"Strīdi ap Lietuvas Krievijas politiku"

"Neue Zūricher Zeitung"

— 2000.07.04.

Tiek prasīta kompensācija par padomju laiku.

Lietuvas parlamentā pieņemtais likums, kas valdībai uzliek par pienākumu pieprasīt no Krievijas kompensāciju par padomju okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem, Viļņā ir izraisījis iekšpolitiskus strīdus. Priekšlikuma pretinieki argumentē, ka valdošie konservatīvie trauslās attiecības ar Krieviju upurē par labu centieniem iegūt popularitāti.

Saskaņā ar konservatīvo dominētā Lietuvas parlamenta gribu valdībai Viļņā ar Krievijas valdību ir jāsāk sarunas par kompensācijas izmaksu par zaudējumiem, kas, pēc Lietuvas likumdevēju domām, ir nodarīti piecdesmit padomju okupācijas gados. Jūnija vidū Lietuvas Seims ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņēma attiecīgu likumu. Tajā Ministru kabinets tiek pilnvarots līdz septembrim izveidot komandu sarunām, kas pēc tam aprēķinās zaudējumus un novembrī sāks sarunas ar Maskavu par kompensācijas izmaksu. Prasību saraksts zināšanai tiks iesniegts arī ANO, Eiropas Padomei un Eiropas Savienībai. Kamēr likumā netiek runāts par konkrētu summu, komentētāji vērtē, ka Lietuvas prasības varētu sasniegt miljardiem dolāru.

Lietuvas un Krievijas

apmainīšanās sitieniem

Kremlis uz Lietuvas parlamenta lēmumu reaģēja uztraukti (nokaitināti); grupa Krievijas parlamentāriešu atsauca ieplānoto vizīti Viļņā. Krievijas Ārlietu ministrija, kā informē lietuviešu puse, publicēja komunikē, kurā bija teikts, ka Padomju savienība 1940. gadā nav okupējusi Lietuvu, ka Baltijas republikas PSRS ir pievienojušās brīvprātīgi. Visa Lietuvas partiju spektra politiķi šādus izteikumus nosodīja kā atgriešanos pie agrāko gadu padomju propagandas un norādīja, ka prezidenta Jeļcina 1991. gadā parakstītajā Lietuvas un Krievijas pamatlīgumā Krievija nepārprotami ir atzinusi faktu, ka Padomju savienība ir anektējusi un okupējusi Lietuvu.

Vēl nebija norimusi kompensācijas prasību izraisītā kņada, kad Seims — un atkal Lietuvas neatkarības cīnītāja un Konservatīvās partijas priekšsēdētāja Landsberģa vadībā — pieņēma nākamo pret Krieviju vērsto strīdīgo rezolūciju. Šoreiz Maskava tika nosodīta par opozīciju Lietuvas tik ļoti gribētajai līdzdalībai NATO. Kā informē nedēļas laikraksts „The Baltic Times", Landsberģis saka, ka Maskava mēģina uz apšaubāmās Molotova un Ribentropa bāzes iedzīt ķīli starp Varšavu un Viļņu. Arī opozīcija Lietuvas parlamentā — centristi un kreisie — pauž nepatiku par Kremļa izturēšanos pret Lietuvas ambīcijām iestāties NATO, taču protestējot balsojumā par rezolūciju nepiedalījās. Opozīcija bija aicinājusi vispirms par lēmumu konsultēties ar prezidentu un Ārlietu ministriju un paziņojusi, ka nav nekāda iemesla eskalēt attiecības ar Maskavu. Centriskais deputāts Grumads norādīja, ka Lietuva tieši savu relatīvi labo attiecību dēļ ar Maskavu Briselē ir uzskatīta par līdzsvarotas politikas realizācijas paraugu. Šādas rezolūcijas esot noderīgas tikai tālab, lai Krievijā atbalstītu musinātājus.

Prezidenta paustā kritika

Līdzīgi uzrunā televīzijā izteicās arī Lietuvas prezidents Adamkus. Antikrieviskā retorika esot pretrunā ar valsts interesēm, pie kurām piederot arī labas attiecības ar kaimiņvalstīm. Lietuvas kurss uz integrāciju Rietumos neizslēdzot labus kontaktus ar Krieviju; to, ka tādi esot iespējami, pierādot līdzšinējā ārpolitika. Adamkus konservatīvajiem pārmeta nodomu pirms oktobrī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām ļaunprātīgi izmantot ārpolitiku popularitātes iegūšanai. Arī citi vadošie Lietuvas politiķi domā tāpat.

Iemesls šādām aizdomām ir sliktās konservatīvo izredzes vēlēšanās aizstāvēt savas valdības partijas pozīcijas; pastāv pat briesmas, ka konservatīvie vispār var neiegūt vērā ņemamu rezultātu. Landsberģa kaujinieciskā izturēšanās pret Maskavu kļūst saprotama, ja paraugās uz viņa personisko vēsturi, bet ievērojama Lietuvas sabiedrības daļa uzskata, ka ir pienācis laiks pragmatiskākam, vairāk uz nākotni un mazāk uz pagātni vērstam skatījumam. Šādu skatījumu, pēc daudzu domām, iemieso prezidents Adamkus. Viņš neparakstīja parlamenta lēmumu par kompensācijas pieprasīšanu, taču atteicās arī uzlikt veto. Tādējādi viņš parlamenta priekšsēdētājam Landsberģim deva iespēju pēc desmit dienu termiņa beigām saskaņā ar konstitūciju pašam parakstīt likumu, lai tas varētu stāties spēkā.