Pilsēta kā atvērta grāmata

“Mana dzimtene – Makdonalds! ...”

Valerijs Zalotuha. Romānā “Pēdējais komunists”

Velti plašsaziņas līdzekļi mūs biedē ar Gūtenberga galaktikas nāvi, apgalvojot, ka vizuālā informācija uzvaroši izspiež tekstuālo. Vismaz pašlaik abas šīs informācijas sistēmas ne tikai mierīgi līdzāspastāv, bet itin organiski viena otru papildina.
Tiesa, savā mājoklī (it īpaši ja dzīvojat ēkā, ko rotā 19.gs. beigu, 20.gs. sākuma slogans Mans nams – mana pils) jūs, manuprāt, lieliski varat iztikt bez lasītprasmes. Radio, video un it īpaši televīzija atbrīvos no lasīšanas ieraduma – teleseriālu varoņi jums aizvietos grāmatas, politiķi un komentētāji sakārtos un ievirzīs jūsu domas pareizajā gultnē, hokejisti un futbolisti piegādās nepieciešamo adrenalīna daudzumu, komēdijās smieklu mašīna signalizēs, kurās vietās jāsmejas, ik pēc pāris minūtēm reklāma jums demonstrēs tūkstošiem lietu un pakalpojumu, kas darīs jūs laimīgus, pēc pusnakts erotiskie šovi sublimēs jūsu libido ...
Ideāla pasaule, bezmaz kā Kurta Vonnegūta romānā 451grādu pēc Fārenheita (tiem, kuri nav šo antiutopiju lasījuši, kino un TV piedāvā tās kinoversiju).
Bet, tikko jūs aizverat aiz sevis dzīvokļa durvis ... Māju sienas, skatlogi, reklāmas stabi sviež jums acīs burtus, vārdus, saukļus, attēlus.
Ar ko gan nav salīdzināta pilsēta – ar skudru pūzni, tirgu, sātana radījumu!
Piedāvāju savu versiju – pilsēta kā grāmata. Tālāk – par tās zīmēm, par Rīgu kā daudzu paaudžu rakstītu un lasītu grāmatu, vietām izrautām lapām, pasvītrotu tekstu, piezīmēm malās, par, šķirstot starp lapām, atrastu sakaltušu ziediņu, pat, ja laimējas, ceriņziedu ar piecām ziedlapiņām.
Eju pa Rīgas ielām un lasu tās zīmes.
Bankas, veselas četras, Kaļķu un Vaļņu ielas stūrī par savu atrašanos vēsta solīdiem burtiem. Restorāni, bāri, kafejnīcas vilina ar eksotiskiem nosaukumiem un ārpusē izkārtām ēdienkartēm – biznesa pusdienas tikai Ls 2.99! Septiņi gudrie bambusa birzē! Samurajs! Suši bārs! Amsterdama! Īru pabs! Siekalu pilna mute ...
Tālāk – spēļu zāles. Vegas! Klondaika! Labirints! Kā senā ziņģē – Liec, lai galdā ripo lati, eleganta dzīve būs! (Pēdējā laikā ievēroju, ka nosaukumu spēļu zāle nomainījis eifēmisms – Laimētava, vēl Atpūtas centrs.)
Tālāk veikalu skatlogi, 50%, 70% lētāk, izpārdošana, cenas krīt, manekeni demonstrē pasaules modi, lielveikalu ķēdes vienotā frontē izkonkurē mazos veikaliņus. Tā notiek (Kurts Vonnegūts).
Lombardi, atvērti visu diennakti. Lietotu drēbju veikali. Uzraksts – Atkritumi apstrādāti ar indīgām ķimikālijām – pie Centrāltirgus konteineriem, arī par homeless, bomžu veselību tiek gādāts...
Man garām aizbrauc tramvajs ar uzrakstu Colgate, mikroautobuss ar reklāmu sānos Uzticies Matroskinam! Natanga! Pareizā desa pareizām desmaizēm!
Visapkārt burti, skaitļi, vārdi... Žogi ap jaunceltnēm, transformatoru būdiņas, aplīmētas ar rokkoncertu afišām, ne jau visi var (un grib) pasūtināt krāsainus reklāmplakātus.
Tālāk – par kontrkultūras zīmēm. Jau ar pierastajiem grafiti konkurē stensili un tagi. (Kā man paskaidroja zinātāji, par stensiliem sauc trafaretu veidotus zīmējumus, kā to dara, skat. žurnāla Luna 12. numuru, bet tagi esot tās mistiskās zīmes – ķeburi, ar kuriem savus maršrutus uz namu sienām iezīmē tagotāji (tie, kuri zīmē tagus).
Grafiti un stensili, manuprāt, izpilda aktuālas informācijas funkcijas tai sabiedrības daļai (jaunatnei), kuri nevar atļauties savus uzskatus paust un reklamēt kvadrātmetriem lielos posteros – Pašlaik modē Hansabankas pensijas! Vai manifestēt ar milzu attēliem uz brandmūriem – L’Oreal Paris Supermodele Letīcija Kasta. Šeit neņemšos spriest, cik likumīga ir šī jauno cilvēku daiļrade, tikai piebildīšu, ka teksti Pērc 2, maksā par 5! Un dzenbudiskais Zem pludmales ir asfalts! man vismaz estētiski ir pieņemamāki nekā Coca Cola Plaza Forum Cinema vai kazino nosaukums Latvija.
Kāds ir šo grafiti un stensilu vēstījums? (Par fagiem neizteikšos, neprazdams šo zīmju valodu, tāpat necitēšu tekstus nenormatīvajā leksikā.)
Politiski – visplašākais diapazons, no rasistiska WHITE POWER (Balto vara) svastikām, LATVIJU - LATVIEŠIEM! CCCP (kirilicā) līdz anarhistu A burtam aplī, Oldermāstonas miera zīmei, stensilam uz Nacionālās bibliotēkas kolonnas, kur stilizēts cilvēciņš met kāškrustu atkritumu grozā, tekstiem – Nē NATO! Jā Latvijai! Nē ES!
Ekoloģisks uzraksts Cigaretes smird! līdzās tekstam Stop the Heroin! Canabis (narkotisko kaņepju) attēls sadzīvo ar Mika Džegera sejas stensilu un tekstu Rockn’ roll, un man nesaprotamu raudoša spēļu lācīša attēlu.
Starp citu, daži stensili ir patiesi asprātīgi un kvalitatīvi izpildīti, teiksim, tanks, uz kura noliektā stobra šūpolēs šūpojas bērns.
Masu informācijas līdzekļi līdz Rīgai ir atnesuši antiglobālisma idejas. Mazas uzlīmes – Reklāma melo, ironisks teksts Uzticies reklāmai, uzlīmēts uz krāšņā Beneton plakāta met izaicinājumu Mc Donalda sloganam I’m loving it!
Kā atsevišķu vēstījumu grupu gribētu izdalīt tekstus – prātulas. Zūd spēki – zūd prāts; Īlenu maisā nenoslēpsi; Kas lokas, tas nelūst; jau citēto Zem pludmales ir asfalts. (Informācija pārdomām.)
Nobeigumā prasītos savilkt galus kopā, pasludināt spriedumu.
Bet, kā skan mana iemīļotā anekdote, uz jautājumu: – Kā jums ar veselību? Atbildēšu: – Nesagaidīsit!
Lasot grāmatu, jūs varat nepiekrist autora/autoru teiktajam, varat pat saniknoties un iesviest to kaktā. Rīga kā grāmata, kā teksts pastāv un pastāvēs, patīk mums vai ne.
Es eju un lasu Rīgu kā atvērtu grāmatu, nekas, ja dažas zīmes man tā arī paliek svešas, kaut vai tas pats raudošais rotaļu lācītis vai uzraksts krievu valodā – Buratīno jāmirst! Žēl lācīša, žēl Buratīno, žēl Rīgas ar tās striptīzbāru Roxy, laimētavām, lombardiem, žēl, ka manā vecumā vairs nepiedien tumsas aizsegā ar aerosola krāsas baloniņu uzpūst uz žoga vai sienas kaut vai – Rehabilitēt eņģeļus! Vai Rīga – kontrastu pilsēta ...

P.S. Vēl šodien uz mājas sienas Brīvības ielā izlasīju tekstu – Iela ir, brīvības nav. Tātad kāds izjūt un domā arī tā. Bet just un domāt nevienam neaizliegsi.

Juris Zvirgzdiņš