"Putina bailes no punduriem"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.06.29.

Krievijas prezidents novēršas no federālisma, un viņa moto skan šādi: visu varu centram.

Uzskats, ka lielās valstis ir nosodītas vai nu ar federālismu, vai arī tirāniju, nav nekas jauns. Tas ir spēkā arī šodien un arī attiecībā uz Krieviju. Tas attiecas gan uz vecajām, gan modernajām valstīm: zemes teritorijas ziņā lielākajā valstī eksperimenti ar valdīšanu vienmēr ir beigušies ar vienu vai otru tirānijas formu, vai tā būtu cara pātaga, vai arī padomju āmurs. Tikai Boriss Jeļcins izmēģināja federālismu un Krievijā tradicionāli vājajiem reģioniem piešķīra lielākas kompetences. Tāpēc iepriekšējos gados reģioni izveidojās par varas centriem. Tie spēja stāties pretī arī centram. Daži no tiem uzplauka ekonomiski, un tas tos padarīja vēl spēcīgākus.

Tagad varas līdzsvaram starp Maskavu un reģioniem atkal ir jāmainās. Jeļcina pēctecis Vladimirs Putins propagandē "spēcīgu valsti". Šajā nolūkā viņš grib "reformēt" parlamenta augšpalātu: gubernatori zaudēs savas vietas Federācijas padomē. Kritiķi baidās, ka centralizētās valsts ideologs Putins, lai varētu vieglāk valdīt, grib parlamenta otro palātu pārvērst par Kremlim paklausīgu instrumentu.

Tā tas varētu būt. Trešdien parlamenta augšpalāta gan noraidīja Putina likumprojektu, taču tālākā perspektīvā tiesiski pretoties diez vai būs iespējams: tātad Krievijā atkal — "visu varu centram". Reāli eksistējošais Krievijas federālisms ir visāds, tikai ne priekšzīmīgs — to atzīst arī Putina kritizētāji. 89 "federācijas subjekti" ir ļoti atšķirīgi pēc lieluma, iedzīvotāju skaita, ekonomiskās bāzes un tiesiskā statusa.

Bijušais ģenerālis Aleksandrs Ļebeds pārvalda Krasnojarskas novadu — Sibīrijas reģionu, kas ir gandrīz tikpat liels kā puse Eiropas. Savukārt Ingušija Kaukāzā ir ļoti maza, taču tā ir "republika", un tai ir savs "prezidents". Turklāt daudzi gubernatori valda despotiski un ik pēc četriem gadiem rīko vēlēšanas, kas nepelna šo nosaukumu, kā arī ierobežo masu medijus. Un viss notiek uz fona, kad Krievija vienmēr ir bijusi centralizēta valsts un līdz pat reformu periodam 19. gadsimta beigās tai nav bijis nekādas pieredzes ar reģionālo pašpārvaldi.

Un tomēr Putina "spēcīgā valsts" lielāka centrālisma formā, kā šķiet, ir apšaubāma Jeļcina nepilnīgā (nepietiekamā) federālisma aizstājēja. Pirmkārt, federālisms Krievijā laika gaitā varētu attīstīties par viscaur funkcionējošu sistēmu, proti, sadarbojoties Maskavai un reģioniem. Otrkārt: Krievija vienmēr ir cietusi no pārāk liela centrālisma — gan monarhijas, gan KP kundzības laikā. Treškārt: tomēr vairāk slikti nekā labi funkcionējošais Krievijas federālisms sniedza zināmu aizsardzību pret pavisam citādu alkatību.

Aiz Putina centrālisma scenārija iezīmējas tumšas kontūras. Laikraksti ziņo par plāniem rudenī ierobežot arī parlamenta apakšpalātas tiesības. Kremlis grib vietas parlamentā piešķirt nevis pēc partiju sarakstiem, bet tikai kā tiešos mandātus. Tas ir aizdomīgi, jo uz deputātiem vieglāk spiedienu būs izdarīt tad, ja aiz viņiem nestāvēs partija. Turklāt Putins arvien biežāk svarīgākos civilos posteņus aizpilda ar personālu no militārā un slepenā dienesta. Paralēli tam arvien lielāku ietekmi iegūst tāpat no bijušajiem VDK vīriem izveidotā Drošības padome.

Tāpēc pastāv briesmas, ka slepenā dienesta virsnieka Putina "spēcīgā valsts" kļūs par attiecīgo dienestu stingrās rokas ietekmētu autoritāru veidojumu. Acīmredzot par to, ka pilsoņu, interešu grupu un reģionu savstarpējā spēlē moderna valsts drīzāk ir amortizējoša nekā pavēloša instance, Putinam nav ne jausmas. Pretējā gadījumā Kremļa šefs drīzāk mēģinātu reformēt nepilnīgo federālismu, nekā atgrieztos pie sen pazīstamās krievu centrālās valsts.

Tomass Avenariuss