"Zaudētais pusgads’’

"Izvestija"

-—2000.06.30.

Grūtības Maskavas un Parīzes attiecībās sākās ar Čečeniju, taču ne tikai ar to vien.

Situācija Ziemeļkaukāzā kļuva tikai par ieganstu. Iemesls savukārt ir cits - Francijas iekšpolitiskā situācija, labējā prezidenta un kreisās valdības vēlme "savākt punktus" vēlētāju acīs.

Francijas prese karu Čečenijā atspoguļoja (un atspoguļo) vienpusēji.

Čečenija deva Francijai lielisku iespēju izpirkt vecos "grēkus". Kara laikā Bosnijā franči pārāk ilgi centās izpatikt serbiem, vilcināja starptautisko militāro iejaukšanos. Parīze netieši ir atbildīga par desmitiem tūkstošu bosniešu bojāeju, kurus serbi sodīja ieņemtajos anklāvos un nošāva ielenktajā Sarajevā.

Parīze nolēma atspēlēties Maskavai pēc pilnas programmas - gan par Bosniju, gan pirmo Čečenijas karu un par dīvaino draudzību ar arābu diktatoriem. Vēlētājus uzstājīgi cenšas pārliecināt, ka … Francija mūsdienās ir morālais Eiropas līderis. Pakāpeniski Parīzē saprata, ka ir pāršāvusi pār svītru. Putins ne tikai uzvarēja vēlēšanās, bet arī veiksmīgi izgāja no starptautiskās izolācijas, ko viņam bija paredzējusi Francijas prese. Maskava, izrādījās, ilgi atceras pārinodarījumus. Par to ļoti izbrīnījās Parīze.

Pirmkārt, nav labi valstij, kas lūdz Rietumiem kredītus un parādu atmaksāšanas laika atlikšanu, iespītēties, un, otrkārt, Krievijai ir vairāk vajadzīga Francija nekā Francijai Krievija.

Francija vairs nav mūsu "priviliģētais partneris" Eiropā,- un nekas nenotika, debesis neuzgāzās mums virsū, parādījās jauni draugi un lobisti. Ekonomiskajā ziņā Francija nekad arī nav bijusi Krievijas galvenais partneris.

Attiecības starp Franciju un Krieviju tuvākajā nākotnē paliks saspīlētas. Francijas līderi ir kļuvuši par savas iepriekšējās rīcības ķīlniekiem. Tuvākos sešus mēnešus ES ar mums runās ļoti stingri, jo, pēc tradīcijas, Savienības ārpolitiku formulē priekšsēdētājvalsts.

Maksims Jusins