Augusts Deglavs – karavīrs

Starp nedaudzajiem Augusta Deglava portretiem saglabājies pavisam īpatns uzņēmums – rakstnieks neatkarīgās Latvijas armijas karavīra tērpā. Tātad – 1919. gadā.

Aspazija savam draugam, ko abi ar Raini sauca par brāli, šai paša gadā no Šveices rakstīja:
“Mēs dabūjām zināt, ka tu, mīļais brālīt, esot brīvprātīgi karā iestājies, un tas mūs ļoti aizgrāba. Kāda cēla un sajūsmības pilna dvēsele tu esi! Kad mums tādi cilvēki ir, kaut arī reti, tad ticēsim Latvijas nākotnei.”
Augustam Deglavam tobrīd jau apritēja piecdesmit septītais mūža gads. Viņš tikai nesen ir apārstējis kakla tuberkulozi un atgriezies no bēgļu gaitām Krievijā. Rīgā viņš pieredzēja dramatiskus juku laikus – pirmo vācu okupāciju, neatkarīgās Latvijas pasludināšanu un lielinieku varas laiku, kad rakstnieks un labi pazīstamais žurnālists tika pasludināts “par politisku un literārisku melnsimtnieku”. Pēc lielinieku padzīšanas un vācu “dzelzsdivīzijas” iesoļošanas Rīgā 1919. gada pavasarī sākās “baltais terors”. Nebeidzamās asinsizliešanas redzot, sirmais rakstnieks izlēma iestāties topošajā neatkarīgās Latvijas armijā. Tur pulcējās gan bijušie strēlnieki, gan studenti, skolnieki un zemes arāji no visām Latvijas malām.
Autobiogrāfijā Augusts Deglavs rakstīja: “Kad redzēju “dzelzs-divīzijnieku” briesmīgo latviešu slepkavošanu, es iestājos latviešu armijā. Runāja, ka baltu reakcionāri un “alldeiči” gaidot tikai izdevīgu gadījumu, lai apslepkavotu latviešu inteliģenci. Kamēr ļaujies noslepkavoties bez pretošanās, tad jau labāk esi kareivis, kam ir savs ierocis, un turies pretī!”
Karam beidzoties, rakstnieks cerēja mierīgi atgriezties pie literārā darba – pie romāna “Rīga” turpināšanas. 1912. gadā grāmatā tika izdota epopejas pirmā daļa “Patrioti”. Bēgļa gados, dzīvodams gan Polockā, gan Petrogradā un pārtikdams no nieka grašiem, Deglavs tomēr kādu laiku paspēja stipri pavirzīt uz priekšu otro daļu “Labākās famīlijas”. Grūti tobrīd, protams, nācās ar dokumentu vākšanu, lai atspoguļotu pazīstamu personu dzīvesgaitas, rakstura vilcienu un zīmīgākos notikumus sabiedrības dzīvē. Kādā vēstulē viņš aicināja arī Aspaziju pastāstīt par savu ceļu uz mākslu – viņam tāds žiperīgs meitēns, kas aizbēdzis no brutālā vīra un grib tiekties pēc “tām nezināmām tālēm”, romānā jau ieskicēts…
Neatkarīgās Latvijas sākumlaikā diemžēl nebija iespēju iegūt no valsts pietiekamus līdzekļus, lai varētu veiksmīgi nodoties literārajam darbam, kaut arī militārā priekšniecība Augusta Deglava karalaika darbību vērtēja vislabākajiem vārdiem. Viņš saņēma visai niecīgu radošo pabalstu tikai mēnešus sešus.
Kad Rainis 1920. gadā atgriezās no trimdas un tika iecelts par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktoru, viņš A.Deglavu uzaicināja par Teātra un literatūras nodaļas vadītāju. Ar bažām Rainis uzklausīja ziņu, ka rakstniekam atjaunojusies vecā slimība. Viņi tikās diezgan bieži gan sakarā ar departamenta un Skatuves skolas lietām, gan vienkārši kā draugi. Tā dzejnieks dienasgrāmatā ar humoru atzīmēja, ka “ģenerālis Deglavs” atnesis viņam pielaikot jaunus, pamatīgus ādas zābakus, kurus izdevies pasūtīt abiem diviem, un priecājas par veiksmīgo darījumu grūtos laikos…

Kad Rainis no departamenta aiziet, izglītības ministrs Plāķis “taupības dēļ” likvidē arī pašu departamentu, un Deglavs atkal paliek bez darba. Arī “Rīgu” viņš vairs neturpina – slimība saasinās, un spēka strādāšanai kļūst arvien mazāk. Pēdējais izstrādātais fragments romānā beidzas ar brīdi, kad kultūras dzīvē mieru sāk tricināt jaunu ideju pieteikums: sabiedrībā gaida Aspazijas “Vaidelotes” pirmiestudējumu, no Latviešu teātra aiziet vācu režisors Rode Ebelings un Brazīlijā apprecas nākamais “Mājas Viesa Mēnešraksta” redaktors Pēteris Zālīte…
Kritiķi uzrakstītajam pārmeta garumu un vecmodīgumu, un redakcijas labu laiku atsacījās no “Labāko famīliju” iespiešanas. Tas, kas bijis pirms gadiem trīsdesmit, lasītājus vairs (vai arī vēl) neinteresēja. Vecais, dzīvespriecīgais rakstnieks un karavīrs bija kļuvis lieks.
1922. gada aprīlī draugi ieradās atvadīties no mūžībā aizgājušā rakstnieka. Aspazija dienasgrāmatā rakstīja: “Esmu tik sagrauzta, ka nespēju strādāt. Vakar stipri raudāju, kad apmeklēju mirušā drauga līķi.”
Tieši viņa un Rainis bija skubinājuši A.Deglavu rakstīt “Rīgu” kā mūža lielo uzdevumu. Jo faktiem un tipiem pārbagātā “Rīga” bija stāsts par būtisku laikmetu tautas dzīvē, par raksturiem, par patību dzinuļiem un pārdzīvojumiem. Lai cik vienmuļa tā liktos sensāciju kāriem žurnālistiem un vieglas literatūras lasītājiem, Aspazija zināja – “Rīgai” piederēs nākotne, kad vajadzēs saprast nācijas tapšanas gaitu: “Mums, kas tik nabagi ar vēsturi, no šī avota būs daudz ko smelties…”

Saulcerīte Viese,
Dr. habil. philol.