"Brīvprātīgā okupācija"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.06.29.

Rietumi nevēlas zaudēt Krieviju. Krievija nevēlas zaudēt Baltiju.

Trīs Baltijas valstīs tiek lauzts kāds tabu. Šeit komunisma un nacisma noziegumi tiek ne tikai salīdzināti, bet arī pielīdzināti un ar tādu pašsaprotamību, kas citur ir izraisījusi pamatīgus vēsturnieku strīdus. Taču ne Baltijā. Šeit vēsturiski labāk izglītotie un nekādā gadījumā ne labēji populistiskie valdību vadītāji skaļi un atklāti saka tādus teikumus kā šis: "Komunisms pasaulē ir izdarījis lielākus noziegumus nekā nacisms." Vai arī: "Kad un kā no komunisma beigās tiks prasīta atbildība?" Un: "Kad Krievija beidzot atvainosies par padomju noziegumiem?"

Tagad, kad varu Kremlī ir pārņēmis Putins, var gaidīt visu citu, tikai ne kritisku nodarbošanos ar "padomju fašismu", kā Baltijā sauc svešās komunisma kundzības laiku. Tagad sarežģījumus ir izraisījis Lietuvas parlamentā pieņemtais likums, kas no Krievijas prasa kompensāciju par gandrīz piecdesmit padomju okupācijas gadiem. Tā bija parlamenta prezidenta Vītauta Landsberģa iniciatīva, kas atsaucas uz referendumu, kurš Lietuvā notika deviņdesmito gadu sākumā un ne jau nejauši tikai tagad ir kļuvis aktīvs. Pirms Landsberģis likumu iesniedza parlamentā, Vācija jau bija paziņojusi par kompensāciju izmaksāšanu nacionālsociālistiskā režīma uz Vāciju piespiedu darbos nosūtītajiem. Taču, ja tā tiek kompensēta nacionālsociālistu nodarītā netaisnība, tad kāpēc gan arī ne Baltijā izdarītās masveida deportācijas un padomju gulagā nodarītās netaisnības? Lai arī cik bezcerīgas nešķistu vēl neparēķinātās lietuviešu prasības, tās tomēr izraisīja vērā ņemamu Krievijas reakciju. Ārlietu ministrija paziņoja, ka Baltijas valstu okupācija nav notikusi. 1940. gadā runa pat esot bijusi par brīvprātīgu un starptautiskajām tiesībām atbilstošu pievienošanos Padomju savienībai. Līdz ar to Krievija atgriezās laikā pirms 1991. gadā noslēgtā līguma ar Lietuvu, kura preambulā — toreizējā puča Maskavā un Krievijas suverenitātes centienu iespaidā — Lietuvas aneksija bija nosodīta kā netaisnīga. Izteiciens par "brīvprātīgo okupāciju", kā to ir nokristījis Igaunijas prezidents Meri, pavisam neslēpti tiek saistīts ar staļinisko praksi, kad savā laikā tika darīts viss, lai Baltijas valstu vardarbīgajai pievienošanai piešķirtu šķietamu legalitāti.

Landsberģis tādējādi vāc munīciju kādai citai lietai: Maskavas reakcija attiecas uz virzienu, kas Baltiju redz kā Putina atdzīvinātās "bijušās Padomju savienības" daļu un tāpēc dara visu, lai aizkavētu Baltijas valstu uzņemšanu NATO. Komunistiskās netaisnības atzīšana nozīmētu atteikties no šķietami leģitīmajām pretenzijām Baltijā un šīs trīs valstis "atdot" Rietumiem. Šie Rietumi, vismaz Eiropas daļā, par šādām Krievijas bažām izrāda arvien lielāku izpratni. Ne kā pēdējā arī Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera vizīte Baltijā un īsi pēc tam Putina vizīte Berlīnē parādīja, ka tiek darīts viss, lai "nezaudētu" Krieviju. Pret Krievijas interesēm Baltijā izturas kā pret "leģitīmām" drošības interesēm. Tāpēc baltiešiem ir jārīkojas meistarīgi, lai izdarītu pa prātam abām pusēm. To tagad mēģina paveikt Lietuvas prezidents Valds Adamkus. Viņš nosoda Landsberģa konfrontācijas kursu iepretī Krievijai. Lietuvai iesaistīšanās transatlantiskajās struktūrās esot jāsaista ar izlīgumu (kompromisu) ar Krieviju. Lietuva nedrīkstot piederēt pie neaudzinātām valstīm, kas strīdas ar saviem kaimiņiem un tāpēc NATO tiek uzskatītas par nedrošām kandidātēm. Adamkus aizmirsa pateikt, ka Rietumu politika Krievijai sniedz ieganstus citu pēc cita, lai Baltijas valstis parādītu kā neaudzinātas. Tas, par ko Adamkus gadījumā runa bija patiesībā, bija tonis, kādu viņš noteica un kādu Rietumi vēlas dzirdēt no Baltijas politiķiem, bet kuri pagaidām atstāj atklātu to, kādu Krieviju patiesībā vēlas "iegūt".

Arī Adamkus zina, ka veidu, kādā Baltijā attiecas pret komunistisko pagātni (un arī tagadni), kā Krievijā, tā arī Rietumos sauc par "revizionismu". Taču Baltijā šāda izturēšanās tiek uzskatīta par reakcionāru. Kāpēc tas tā ir?

Jaspers fon Altenbokums