Tehnoloģiskais centrs strādā ekonomikas nākotnei

Jānis Stabulnieks Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

“Latvijas Vēstnesis” jau vairākkārt ziņojis par Nacionālās inovāciju programmas mērķiem un uzdevumiem – veidot saikni starp zinātni un uzņēmējdarbību, veicināt progresīvu tehnoloģiju lietošanu ražošanā, atbalstīt inovatīvi domājošus uzņēmējus. Rīgā jau vairāk nekā desmit gadus darbojas Latvijas Tehnoloģiskais centrs (LTC) – organizācija, kuras ikdienas darbs vērsts tieši uz šo mērķu sasniegšanu.

LTC dibināšanas nepieciešamību lielā mērā diktējušas deviņdesmito gadu sākuma pārmaiņas. Šajā laikā no Latvijas zinātnē agrāk nodarbinātajiem apmēram desmit tūkstošiem zinātnieku “ierindā” bija palikuši vien apmēram 1200. Izglītības un zinātnes ministrijā tika meklētas iespējas bez darba palikušo augsti kvalificēto speciālistu nodarbināšanai. Vienlaikus tika sākts apgūt Rietumu pieredzi tehnoloģisko parku izveidē un darbībā – neraugoties uz Latvijas rūpniecībā tobrīd valdošo depresiju, jau bija skaidrs, ka tirgus prasa zinātnes līdzdalību ražošanā. Ministrijas darba grupa izveidoja mūsu valsts apstākļiem atbilstošu tehnoloģisko centru koncepciju, un 1993. gada 3. jūnijā tika nodibināts Latvijas Tehnoloģiskais centrs. Kādas ir tā funkcijas, un ko centrs var piedāvāt Latvijas uzņēmējiem?
LTC direktors Jānis Stabulnieks paskaidro, ka LTC izveidei par paraugu ņemta gan vairāku Eiropas valstu, gan Izraēlas un Japānas, gan ASV pieredze. Piemēram, ASV šādus centrus dēvē par tehnoloģiskā biznesa inkubatoriem, jo tajos strādājošo uzņēmumu darbība balstās tieši tehnoloģiju izmantošanā – šīs tehnoloģijas var būt saistītas ar lāzeru, datoriem, medicīnas tehniku, aparātbūvi. Kā konkrēts paraugs būtu minama slavenā Silicon Valley. Taču LTC visvairāk atbilst Vācijā izplatīto centru modelim. Arī šo centru būtiska sastāvdaļa ir tā dēvētie biznesa inkubatori.

Kas ir biznesa inkubators

J. Stabulnieks: “Tirgus ekonomikas apstākļos ikviens kādu darbu veic tikai ar mērķi sasniegt kādu noteiktu labumu.
Valsts gūst labumu no tā, ka gudri, izglītoti cilvēki neaizbrauc no valsts, ka viņi šeit nodibina savus uzņēmumus, kuros savukārt nodarbina citus kvalificētus speciālistus, ka viņi maksā nodokļus. Tāpēc nepieciešami biznesa inkubatori, kuros valsts vai pašvaldības iegulda līdzekļus. Latvijā diemžēl nav nekādu īstu uzņēmējdarbības uzsākšanas instrumentu atšķirībā no tās pašas Vācijas, Somijas un daudzām citām valstīm. Tur uzņēmējs ar savu biznesa plānu var vērsties pie valsts, un, ja plāns ir labs, saņemt subsīdiju darba sākšanai. Jaunajiem uzņēmējiem bieži vajadzīga arī palīdzība, piemēram, biznesa plāna sastādīšanā, partneru sameklēšanā, produkta realizācijā, grāmatvedībā. Tad, lūk, šī Latvijā ir tā vieta, kur uzņēmējs var saņemt nepieciešamo palīdzību. Runājot par finansējumu – atbilstoši koncepcijai uzņēmums centrā sākumā teorētiski var darboties par velti. Par caurmēra inkubācijas periodu uzņēmumam pasaules praksē uzskata piecus gadus. Tātad, ja uzņēmējdarbība ir sekmīga, firma sāk maksāt sākumā divdesmit procentus no līgumā paredzētās summas, pēc kāda laika – četrdesmit, un tā piecu gadu laikā maksa sasniedz simt procentus līgumā paredzētās summas. Turklāt šī summa nav liela, jo telpas īrējam par pašizmaksu un saņemam valsts dotāciju. Faktiski pusi izdevumu sedz uzņēmums, otru pusi – valsts. Tas ir teorētiski, bet praksē ņemam vērā konkrētos apstākļus, piemēram, ja tieši tobrīd, kad paaugstinās maksājamā summa, uzņēmumam jāiegādājas jauna iekārta, to ņemam vērā un noteikumus mīkstinām. Apmēram trešdaļa centrā strādājošo firmu “inkubatora vecumu” gan jau ir pāraugušas, bet tās darbojas par saviem līdzekļiem remontētās telpās. Šādiem uzņēmumiem atļaujam palikt centrā. Pašlaik vidējā valsts dotācija firmām ir apmēram 20 līdz 30 procenti telpu izmantošanas un saņemto pakalpojumu izmaksu. Aizvadītajā gadā inkubatorā esam uzņēmuši četras jaunas firmas, pēdējo – šā gada februārī.“

Vajadzīga uzņēmība un biznesa plāns

Līdz 1993. gadam LTC paspārnē savus pirmos soļus uzņēmējdarbībā spērušas 59 firmas, bet šobrīd centrā strādā 30 uzņēmumi. No vairāk nekā 30 uzņēmumiem, kas absolvējuši LTC biznesa inkubatoru, vairāk nekā 20 sekmīgi turpina darbu patstāvīgi. Vairāku firmu vidējais gada apgrozījums ir apmēram 300 000 latu, bet dažām tas tuvojas miljona robežai. Taču biznesa sākums visiem uzņēmumiem ir līdzīgs. “Pie mums ierodas enerģisks cilvēks ar biznesa plānu, varbūt tas nav spožs, bet tā nav nekāda nelaime. Jau tas vien ir apsveicami, ka cilvēks saka: negribu nevienam kalpot, vēlos dibināt savu firmu. Tas ir labs paraugs mūsu jaunatnei. Piemēram, Pasaules bankas pētījumā asi tiek kritizēta mūsu izglītības sistēma. Un ne tāpēc, ka tā sagatavotu sliktus speciālistus. Pārmests tiek, ka universitāšu absolventiem nav uzņēmējdarbības gara. Visi grib atrast darbu, bet negrib paši dot darbu citiem. Tāpēc mēs atbalstām iniciatīvu un vēlmi sākt savu biznesu,” uzsver J. Stabulnieks.
Lai varētu pretendēt uz LTC atbalstu, biznesa plāns ir primārais, bet vismaz pusgada laikā jāreģistrē arī savs uzņēmums. Centrs nepilda “jumta” funkcijas – katra firma darbojas patstāvīgi. Taču LTC kalpo kā stabilitātes garants, kas sevišķi būtiski ir ārvalstu uzņēmēju kā potenciālo sadarbības partneru acīs. Tam par pierādījumu kalpo arī fakts, ka virknei uzņēmumu ar centra palīdzību šādi partneri jau atrasti. J.Stabulnieks norāda: “Mūsu centrs darbojas Austrumeiropas un Viduseiropas Inovācijas centru asociācijā (ICECE), Starptautiskajā zinātnes parku asociācijā (IASP), kā arī citās līdzīgās asociācijās. Un, ja kādai firmai vajadzīgi sadarbības partneri ārvalstīs, vēršos šajās organizācijās ar lūgumu sameklēt interesentus. Turklāt starptautisko kontaktu nodibināšana, tāpat kā mūsu sniegtās konsultācijas un rīkotie semināri, centra uzņēmumiem ir bez maksas.” Labs paraugs izaugsmes un starptautiskās sadarbības iespējām ir uzņēmums “Biosan”, kurš darbību sācis LTC biznesa inkubatorā, bet šobrīd būvē savu ražotni un izveidojis kopuzņēmumu ar Anglijas partneriem. Vairāk nekā 80 procentus produkcijas eksportē firmas “Elmi” un “BTC”.

Jārada augsta pievienotā vērtība

Ir saprotams: lai sāktu darbību Tehnoloģiju centrā, uzņēmumam jābalstās uz tehnoloģiju izmantošanu. Taču ar tehnoloģijām nav jāsaprot tikai, piemēram, informāciju tehnoloģija un datortehnikas lietošana. “Pirmkārt, informāciju tehnoloģijām bieži vien nekādas infrastruktūras nav nepieciešamas – darbinieks var strādāt mājās pie sava datora. Otrkārt, Latvijā ir daudz nelielu informācijas tehnoloģiju uzņēmumu, kuru veiktais darbs principiāli neatšķiras no grāvrača darba. Darbinieki vienkārši veic darbu ar gatavām programmām, un nekāda radoša elementa. Bet mūsu centrā jau apmēram gadu darbojas firma “Integris”, kas projektē mobilās sistēmas, izmantojot mikrokontrolieru programmas. Viņi kabatas datoru var izveidot tā, lai tas darbotos, piemēram, kā oscilogrāfs. Uzņēmums izstrādā programmas, kas šādam niecīgu izmēru datoram var likt mērīt gan asinsspiedienu, gan spiedienu katlumājā – kas nu kuram vajadzīgs. Ja projektu izdosies realizēt, produkta tirgus būs visa Eiropa, šādiem aparātiem būs jābūt katrā klīnikā un ne tikai. Savukārt jau minētā firma “Biosan” ražo aparatūru medicīniskajām laboratorijām. Šī aparatūra analīzes ļauj veikt daudz ātrāk, nekā ierasts. Lūk, minētie izstrādājumi ir progresīvu tehnoloģiju un inovatīvas domāšanas paraugs. Dažkārt prasa: kurā nozarē vērts ieguldīt līdzekļus, kas būs nākotnes tehnoloģija? Tas nav pasakāms, tāpat kā nevar, ieguldot naudu konservatorijā, gaidīt, lai pēc gadiem mums būtu vairāki jauni Raimondi Pauli. Nauda jāiegulda, lai jebkuram būtu iespēja augt un attīstīties, lai viņš varētu spert pirmos soļus. Un tad, ja būs perspektīva, konkrētā tehnoloģijā var investēt līdzekļus. Tāpēc arī inovāciju programmas mērķis ir uzņēmējdarbības vides veidošana. Un tehnoloģiskie centri ar biznesa inkubatoriem ir šās vides elementi. Bankā iesācējam uzņēmējam neviens nedos kredītu, kā garantiju pieņemot tehnoloģiju. Bet tieši šajā posmā – no idejas līdz gatavam produktam – inovatīvi uzņēmumi jāatbalsta. Tas ir mūsu ikdienas darbs,” saka J.Stabulnieks.
Nacionālās inovāciju programmas un visas valsts ekonomikas attīstības uzdevums ir panākt, lai Latvijas uzņēmumi ražotu preces un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību. Protams, kokmateriālu eksports šā uzdevuma izpildi nenodrošinās. Arī Latvijas pieticīgie zemes dzīļu resursi un lāgiem paskarbais klimats ierobežo iespējas. Tāpēc pievienotā vērtība jārada, izmantojot zināšanas un attīstot tehnoloģijas. Kā norāda J. Stabulnieks, Latvijas nepieciešamība pēc tehnoloģiskajiem parkiem un biznesa inkubatoriem tikai pieaug – tādi nepieciešami arī citās pilsētās, jo šobrīd, piemēram, Rēzeknes uzņēmējam, lai sāktu darbību centrā, jāpārceļas uz Rīgu. Acīmredzot tas ir netālas nākotnes un Nacionālās inovāciju programmas sekmīgas īstenošanas jautājums.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv