"Mums jāstrādā, lai atgādinātu gan Vācijai, gan Eiropai, ka mūsu īstā vieta ir apvienotās Eiropas valstu vidū"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, uzturoties oficiālā vizītē Vācijā un piedaloties Latvijas vēstniecības ēkas un Latvijas dienas izstādē "Expo–2000" atklāšanā

Pār jauno Latvijas namu Berlīnē pacēlies Latvijas karogs

Pie Latvijas vēstniecības: Latvijas militātrais atašejs Vācijā Jānis Raciņš, Latvijas vēstnieka Vācijā Andra Teikmaņa kundze Inguna, Latvijas vēstnieks, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freiberga kungs

Foto: Juris Krūmiņš

Latvijas vēstniecības ēku Berlīnē iesvētīja Ārpuslatvijas latviešu evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis

Latvijas vēstniecības ēkas Berlīnē atklāšanā muzicēja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestris

Foto: Jānis Ūdris, "LV"

Latvijas vēstniecībā: Imants Freiberga kungs, Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Vācijas Federatīvās Republikas Federālais kanclers Gerhards Šrēders

Foto: Juris Krūmiņš

Mūsu valsts vēstniecība Vācijā nebūt nav tā lielākā vai greznākā vairāk nekā simt pasaules valstu diplomātisko pārstāvniecību vidū Berlīnē. Tā atrodas Reinerta ielā, prestižā, Rīgas Mežaparkam līdzīgā savrupmāju rajonā. (Netālu savu superdroši nocietināto vēstniecības ēku iekārto arī ar vērienīgiem projektiem slavenā Izraēla.) Mūsu vēstniecības ēka skaisti iekļaujas apkārtējā ainavā. Pagalmā ir daudz lielu koku, kas veido Latvijai līdzīgu vidi.

Gadu ziņā šī ēka Reinerta ielā ir gandrīz vai mūsu valsts līdzaudze: būvēta divdesmitajos gados kā komercpadomnieka Šillendorfa villa, tās iepriekšējais saimnieks bijusi Vācijas ev. luteriskās Baznīcas konsistorija Berlīnes — Brandenburgas pavalstī, kas šeit bija iekārtojusi sociālās aprūpes tehnikumu kristīgiem jauniešiem.

Tagad vēstniecības gaišajās ar koka paneļiem apdarinātajās telpās ir daudz augstvērtīgu gleznu, arī Mākslas akadēmijas studentu darbi. Kā jau Latvijā, kur izprot un mīl mākslu. Vēstniecības pagalmā jau labu brīdi pirms atklāšanas ceremonijas sākuma spēlēja mūsu Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestris, kas īpaši šim gadījumam ieradies no pūtēju orķestru festivāla Beļģijā, NATO štābā Monsā.

Mūsu vēstniecības jaunā mītne liek atcerēties arī Latvijas un Eiropas pasaules sarežģītos likteņus aizvadītajā gadsimtā.

Pirmais Latvijas Republikas vēstnieks Vācijā Oskars Voits savu akreditācijas vēstuli jau 1921. gada 22. novembrī iesniedza reihsprezidentam Frīdriham Ebertam. No 1932.līdz 1935. gadam Latvijas intereses Vācijā pārstāvēja Dr. Edgars Krieviņš. Pēc tam, līdz 1938. gadam, Latvijas diplomātiskais pārstāvis Vācijā bija Hugo Celmiņš, bet no 1938. līdz 1940. gadam — atkal Dr. Edgars Krieviņš. Pēc Latvijas okupācijas mūsu vēstniecības ēka Berlīnē, kā daudzviet pasaulē, tika atdota PSRS pārstāvjiem, taču 1941. gada jūnijā, Vācijai iebrūkot Padomju Savienībā, mūsu īpašums nonāca vācu varas iestāžu rīcībā. Kara laikā Latvijas vēstniecības ēka tika sagrauta. Pēc Otrā pasaules kara Latvijai piederošais gruntsgabals tika nodots Berlīnes senātam (pilsētas izpildvarai), kas šo Latvijas īpašumu 80.gados pārdeva.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Latvijas, tāpat kā Igaunijas un Lietuvas, diplomātiskā pārstāvniecība vispirms atradās Baltijas Informācijas biroja telpās Berlīnē. Pēc tam Latvijas vēstniecība līdz pat pagājušajam gadam strādāja Bonnā.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga savā atklāšanas runā uzsvēra vēsturisko taisnīgumu, Latvijas vēstniecībai atgriežoties Berlīnē, kas atkal kļuvusi par apvienotās Vācijas galvaspilsētu. Līdz ar to šī nebija tikai vēl vienas Latvijas vēstniecības atklāšana kādā pasaules valstī. (Šādi priecīgi notikumi bijuši nesen Pekinā, pirms tam vēl vairāku valstu galvaspilsētās.) Latvijas vēstniecības atgriešanās Berlīnē ir vēl viens apliecinājums neatgriezeniskajiem pārmaiņu procesiem vecajā kontinentā, atjaunojot divu totalitāro režīmu— komunistiskās PSRS un hitleriskās Vācijas — un aukstā kara gadu sagrauto pasaules līdzsvaru un taisnīgumu.

Mūsu valsts augsto prestižu Vācijā apliecināja arī ļoti zīmīga politiska un diplomātiska nianse: uz svinīgo pieņemšanu Latvijas vēstniecībā vācu žurnālistiem un politiķiem par lielu pārsteigumu ieradās Vācijas federālais kanclers Gerhards Šrēders un Šlēsvigas–Holšteinas pavalsts premjerministre Heide Simone.

Savas oficiālās vizītes beidzamajā dienā, no Hannoveres atgriezusies Berlīnē, Latvijas Valsts prezidente tikās ar Berlīnes birģermeistaru Ēberhardu Dīpgenu. Pusdienās par godu Latvijas valsts vadītājai birģermeistara villā, netālu no Latvijas vēstniecības nama, skanēja optimisma dāsni atzinības vārdi par mūsu valsti un optimistiski priekšlikumi Berlīnes un Rīgas sadarbībai. Gan Valsts prezidente, gan mūsu valsts oficiālās delegācijas locekļi, šķiet, vēl bija gaišajā Latvijas dienas iespaidā, un ekskursija pa atkalapvienoto Berlīni šo pozitīvo izjūtu turpināja. Daudzās vietās, kur pērnruden, Berlīnes mūra krišanas desmitās gadskārtas atzīmēšanas laikā, vēl slējās ceļamkrāni, jau durvis vērušas jaunas augstceltnes. Taču citviet parādījušās jaunas būvvietas. Pagājuši tikai astoņi mēneši, taču kādreiz tik izteikto dalījumu starp Berlīnes rietumu un austrumu daļām kļuvis vēl grūtāk pamanīt. Berlīne sadziedē savas fašistisko un totalitāro režīmu cirstās brūces. Arī pasaulei bija šādas brūces. Viena no tām bija tukšā, dažu jau aizmirstā Latvijas vieta Eiropā un Rietumu demokrātijas pasaulē. Mēs to sekmīgi aizdziedējam ar atgriešanos Eiropā un demokrātijas pasaulē.

Mēs to apliecinājām arī Latvijas dienā pasaules izstādē "Expo–2000", kas bija tikai viens svarīgs elements šajā Latvijas atgriešanās ceļā.

Valsts prezidente: sarunā ar Eiropas Savienības vēstnieku Latvijā Ginteru Veisu ...

... iepazīstoties ar Latvijas diplomātisko pārstāvju galeriju;

Latvijas vēstniecībā —  Vācijas Federālais kanclers Gerhards Šrēders un vēstnieks Andris Teikmanis

Foto: Juris Krūmiņš

Esam gandarīti, ka Latvija ir pārstāveta vēl nebijušos apmēros

Nobeigums. Sākums "LV" Nr. 247/249 04.07. un 250/251, 05.07. 2000.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (centrā) ierodas kaimiņzemes Igaunijas paviljonā starptautiskajā izstādē

Foto: Juris Krūmiņš

Kad visi pasaules ceļi ved uz Hannoveri

Izstādes rīkotāji savos informatīvajos materiālos vēstī, ka "Expo–2000" vairāk nekā 1000 dzīvokļos var apmesties 4577 cilvēki. Taču tas ir acīmredzami nepietiekami, un daudzi "Expo" apmeklētāji spiesti izmantot arī visdažādāko, dažkārt visai butaforisku viesu namu pakalpojumus, kas dažviet ir pat pretrunā ar tradicionālajiem priekšstatiem par vācu punktualitāti un lielo kārtības mīlestību.

Tā šo rindu autoram nācās manevrēt starp trim visai attāliem namiņiem, ko kāds nekustamā īpašuma mākleris uz "Expo–2000" laiku bija pārvērtis viesu namos. Iecere, nenoliedzami, bijusi tālredzīga, tikai šis vīrs nebija padomājis, ka trīs namiem vajadzīgi arī trīs pārraugi, un pats nemitīgi virpuļoja starp visām trim adresēm, izvadādams aizvien jaunos iemītniekus, kafiju un maizītes, un uz katru elementāru jautājumu braši atsauca "No problem" ("Nav problēma" — angl.). Diemžēl arī enerģiska cilvēka spēka resursi ir limitēti, un nabaga vīriņš knapi turējās uz kājām. Bija arī jūtams, kas spēku atjaunošanai viņš vairs neaprobežojās ar stipru kafiju vien.

Nepatīkams pārsteigums daudziem "Expo–2000" viesiem esot uz izstādes laiku krietni paaugstinātās cenas, kas jūtamas ik solī — sākot ar viesnīcām un beidzot ar parastām uzkostuvēm.

Pārāk dārgas — pašu vāciešu lielākās daļas ieskatā — ir arī "Expo–2000" biļetes (DM 60). Līdz ar to apmeklētāju plūsma izrādījusies krietni mazāka par plānoto, un izstādes rīkotāji ieviesuši arī sešreiz lētākas biļetes vakara stundām. Tā nu pēdējos mirkļos pirms slēgšanas "Expo–2000" vai lūst no apmeklētājiem, kas, naktij sākoties, milzu straumē, kā no pārpildīta futbola stadiona, veļas uz tramvajiem.

Lielās slodzes vai arī neveiksmīgi iegādātas partijas dēļ hroniski nedarbojas elektroniskie biļešu pārdošanas automāti tramvaju pieturās, kas vai nu (nevienā no datora piedāvātajām valodām) nav pielūdzami atvērt savus dzelzs žokļus monētām, vai arī atsakās izdot, kā paredzēts, naudas atlikumu, pēc pailgas gaidīšanas izsviežot tās pašas pārbagātīgi iebērtās marku monētas. Tramvaju vadītāji, uzklausot brauktgribētāju bēdu stāstus, vien līdzjūtīgi šūpo galvas: "Jā, tādi nu mums tie automāti ir. Nekas, kāpiet ārā un mēģiniet nākamajā pieturā, varbūt tur darbosies..."

Taču "Expo–2000" kolorītie iespaidi kompensē gan augstās cenas, gan sadzīviskās neērtības un pilsētas pārslogotās infrastruktūras radītās problēmas, atstājot vien paliekošās vērtības. Apjausmu par pasaules dažādību. Lepnumu par Latvijas savdabīgo un cieņas pilno vietu šajā pasaulē.

Daudz dažādu atsauksmju

Daudz dažādu atsauksmju dzirdēts par Latvijas paviljonu izstādē "Expo–2000". Tās sāka parādīties jau tūlīt pēc mūsu paviljona atklāšanas jūnijā. Vairums komentāru ir pozitīvi. Taču nav trūcis arī kritisku piezīmju, kurās galvenais arguments bijis mūsu paviljona šķietami pārliekais pieticīgums.

Līdz 30.jūnijam tie bija vairāk teorētiski spriedumi, vērtējot galvenokārt ēkas arhitektonisko veidolu. Tagad, kad Latvijas diena "Expo–2000" jau pieder vēsturei, arī mūsu paviljons vērtējams jaunā kvalitātē. Kā latviskā tēla elements, ko 30.jūnijā apdvēseļoja simtiem jaunu latviešu — folkloras kopu, tautasdziesmu un deju ansambļu dalībnieki. Tieši jauno latviešu klātbūtne parādīja, cik ļoti mūsu paviljons atbilst latviskajai mentalitātei un cik harmoniski tas mūsu nāciju ieauž cilvēces kopīgajā ornamentā.

Savdabīga, specifiski latviska vide — niedru jumta klājums, koks kā dominējošais materiāls, balta Latvijas liedaga smilts un Vidzemes jostas raksti — apliecinot visas cilvēces kopīgo stāju. Mūsu kopīgo pietāti pret Māti Sauli, mūsu alkas pēc kosmiskās enerģijas. Mūsu kopīgos rakstus grandiozajā cilvēces jostā...

Gandrīz visi kritiskie viedokļi par Latvijas paviljonu balstīti salīdzinājumā ar citu valstu sniegumu "Expo–2000": vai tikai mēs neesam par klusiem, pieticīgiem, nepamanāmiem....

Protams, arī šādam viedoklim demokrātiskā sabiedrībā ir vieta, un diskusijās dzimst patiesība. Taču vērojumi pasaules izstādē parādīja, ka mērošanās ar lielvalstīm paviljonu greznībā un vērienīgumā Latvijai gluži vienkārši nebūtu pa spēkam. Un ko gan šāda pašmērķīga greznība dotu? Vai gan šāda ārišķība atbilstu latviskajai mentalitātei? Cik tā sekmētu un vai maz sekmētu Latvijas atpazīstamību?

Pārsteigt ar greznību, ar supermodernu tehnoloģiju un virtuālās pasaules brīnumiem izstādē "Expo–2000" bija grūti pat bagātajām lielvalstīm. Nav noliedzama izstādes saimnieku — Vācijas — paviljona greznība un elegance. Skatot varenās balta marmora skulptūras — vācu dižgaru portretus, patiesi pārņem cildenas izjūtas. Taču starptautiskajā žurnālistu pulkā, Vācijas paviljonā ieejot, nācās klausīties galvenokārt jokus par preses bagātīgi tiražēto negadījumu, kādai sievietei krītot no atraktīvajām kāpnēm starp skulptūrām.

Lielākā apmeklētāju rinda parasti stāv pie Nīderlandes paviljona, kura ārējo vizuālo veidolu akcentē "Heineken" alus reklāmas un vēja rotori uz jumta. Interjera iekārtojumā viens no galvenajiem akcentiem ir mākslīgais lietus, kam cauri izspurguši apmeklētāji tā arī, šķiet, nesaprot, kā jūtas — apmierināti vai vīlušies. Jā, lietus — skaistā dabas parādība, kuras tik ļoti trūkst daudzos pasaules tuksnesīgajos rajonos. Jā, kaut kas patiess un tīrs. Mākslīgi radīts lietus...

Asu izjūtu "Expo–2000" netrūkst

Īpaši jau starptautiskajā Ilūziju paviljonā, ko saspringtajā Latvijas dienā paguva apmeklēt arī mūsu Valsts prezidente. Īpaši iespaidīga ir Paradīzes zāle, kur augstu virs apmeklētāju galvām skatienu pārsteidz idilliska, taču ar kājām gaisā apgriezta pasaule — teiksmaini koki, žirafe, mitoloģiskā laimes kaza ar vienu ragu...— visa šī teiksmainā paradīzes aina apgrieztā veidā klājas augstu pār ienācēju galvām, pareizo stāvokli iegūstot kaut kur šķietami dziļi zem skatītāju platformas. Taču, sekojot līdzi lāzera gaismas staram, cilvēks pamana, ka pareizā aina ir vien iluzorās paradīzes atspulgs dzidrā ūdens baseinā.

Ilūziju paviljons ar saviem elektroniskajiem efektiem būtībā atņem citiem, pat vismodernākajiem, nacionālajiem paviljoniem izredzes pārsteigt ar kādu virtuālās pasaules ilūziju, kādu skaņas, gaismas, krāsas vai formas efektu. Jo Ilūziju paviljonā apmeklētājs var pa caurspīdīgu ietvi šķietami staigāt pāri savu līdzcilvēku galvām, var kavēties pagātnē un nākotnē, var šausmināties par bezdvēselisku robotu izdarībām...

Taču laikam gan katram, kurš radis ne vien dzirdēt, redzēt, saost, bet arī sajust ar sirdi, visvairāk atmiņā paliek slīdošā ietve, uz kuras apmeklētāji it kā izbrauc cauri mūsu jaunajam gadsimtam. Līdz ar ietvi slīd arī virs braucēju galvām pakārtie televizora ekrāni, kuros — ceļa sākumā, pie atzīmes "2000. gads" — jauna, skaista sieviete lasa ziņas par pasaules demogrāfisko un ekoloģisko situāciju. Slīdot tālāk, mainās gadu skaitļi, un līdz ar tiem mainās arī diktore: jaunava nobriest skaistā sievietē. Taču ietve slīd tālāk, un gadi viņas sejā ievelk aizvien nesaudzīgākas pēdas, līdz kopā ar "Expo" apmeklētājiem jau virzās gadu nastas saliekta sirmgalve, kurā vairs tikai ar grūtībām atpazīstama kādreizējā jaunā skaistule.

Ietve strauji tuvojas galapunktam. Ir 2090. gads, un ekrāns satumst. Vien skaļruņos turpina murdēt nebeidzamie skaitļi par planētas demogrāfiskajām un ekoloģiskajām problēmām.

Nākamajā zālē rāda arheoloģiskos izrakumus, un daudzi apmeklētāji tos uzlūko ar nervoziem smiekliem: "Tad re kas no mums paliks pāri! Tad, lūk, kā arī mūs kādreiz pētīs un apspriedīs!"

Jāatzīstas, bija grūti pievienoties nervozajiem ķiķinātājiem. Jutu, ka arī citiem latviešiem, šo skarbi zīmīgo ceļu nobraucot, nebija šīs cittautiešu nervozās reakcijas. Acīmredzot mums, latviešiem, cilvēka mūžs nesaistās tikai ar perspektīvu pavērties izrakumu objektos nākotnes arheologu rokās. Mums, latviešiem, daudz piemērotāk būtu bijis nākamajā zālē rādīt mūsu bērnu un mazbērnu gaitas. Mūsu atjaunotās valsts attīstību. Aizvien jaunus ornamentus nebeidzamajā Vidzemes jostā, kas — teorētiski — var ietvert sevī 20 triljonus zīmju. Nevienai neatkārtojoties. Mūsu jostai — tik latviskai un reizē visai cilvēcei piederošai — noaužoties no Zemes līdz Mēnesim.

Laikam tieši šīs paralēles starp kosmosa enerģijas piltuvi un mūža ietvi Latvijas un Ilūziju paviljonos ir labākie atskaites punkti latviskā vektora noteikšanai daudzšķautņainajā "Expo–2000", vairāk nekā pussimt valstu un vēsturiskā perspektīvā arī visas pasaules kontekstā.

Virtuālā mūža ietve vēstī, ka mēs, latvieši, šobrīd vēl esam tās sākumā. Pirmo reizi latvieši kopā ar pussimt citām nācijām, kā līdzīgi starp līdzīgiem, reprezentē sevi pasaules izstādē. Nepilnus desmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Jauna gadsimta, jauna gadu tūkstoša sākumā.

Latvijas diena "Expo–2000"

Šī diena Vācijā parādīja, ka mēs, latvieši, paši esam unikāli, vienreizēji, neatkārtojami. Ja neatdarinām citus. Ja nebaidāmies, nekautrējamies no savas esības, savas savdabības. Skaisti bija latviešu koncerti — gan tautas ansambļu sniegums, gan klasiskās mūzikas un "Prāta vētras" koncerti.

Taču varbūt vēl apburošāki jaunie latvieši bija "Expo–2000" viesu raibajā jūklī. Daudz pasaulē bijis, nekur neesmu redzējis tik gaišus, sirsnības apgarotus smaidus, dzirdējis tik gaiši līksmas dziesmas.

Atceroties daudzos Latvijas dienas iespaidus, man atkal un atkal nāk prātā baleta recenzijās lasītais apzīmējums "noblese", ko svešvārdu vārdnīca skaidro kā uzvešanās smalkumu un cēlumu. Taču ne jau iemācītu, ne iedīdītu smalkumu, bet konkrētai personai organiski piemītošu. Dabisku, harmonisku un dziļi cilvēcīgu.

Par galveno Latvijas dienu sasniegumu var nosaukt daudz diskutētā jēdziena "Latvijas tēls" vizuālu iemiesojumu. Tiešām grūti iedomāties veiksmīgāku šī jēdziena iemiesojumu. Ne manipulējot ar plašsaziņas līdzekļu piemeklētiem faktiem, ne cenšoties par katru cenu piesaistīt sev uzmanību, bet vispirms mums pašiem vienojoties kopīgā latviskā pašapziņā. Pārliecībā, ka mums pasaules priekšā nav jāizliekas, nav jākaunas. Vien mierīgi, pašapzinīgi jārāda pasaulei sava īstenā seja.

Latvijas delegācijas locekļi — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas ekonomikas ministrs

Aigars Kalvītis

— Ministra kungs, jūsu ikdienas darbs ir ekonomika. Kā jūs, ļoti pragmatisks cilvēks, vērtējat mūsu valsts reprezentāciju "Expo–2000"?

— Protams, šīs izstādes mērķis nav rādīt valstu ekonomiku. Līdz ar to arī šeit nav tik daudz ko runāt par ekonomiskām lietām. Šī izstāde ir orientēta uz to, lai katra nācija parādītu savu valsti. No šī viedokļa, domāju, mēs izskatāmies ļoti labi. Jo mēs esam ļoti precīzi ievērojuši to uzstādījumu, ko bija izvirzījuši izstādes rīkotāji, — daba, cilvēks, tehnoloģijas. Mēs to esam ļoti precīzi ievērojuši, un, es domāju, ņemot vērā mūsu valsts nelielos izmērus, Latvija šeit "Expo–2000" izskatās ļoti solīdi. Ļoti labi. Protams, mēs nesacenšamies ar lielvalstu, piemēram, Vācijas, dārgajām tehnoloģijām. Bet uz kopējā fona Latvija reprezentējas ļoti labi.

Latvijas Institūta direktors

Ojārs Kalniņš

— Manuprāt, Latvijas paviljonā ļoti veiksmīgi parādītas mūsu zemes un tautas fundamentālās vērtības. Ir jāņem vērā, ka cilvēki pasaulē mūs visumā vēl nepazīst. Preču, ražojumu demonstrēšanai ir citas iespējas — tirdzniecības un ražojumu izstādes, kurās mēs arī aktīvi piedalāmies. Uz "Expo–2000" cilvēki nenāk, lai investētu naudu. Viņi nāk, lai iepazītos ar dažādām valstīm, ar to kultūru, lai uzzinātu vairāk par pasaules valstīm. Es domāju, ir ļoti svarīgi, ka mēs izmantojam tieši šo apstākli, lai parādītu, kas mēs, latvieši, esam, kādas un cik bagātas ir mūsu tradīcijas, mūsu mentalitāte, mūsu kultūra.

— Kā jūs no šī viedokļa vērtējat Latvijas dienas kultūras programmu?

— Tā bija pirmklasīga. Viss, ko es redzēju un dzirdēju, bija pirmklasīgs. Arī tā ir liela mūsu Latvijas priekšrocība, ka mēs ar savu kultūru esam gandrīz vai pirmajā vietā. Gan ar tradicionālo, gan ar klasisko, gan pat ar moderno kultūru. Un mūsu Latvijas dienas programma to ļoti labi parādīja. No rīta mēs sākām ar savu tradicionālo kultūru, ko pārstāvēja tautasdziesmu un deju grupas. Vēlāk bija klasiskās mūzikas koncerts, kurā parādījām, cik izcili ir mūsu profesionālie mākslinieki. Un Latvijas diena noslēdzās ar moderno mūziku, ar mūsu ansambli "Prāta vētra". Tas parāda arī lielo dažādību Latvijas kultūrā. Es domāju, ka tieši kultūra ir mūsu stiprais punkts. Jo, neraugoties uz 50 okupācijas gadiem, mēs neesam zaudējusi savu kultūru un tagad sekmīgi to vairojam.

— Vai nav tā, ka tieši kultūra garajos okupācijas gados palīdzēja latviešiem saglabāties kā nācijai — gan okupētajā Latvijā, gan arī trimdas zemēs?

— Jā, pilnīgi! Es jums pilnībā piekrītu.

— Mēs, vidējās paaudzes latvieši, kas piedzimām un uzaugām okupētajā Latvijā, zinām, cik intensīva bija padomju rusifikācijas politika. Bet arī trimdas zemē latvietība bija apdraudēta, gan no citiem faktoriem.

— Jā, noteikti. Mums trimdā bija tās pašas briesmas, vien izpaudās citās formās. Un interesanti: ja runājam par Latvijas tēlu okupācijas gados, tad okupācijas gados tas daļēji tika veidots Maskavā. Maskavā bija tas oficiālais avots, kas pasaulē izplatīja informāciju par Latviju. Un Rietumos, pasaulē vispār ļoti daudzi cilvēki informāciju un priekšstatus par Latviju guva galvenokārt no padomju propagandas.

Pretstats šai tendencei bija trimdas latvieši, kas brīvības apstākļos centās pasaulei stāstīt par Latviju un latviešiem. Par Latvijas neatkarības gadiem. Par mūsu tautas kultūru un tradīcijām.

Trešais ļoti svarīgais elements bija tas, ko latvieši paši varēja saglabāt Latvijā. Mums visiem kopīgi bija jāatspēko šis Padomju savienības spiediens.

— Un tagad mēs redzam, ka savu kultūru mēs, latvieši, lai arī kur liktenis bija mums lēmis dzīvot, esam sekmīgi nosargājuši, nu visi kopā šeit, Hannoverē, "Expo–2000", to tagad lepni rādām pasaulei.

— Tieši tā!

Latvijas Attīstības aģentūras

ģenerāldirektors

Māris Ēlerts

— Man no pāris cilvēkiem nācās arī dzirdēt viedokli, ka Latvijas paviljonā nevarot tā īsti redzēt, ko Latvija ražo. Kā jūs vērtējat šādu viedokli?

— Jāņem vērā, ka "Expo–2000" nav izstāde, kur paredzēts demonstrēt savus ražojumus. Šī izstāde domāta, lai parādītu valsti vispār. Kaut gan turpat Latvijas paviljonā taču ir arī suvenīru veikals, kur var redzēt gan Latvijas dzintaru, gan Latvijas alu. Es neteiktu, ka ražojumu rādīšana ir gluži nevajadzīga, ja šie ražojumi raksturo tehnoloģiju līmeni, kāds sasniegts attiecīgajā valstī, un parāda šīs valsts iespējas. Ir taču dažādas koncepcijas.

Šajā gadījumā, es domāju, Latvijas paviljons izstādē, no vienas puses, raksturo Latvijas ciešo saistību ar dabu. Bet tajā pašā laikā es domāju, ka igauņi savā paviljonā ir panākuši, tā teikt, daudz uzbāzīgāku informācijas pasniegšanu. Šie lielie ekrāni, kam nav iespējams paiet garām un neredzēt informāciju, ko tie rāda. Latvijas paviljonā ir mazie datoru ekrāni, kuriem katrs, kas negrib tos redzēt, mierīgi paiet garām. Es domāju, mēs varējām savu informāciju pasniegt mērķtiecīgāk un trāpīgāk. Ne jau pirmoreiz Latvija piedalās šādās izstādēs. Pieredze varētu jau būt.

"InterSource International, Inc."

prezidents Sols Bukingolts

— Latvijas paviljonā man ļoti patīk tas, kā mēs esam savienojuši savas tradīcijas ar Latvijas nākotni. Piemēram, igauņu paviljons ir veidots tikai ar skatu nākotnē. Taču nākotne nav iespējama bez pagātnes. Tautas nākotne nav iespējama bez tautas vēstures.

Latvijas paviljonā labi redzams, kā tauta spēj savienot savu pagātni, savu mentalitāti, savu vēsturi ar augsto tehnoloģiju. Ar augstu informātikas tehnoloģiju, kas mūsu pagātni savieno ar šo un arī jau nākamo gadsimtu. Tas ir ļoti svarīgi.

Es arī domāju, ka mūsu paviljonā valda ļoti labi izjūtama latviešu tautas mentalitāte. Ir ļoti laba gaisotne. Tas atstāj ļoti labu iespaidu uz vāciešiem, kas ir galvenie šīs izstādes apmeklētāji. Jo vāciešiem ir apmēram tāda pati mentalitāte kā latviešiem. Jā, dažiem labāk patīk Igaunijas paviljona pieeja, jo tur viss ir simtprocentīgi rietumniecisks. Taču mēs nedrīkstam aizmirst — un to es gribu uzsvērt vēlreiz, ka vēsture ir lieliska pieredze. Un tieši to mēs redzam Latvijas paviljonā. Šie tautas tradīciju un mentalitātes elementi plus augstā informātikas tehnoloģija un piedevām vēl skaistās latviešu tautumeitas — tā ir lieliska kombinācija.

— Manuprāt, Latvijas paviljons šajā izteikti latviskajā mentalitātē ļoti labi sasaucas arī ar Latvijas dienas kultūras programmu.

— Jā, un tieši tā ir mūsu reprezentācijas atšķirība. Es šeit neredzēju nevienu lietuviešu vai igauņu muzikantu vai mākslinieku. Mēs Latvijā esam pareizi novērtējuši to, ka cilvēkiem vispār un īpaši rietumeiropiešiem patīk kultūra. Patīk augstas kvalitātes māksla — tas, ar ko viņi var asociēt sevi. Pietiek pavērot zāles reakciju, piemēram, mūsu klasiskās mūzikas koncertā, lai redzētu, cik cilvēki bija apmierināti un sajūsmināti. Ar to Latvijas reprezentācija atšķiras no citām, un man ir liels prieks par to.

Jānis Ūdris, "Latvijas Vēstneša" speciālkorespondents Valsts prezidentes Vācijas vizītes laikā