"Krievu opozīcija ir muļķe"

"Argumenti i fakti"

—2000.06.28.

Pēc prezidenta vēlēšanām Krievijas demokrātijai būtu paticis atvilkt elpu.

Bet tiklīdz politiķi devās izmeklēties vietas, Putins satrakojās. 100 dienu pēc vēlēšanām varētu likties kā iniciatīvu, likumprojektu un izbraucienu haoss, ja jau nebūtu redzams sviestā iesprausta karsta naža efekts. Uzvarošā Putina efekts — pretinieki padodas jau pirms lūdz to darīt.

Revolūcijai gals klāt...

Krievijā šobrīd saimnieko nepavisam ne valsts, bet gan revolucionāra sabiedrība, izšķērdēt alkstoša un korumpēta. Par Jeļcina revolūcijas iznākumu kļuva desmit gadi, kad neformāli sakari valdīja pār tiesiskajiem institūtiem. Putina ievēlēšanas brīdī mūsu zemē nebija ne konstitucionālas valsts ne personiskās brīvības. Bija visu karš pret visiem, kurā uzvarētājiem izrādījās vairāk tiesību nekā zaudētājiem.

Putins apsolīja pārtraukt šo karu un atdot pilsoņiem to, kas viņiem pienākas saskaņā ar valsts pamatlikumu. "Maigi" to darīt vai "stingri"? Vienalga kā, ka tikai būtu rezultāts! Valsts atjaunošana pēc 10 neatkarības gadiem ir tas, ko visvairāk gaida vairākums. Nevienu no nacionālajiem uzdevumiem — jaunās Krievijas pašnoteikšanās pasaulē un tās iziešana pasaules tirgū, tiesiskas brīvības nodibināšana — nav iespējams atrisināt bez spēcīga valstiskuma prioritātes.

Mēs esam aculiecinieki varas triumfam un vienlaikus — vislielākajam tās vājumam. Putins ir valsts galva, bet valsts funkcijas jau ir izpārdotas. Tās nepieder ne Putinam, ne tiem 50 miljoniem cilvēku, kas viņu atbalsta.

...taču tā vēl nav mirusi

Lai gan neviens neuzdrošinās viņam traucēt, daudzi gaida, kad Putins lauzīs sev kaklu.

Revolucionārā režīma elite boikotēja VVP vēlēšanas. Un tā kā viņš tajās tomēr uzvarēja, tā nevar neatzīties: mēs darījām visu, lai tas nenotiktu! Tā saucamās "elites’ novājinātais un sakaitinātais stāvoklis padara to par līmlenti kontrkampaņām.

Piecdesmit miljoni ir sākuši kustēties, un šī pirmā sakustēšanās biedē. Kad žurnālisti paziņo par "tumsas valstības iestāšanos", gubernators viņai piebalso — "sātaniskais Domes prieks", kad mērs pasludina Maskavu par "baiļu pilsētu", bet mūsu mūžīgais opozicionārs aicina veidot "antihitlerisku koalīciju’’, viņi nav jukuši. Vienkārši viņu revolucionārā oža viņiem saka, ka revolūcijai ir pienācis gals.

Vai ir iemesls baidīties visiem pārējiem? Jā, taču viņi nav saistīti ar Putina nodomiem. Viņi ir saistīti ar spiedienu no apakšas, kuru tikai Putins var apturēt. Tādēļ, ka 50 miljonu kustība pati negribēs piebremzēt, ja viņš to neliks.

Ko nozīmē nebijusī gubernatoru pazemošana? To, ka sākusies varas pārdale uz vietām. Tātad — arī ar varu saistītā īpašumu pārdale. Bet tad pavisam maz dienu atliek līdz brīdim, kad reģionos sāksies kari par jaunu vietējo bilanci. Visur pieaugošo pārmaiņu vilnis nav novēršams. Tas jāievirza politiskos, kadru un likumīgos krastos, citādi nepacietības stihija pārpludinās vājo valsti. Ja Putins zaudēs piecdesmit miljonu uzticību, radīsies visiem bīstama un viņa pretiniekiem satriecoša situācija.

Sabiedrība Krievijā pastāv tikai valsts robežās un uz tās pamata. Vara Krievijā ir vāja, un krievu opozīcija ir muļķe. Iztēlosimies, ka ir izdevies Putinu novest līdz politiskam kraham. Un kas pēc tam? Tas nav zināms nevienam, un viņiem pašiem arī ne. Varētu parunāt ar Gusinski par demokrātiju, ja viņš saprastu, ka, noēdis Putinu, paliks aci pret aci ar "Putina" miljoniem saniknotu Krievijas pilsoņu.

Kamēr saglabājas revolucionārais sabrukums, Krievijai nav izvēles "starp demokrātiju un autoritārismu". Šobrīd Putina konstitucionālais vairākums — tas ir demokrātijas absolūtais ierocis.

Gļebs Pavlovskis,

Efektīvas politikas fonda vadītājs