"Kādēļ Putins iemērca galvu kefīrā?"

"Komsomoļskaja pravda"

— 2000.07.01.

3. jūlijā aprit 100 dienu, kopš Vladimirs Putins ir otrais Krievijas prezidents.

Vispār jau 100 prezidenta dienas pieņemts skaitīt no inaugurācijas — tad "jubileja" būtu svinama augusta vidū.

Taču mums ir īpašs gadījums. Putins, saņēmis no Jeļcina Kremļa atslēgas, faktiski vada valsti kopš 31. decembra. Bet pēc 26. marta viņu sāka godāt par "jaunievēlēto" valsts galvu, bez visādiem tur v.i. Un pēc tam, ja ņem vērā VVP darba ražīgumu, viena Kremlī pavadīta diena skaitāma par divām vai pat trim.

Un līdz augustam arī tālu. Bet tā gribas sarīkot savu cerību un vilšanās "inventarizāciju". Vairums no mums jau nopietni sākuši aizdomāties: bet vai mēs esam saņēmuši to, par ko balsojām pirms 100 dienām? Vai vēl ne?

Oligarhu mazmājiņā nenogremdēsi!

Kādēļ mēs ievēlējām Putinu? Tādēļ, ka viņš ir jauns, lido un neslimo. Taču zempaziņā katram no mums kā skabarga sēdēja mūžsenās, varētu likties, neizsitamās Krievijas skumjas: mums apnicis būt par komisku nāciju. Gribējās brīvu un drošu dzīvi. Rādījās sapņi par uzticamu valsti, kura neapkaunos sevi un mūs.

Putins šo nervu sajuta jau premjera karjeras sākumā. Un šajā nozīmē pats kļuva "nervozs" — pacentās ar šīm jūtām piesātināt savu ikdienu. Mēs viņam noticējām… Tagad redzam: kaut kas neklapē. Telebļāvēji biedē ar "demokrātijas galu" un jaunu "augusta puču". Bet sirds sāp tāpat kā līdz šim.

Politiskie ķīviņi, kas saistīti atr "Media–MOST" un "Noriļskas niķeli" izraisa aizdomas, ka prezidentu cenšas ievilkt spēlītēs, kurās viņš nejūtas stiprs, piespiež spēkoties, protams, valsts interesēs! — ar politiskajiem atpakaļrāpuļiem, kuriem līdzīgu, liekas, nav.

Bet kādēļ? Jaunā Kremļa saimnieka rīcībā tad ir Lubjankas krējums, kurš vienmēr bijis slavens ar analītiskām smadzenēm! Bet nav vis. Desmit gadu pārmaiņas, nabadzīgs atalgojums ir darījis savu, un vislabākie jau sen strādā oligarhu, arī tā paša Gusinska, labā. Un arī labākie advokāti atrodas zem tā paša jumta.

Bet par "nopirktajiem" masu informācijas līdzekļiem, kuri kremļaprāt, piekopj "pretvalstisku politiku", es pat nerunāju. Tik melns varas šļāciens nebija redzēts kopš pirmā Čečenijas kara. Nesen drošības padome pat pamanījās izlaist visu mūsu liberālo reformu gadu laikā bezprecedenta direktīvu: nodibināt kādu "informatīvu instrumentu", lai varētu izskaidrot muļķa masām "partijas un valsts ieceres".

Jeļcins ar visu savu politisko nespēju prata pakļaut labā nozīmē neatkarīgos mediju magnātus un viņu "iebarotos" MIL kopīgai idejai. Putins, cenšoties izgrūzt "valsts interešu nodevējus" no politiskā lauka, spēja vienīgi atbīdīt nevēlamos pēkšņi radušos barikāžu otrajā pusē. Oligarhus mazmājiņā nenogremdēsi!

Kāda TV kompānija, kas sevi iedomājusies neatkarīgu esam, sarīkojusi skatītāju plebiscītu: "Vai jūs uzticaties Putinam?" Divas trešdaļas no tiem, kas mēdz lūrēt uz kasti, pateica kategorisku "Nē!"

Var, protams, spriest tā: "Kāds jautājums — tāda atbilde." Taču arī mūsu redakcijas pasta tonalitāte, kura vēl nesen bija proputiniska, arī, diemžēl, mainījusies ne jau prezidentam par labu.

Starp citu, pats VVP, liekas, neko tādu neievēro — pat nemierīgā virsdegunes grumba ir izlīdzinājusies. Kam streiko nervi — viņam vai mums?

"Kronštates dumpi" izprovocēja Kremlis

…Bet cik labi viss sākās! Saliedētās senatoru rindas gandrīz vai ar urrā saucieniem pieņēma VVP ideju "monopolizēt" Krievijas varas vertikāli ar septiņu federālo apgabalu palīdzību. Un še tev — tāda politiska konfūzija. To es saku par "Kronštates dumpi" Federācijas padomē.

Gubernatoru pretuzbrukumu, kuri ar durkļiem sagaidīja jauno savas palātas veidošanas kārtību, Kremlī uzņēma "ar sapratni". Kam gan ir vēlēšanās atdot savu sviestmaizi kaut kādiem "reģionu sūtņiem", kurus neviens nav ievēlējis.

Taču tas ir pārāk vienkāršots iemesla tulkojums konfliktam, kurš tūdaļ pat pāraugs politiskā krīzē. Jā, un senatori ir vēl ambiciozāki nekā oligarhi. Taču šajā gadījumā problēmu radījis pats Kremlis, nolemjot nodibināt jaunu parlamentāru Ordnung ar "spēka operācijas" palīdzību.

Taisnība, masku un ieroču šoreiz kārtības sargātājiem nebija. Taču "brāļu reģionāļu" (un tieši par tādiem, pēc visa spriežot, VVP komandā uzskata daudzus provinciālos līderus) galvās stingri iesēdies patiešām vējgrābslīgais prezidenta pārstāvja Domē Kotenkova izteikums: "Ja gubernatoriem atņemtu neaizskaramību, katrs otrais no viņiem iesēdīsies". Senatori to iztulkoja pa savam: "Kas prezidentam prātā, tas Kotenkovam uz mēles". Tad nu niķojas.

Tāpat kā notikumā ar mediju magnātu, vara, visdrīzāk, atspēlēs nedaudz uz atpakaļu. Sasauks saskaņošanas komisiju no "atzaru pārstāvjiem", kopīgi sāks rāpot uz visām četrām un meklēt nelaimīgo konsensusu. Raugies tik, vēl ņems un atradīs.

Kaut nu tikai Putina konstruētā un savos pamatos prezidenta palīgu krietni apskādētā varas vertikāle nepārvērstos par totalitārā laikmeta galda sarunu digonāli.

Kā rūdījās tērauds…

Vispār Kremlis, kas pēdējā gadā pārsteidzis mūsu iztēli ar precīziem politiskiem gājieniem (viena pati līdz filigrānumam noslīpēta Jeļcina atkāpšanās vien bija ko vērta!) pašlaik, liekas, kļuvis gurdens. Ķeza seko ķezai…

No vienas puses, liek sevi manīt metāla nogurums. Vai rūdītā Kremļa tērauda. (Ierēdnis no galvenā galminieka Aleksandra Staļjeviča Vološina komandas atzinās, ka pēc priekšvēlēšanu sprinterkampaņas dažiem pārpūlējušamies "bajāriem" uznākusi prostrācija, dažam labam pat nācies labot "jumtu".)

No otras puses, Kremļa priekšnieki, kas uz administrāciju pārceļojuši no VVP priekšvēlēšanu štāba un iemanījušies priekšvēlēšanu cīņas intrigā, cenšas to pašu taktiku pārnest uz mierīgo ikdienu. Iznāk šķērsām. Tādēļ, ka dzīvei vajadzīgi pavisam citi paņēmieni, bet intrigantiem tie nav zināmi.

Trešais iemesls ir sarūsējušais birokrātiskais mehānisms, kur turpina čīkstēt jau Jeļcina palaistie zobrati — pat Sarkanajā laukumā var dzirdēt! Bremžu un pretsvaru sistēma vectētiņam palīdzēja turēt Kremļa vārtus aizslēgtus. Vectētiņš jau sen atpūtas kreslā, bet sistēma darbojas — virvi tagad katra uz savu pusi velk "Maskavas" (tā arī Jeļcina) un "Pēterpils" (tas ir — Putina) komanda.

Andelējas kā tirgū: vajadzēja tik "maskaviešiem" atņemt "pēterpiliešiem" privilēģiju sastādīt prezidenta darba grafiku, kā tie sagrāba kanceleju, kurai cauri plūst galvenā papīru straume. Ja papēta, tad atklājas, ka visas pēdējā laika lielās politiskās kļūdas nav nekas cits kā Kremļa intrigu atraugas. Sulaiņi kaujas, bet paniem (Gusinskim un gubernatoriem ) cekuli vien cilājas.

Vai Putins to saprot? Domāju, ka jā. Taču viņa spēkos nav kaut ko izdarīt. Pēterpils komanda — tas nav tas tērauds! — vēl nav gatava nomainīt maskaviešus, bet tie jau vairs nespēj izspiest pēterpiliešus. Un mēs līdz janvārim vai pat ilgāk vērosim, kā Olimpā plosās kaislības, kas nestiprina valsti, bet gan izļoga to.

Un vēl brīnāmies: kādēļ VVP 100 dienu jubilejas priekšvakarā, kopš mēs par viņu balsojām, pēkšņi iemērca galvu kefīrā? (24. jūnijā Putins Kazaņā tatāru sabantujā saskaņā ar rituālu iemērca galvu traukā ar kefīru un izņēma no tā 50 rubļu monētu — "LV").

Aleksandrs Gamovs