropa, Krievija un Vidusjūras dienvidu piekraste (arābu valstis). Tas nozīmētu plaša mēroga sadarbību tehnoloģiju jomā, vietējās zinātniski tehniskās elites izveidē, nodrošinot, ka šī elite paliek savā valstī. Jāstrādā un jādzīvo ilgtermiņa skatījumā – jau tagad ir izveidojusies Eiropas ekonomiskā telpa (kuru cenšas sekmīgi izmantot ES vecās dalībvalstis – naftas, dabasgāzes, melno un krāsaino metālu, ķīmisko un citu izejvielu iepirkšanā, kā arī pārtikas, automobiļu un citu rūpnīcu izveidē, piemēram, Krievijā).

Pašreiz saimnieciskais pieaugums ES kaimiņzemēs ir visai dinamisks, par to liecina šādi dati (iekšzemes kopprodukta pieaugums, procentos, gadā):

Jāpiebilst, ka pēdējā Pasaules ekonomikas forumā Davosā izskanēja dažādas prognozes. Tās, protams, var būt arī spekulatīvas. Tika norādīts, ka nākamajos 50 gados ievērojami attīstīsies Brazīlijas, Krievijas, Indijas un Ķīnas ekonomika. Iedzīvotāji šajās valstīs, saskaņā

ar vidējiem rādītājiem, tik un tā būs nabadzīgāki nekā Eiropā. Izņēmums ir Krievija, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju 2050.gadā nedaudz pārsniegs Vācijas un Itālijas rādītājus.

Krievija arvien vairāk pievēršas reālai iekšpolitikai, un jūtama tās stabilitāte, vienlaikus veidojot daudzpolāru starptautisko politiku. ES un Krievijas partnerības un sadarbības hartas attiecināšana uz jaunām valstīm ir viens no šādiem soļiem. Paredzama Krievijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā, ir Krievijas pastāvīga pārstāvniecība NATO. Krievija atgriežas pasaules ekonomikā. Krievijas vadība apzinās, ka atvērtums pret tiešajām ārvalstu investīcijām nodrošinās Krievijai efektīvāko ceļu uz sekmīgu attīstību. Var sekot nākamie soļi.

Citās pasaules malās

Saimnieciskajiem procesiem un globalizācijai parasti kā mērauklu piemēro ASV. Tiek uzskatīts, ka ASV ir uzņēmušās un pilda globālās ekonomikas dzinējspēka lomu. Vienlaikus gan arī ASV ir zināmas problēmas. Tā, piemēram, ASV federālā budžeta deficīts sasniedzis rekordu – 375 miljardus ASV dolāru (202 miljardus latu) jeb aptuveni 3,4 procentus no IKP, salīdzinot ar 2,5 procentu deficītu vēl tikai pirms trim gadiem. Eksperti atzīmē, ka viens no iemesliem ir arī nodokļu samazināšanas politika.
Šajā finanšu gadā, kas beigsies 30.septembrī, budžeta deficīts gaidāms 520 miljardi ASV dolāru (280 miljardi latu). Rekordliels ir ASV maksājumu konta deficīts, kas sasniedzis 400 miljardus dolāru (212 miljardus latu). ASV aizsardzības budžets kopsummā nākamajā finanšu gadā solās būt lielāks, nekā tam var atvēlēt Krievija, Lielbritānija, Ķīna un Francija kopā (ASV armija Irākas karā vien katru mēnesi tērē ap 4,5 miljardus dolāru). Dolārs ir krietni zaudējis no sava stipruma. Lai gan ir augsts imigrācijas līmenis un samērā augsta dzimstība, arī tēriņi vecāka gadagājuma iedzīvotāju sociālajām programmām ir prāvi. Ņemot vērā pašreizējo situāciju, ASV valsts parāds līdz 2050.gadam pieaugs līdz 150–160 procentiem. Ir liels tirdzniecības deficīts, un rodas priekšstats, ka ASV dzīvo uz parāda, kas rada nedrošību par ekonomikas pieauguma stabilitāti. ASV, kur mīt tikai 4,5 procenti pasaules iedzīvotāju, veidojas aptuveni 25 procenti atmosfēru piesārņojošo gāzes izmešu, tādējādi veicinot siltumnīcas efekta rašanos.
Problēma ir arī pats Amerikas kontinents. Atsevišķi Latīņamerikas valstu vadītāji uzskata, ka ASV ir jāpalīdz kontinentam, ko tās izdarīja Eiropā pēc Otrā pasaules kara Māršala plāna ietvaros. Pašreizējais “bagāto” un “nabadzīgo” valstu attiecību modelis ir novecojis. 90.gados izveidojušās attiecības veicināja sociālās netaisnības pieaugumu. Tā, piemēram, Argentīnā, kas ik gadu Pasaules bankai atmaksā vairākus 100 miljonus dolāru parāda, liela daļa iedzīvotāju cieš badu.
Tiek veidots projekts, kā Amerikā īstenot brīvo tirdzniecības zonu no Aļaskas līdz Čīles galējam dienvidu punktam, un tam jāstājas spēkā tuvākajos gados. Tas apvienotu 800 miljonus cilvēku ar iekšzemes kopprodukta apjomu 14 triljoni ASV dolāru (7,896 triljoni latu) un 34 valstis.
Tātad pasaules mērogā varētu rasties atsevišķas lielas ekonomiskas telpas. Šajos lielajos ekonomiskajos reģionos veidotos savs ekonomiskais mehānisms. Ekonomiskās politikas iekšējie nosacījumi tajos pamatā būtu līdzīgi. Savukārt starp šīm lielajām ekonomiskajām telpām būtu līdzīgi saimniekošanas principi tādās lietās kā konkurences noteikumi (muitas u.c.), telekomunikācijas, gaisa transports, finanšu pakalpojumu sniegšana u.tml.
Jāskatās arī tālāk. Arī pašā ES, tāpat kā ASV, ir savas iekšējās ilgtermiņa attīstības problēmas. Tāpēc pasaulē politiķi un ekonomisti meklē un darbina dažādas sviras, eksperimentē, cenšoties atrast optimālāku saimniekošanas modeli. Vienotas receptes niansēs nav, lai gan pamatprincipi arvien vairāk izkristalizējas, it sevišķi Eiropas Savienības galveno valstu vidū. Vai tas būs “trešais ceļš” vai “jaunais vidusceļš”, to rādīs nākotne. Tiek diskutēts par valsts un tirgus līdzsvaru, noliedzot ekonomisko liberālismu, par saimniecisko reformu un sociālās drošības pareizu sabalansēšanu. Apritē ienāk vispārējs moto – “Taisnīgums un inovācijas”.
Eiropas Parlaments, kas šogad tiks ievēlēts, būs atbildīgu uzdevumu priekšā, jo gada beigās jāvienojas par Eiropas Savienības budžetu 2007. – 2013.gadam un tā pamatprincipiem. Tātad vēlams, lai arī no Latvijas tiktu ievēlēti tādi deputāti, kas spētu pragmatiski un saimnieciski pamatoti izteikt savus apsvērumus par ES budžeta ieņēmumu un izdevumu pozīcijām, tajā skaitā arī aizstāvot Latvijas intereses. Visādā ziņā vēlētājiem nevajadzētu dot priekšroku tiem deputātu kandidātiem, kas jau agrāk izmēģinājuši savu roku ministru un citos amatos te Latvijā un nav pietiekami sekmējuši Latvijas tautsaimniecības attīstību, jo mēs starp Baltijas valstīm esam palikuši pēdējā vietā produktivitātes un labklājības līmeņa ziņā.
Latvijas iedzīvotāji to nav pelnījuši.

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš