Pavasaris Lībiešu sētā

Māksliniece Baiba Damberga un etnoloģe Renāte Blumberga Foto: Andris Kļaviņš

Pirms vērt vārtus viesiem, Lībiešu kultūras centra puiši un meitas pamatīgi sakopa māju un pagalmu, puķudārzu un košumkrūmus. Šī bija īsta jubilejas talka, jo reizē tika svinēti trīs lieli notikumi: kultūras centra desmit darba gadi, jaunas ekspozīcijas atklāšana un lībiešu valodas un kultūras kopēja Tenu Karmas 80.dzimumdiena.

Lai ikviens latvietis zinātu, kas ir lībieši

Lībiešu kultūras centra idejas autors un pirmais vadītājs ir Valts Ernštreits, Baltijas jūras somugru valodu filologs. Kopš 1997.gada to vada žurnāliste Gundega Blumberga. Padarīto darbu pūrā ir ceļojošā lībiešu mākslas izstāde ar 40 autoru darbiem un saturīgu bukletu, kultūras žurnāls lībiešu valodā, lībiešu kultūras dienas Rīgā un lībiešu valodas apguves nometne Vaidē, lībiešu dzejas izlase “Es viltīgāks par tevi, menca!” un vairākas vārdnīcas. Pēc centra ierosmes 1998.gadā tapa starptautiska Lībiešu draugu biedrība ar mājvietu Helsinkos. Sadarbībā ar Staiceles pilsētas pašvaldību un zinātniekiem izveidots Salacas novada lībiešu kultūras un informācijas centrs “Pivālind”.

Valts Ernštreits: “Mēs gribējām, lai ir vieta, kur tu vari nākt ar savām idejām un atrast domubiedrus. Lai ir juridiska persona, kas var uzņemties ideju realizēšanu. Un tas ir piepildījies – Lībiešu kultūras centrs tāds ir.”
Gundega Blumberga: “Ko mēs gribam panākt? Lai ikviens latvietis zinātu, kas ir lībieši. Un apzinātos, ka lībiešu valoda un kultūra ir vērtības, kas Latviju dara bagātu.”

Pūra vācele un citi dārgumi

Kā apgalvo akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, liela kultūras vērtība ir katra lībiešu lieta, jo kopumā to savākts nepiedodami maz. Nelieli vākumi glabājas Mazirbē un Ventspilī, arī Igauņu tautas muzejā Tartu un Somijas nacionālajā muzejā Helsinkos. Visbagātākais ir Latvijas etno-grāfiskais brīvdabas muzejs, uz kuru 1971.gadā no Ances pagasta Lūžņas ciema tika pārvesta

1.maija gaviļnieks Tenu Karma. Pēc talkas darbiem saruna pie akas Foto: Andris Kļaviņš

lībiešu zemnieka un zvejnieka sēta “Dēliņi” – klēts (1819.), dzīvojamā māja (1884) un citas ēkas, arī bišu mājiņa. Šī tad arī ir Lībiešu sēta, kas iekārtota ar priekšmetiem no visiem Kurzemes lībiešu ciemiem.

Šai dienā apskatei tika nodota Paulīnes Kļaviņas dzimtā lietoto etnogrāfisko un sadzīves priekšmetu kolekcija, ko pazīstamā lībiešu tradīciju kopēja novēlējusi muzejam.
Paulīne nākusi no Bertholdu un Zēbergu dzimtas, kam Vaides ciemā bija senas un stipras saknes. Kā ģimenes svētums no paaudzēs paaudzē tika mantotas gan dziesmas un pasakas, gan dreļļu segas un vīru rokām darinātas lietas. Kolekcijā ir dažādi zvejasrīki un tīkli, trijzaru dakšas sienam un salmiem, miltu liekšķeres un dažādi svari, sprēslīca, dzelzs gludeklis un šūpulis – pavisam 58 priekšmeti. Vēsturniecei Irisai Priedītei visi liekas īpaši jau ar to vien, ka tie nāk no Vaides Ozolniekiem, no krietnas un senas lībiešu dzimtas. Katra lietiņa ir ne vien praktiska, bet arī skaista. Parasti meitas pūru locīja lādēs vai tīnēs, bet šī ir vācele. Sevišķī skaists ir tās vāks, kas rotāts ar vanagnadziņu rakstu. Tam varētu būt vismaz 200 gadu. Vai šis penālītis ar adatām, āķīšiem un visu citu, kas vajadzīgs pie tīklu aušanas un lāpīšanas.
Nodzīvojusi bagātu mūžu, Paulīne Kļaviņa 2002.gada septembrī aizgāja mūžībā. Nav cilvēka, kas viņu nepieminētu ar labu vārdu – par to, ka viņa tik pacietīgi prata mācīt lībiešu valodu, par 25 gadiem ansamblī “Līvlist”, visvairāk par to, ka viņa nekad neprasīja – kas man par to būs?

Saistība ar lībiešiem šūpulī ielikta

Kad 1997.gadā igauņu valodnieku Tenu Karmu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņš teica: “Jaunībā man pat prātā nevarēja ienākt, ka sākšu darboties ar lībiešiem un viņu valodu, ka

Dr.hist. Irisa Priedīte iepazīstina ar Paulīnes Kļaviņas dāvinātajiem dārgumiem Foto: Andris Kļaviņš

mūža lielākā daļa būs jādzīvo ārpus savas dzimtenes un katru dienu jārunā latviski, ka darbu lielāko daļu uzrakstīšu latviešu valodā un kļūšu par Latvijas pilsoni.” Tomēr kādu saistību ar Latviju viņš allaž jutis: “Pēc uzvārda mani varētu pieskaitīt pie indiešiem, bet patiesībā esmu vidzemnieks. Tēva dzimta jau 18.gadsimtā dzīvojusi Vidzemē jeb Livonijā, tas ir, Lībiešu zemē – tās igauņu daļā. Saistība ar lībiešiem man laikam šūpulī ielikta. Prāvests, kas mani kristīja Palamuzes baznīcā, bija liels novadpētnieks un rakstīja arī par lībiešiem.”

1948.gadā prof. Pauls Ariste organizēja pirmo pēckara ekspedīciju pie Kurzemes lībiešiem, un tajā kopā ar citiem somugristikas studentiem piedalījās arī Tenu Karma. Tā sākās tieša saskare ne tikai ar lībiešiem un viņu jūrmalu, bet arī ar latviešiem un Latviju: “Kaut arī lībiešu valoda ir ļoti tuva igauņu valodai, to stipri iespaidojusi latviešu valoda. Tāpēc tūlīt pēc ekspedīcijas sāku mācīties latviešu valodu. Tas kļuva liktenīgi. 1950.gadā iepazinos ar latviešu studenti Martu Rudzīti, kas uz Tērbatu bija atbraukusi konsultēties pie sava zinātniskā vadītāja prof. Aristes. Pēc pieciem gadiem mēs apprecējāmies un vēl pēc gada es pārcēlos uz Rīgu un līdz pat 1995.gadam strādāju Latvijas Universitātes bibliotēkā.”
Tenu Karma dzimis 1924.gada 1.maijā, un savu dzimumdienu svinēs tai ilgi gaidītajā dienā, kad Latvija un Igaunija tiks uzņemtas Eiropas Savienībā. Un tā droši vien nav nejauša sakritība – ar savu smalkjūtīgo inteliģenci, toleranci pret citādi domājošiem un citādi saprotošiem viņš personificē to labāko, kura dēļ varam būt lepni, ka esam eiropieši.