"Uzvarētājs meklē sabiedrotos"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.07.03.

Putins Čečenijā nav panācis mieru. Tur valda klasisks partizānu karš.

Iespējams, ka visvienkāršāk būtu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam piedāvāt derības. Piemēram: prezidenta kungs, ko jūs sakāt par to, ka jau sen pasludinātā krievu uzvara beidzot par realitāti kļūs pirmajā kara gadadienā? Ja potenciālais derību kandidāts paļautos uz augstāko ģenerāli Kaukāzā, viņš derībās būtu uzvarējis jau divus mēnešus pirms neiepriecinošās jubilejas: attiecīgais krievu ģenerālis karu jau ir pasludinājis par uzvaru. Tomē® Kremļa šefam būtu grūti krievu karavīru un čečenu civiliedzīvotāju bojāeju, kas turpinās joprojām, attēlot kā samierināšanās akciju. Te nekas nemainīsies arī atlikušajos divos mēnešos līdz Čečenijas kara gadadienai.

Tātad derību ar Kremļa kungu nebūs. Daudziem krievu reālpolitiķiem arī karš un miers ir tikai definīcijas jautājums. Taču notikumi Čečenijā tikai ierobežoti atļauj izskaistināt tur notiekošo. Konflikts, salīdzinot ar pirmajiem kara mēnešiem, ir ieguvis vienīgi citu formu. Čečeni, ņemot vērā armijas pārspēku tiešajās kaujās par pilsētām un ciemiem, ir pārgājuši uz klasisku partizānu karu. Uzbrukumu skaits armijas posteņiem un konvojiem aug; "Uzvarētam karam" tas ir patiesi dzīvībai bīstams scenārijs: ziņojumi ik dienu par trim, vienpadsmit un pat 20 nogalinātiem karavīriem un policistiem pierāda, ka ziņojumi par uzvaru no Kaukāza kaujas lauka ir vienīgi propaganda.

Par spīti ģenerāļu pārsteidzīgajām uzvaras fanfarām, vadība Kremlī neatstāj nekādas šaubas, ka Čečenijas "samierināšana" varētu ieilgt gadiem. Putins pats ir teicis, ka kalnos kaujas var ievilkties pat 20 gadu garumā. Ilgstoša militāro vienību klātbūtne esot nepieciešama, uz ilgāku laiku esot jāaptur jebkura pašpārvaldes forma. Militāro vienību klātbūtnes nepieciešamība labi sader ar Maskavas plāniem: Čečenija nekad neiegūs neatkarību, bet paliks Krievijas daļa. Tāpēc arī okupācijas vienībām ir jāpaliek.

Tā kā tuvākajā laikā nav iespējams izcīnīt militāru uzvaru, panākumi politiskajā laukā ir jo svarīgāki. Ne jau citādi Kremļa vadītājs augstāko čečenu reliģisko pārstāvi būtu iecēlis par prokrieviskās valdības vadītāju. Visiem "labajiem" čečenu musulmaņiem reliģiskā vadītāja Ahmeda Kadiorova pusē jācīnās pret separātistiem. Viņi daļēji ir islāma fundamentālisti un tāpēc daudziem čečeniem — "sliktie musulmaņi".

Šķiet, ka līdz šim Putina aprēķins ir bijis pareizs: daži mazāk pazīstami nemiernieku vadītāji jau ir pārgājuši Kadirova pusē, taču ar saviem zigzagu gājieniem Maskava rada priekšnoteikumus pilsoņu karam Čečenijas iekšienē: pēc tam, kad vieni čečeni būs uzkūdīti otriem, paši varēs atkāpties otrajā rindā. Miers iestāsies tikai tad, ja Kadirovs spēs dabūt savā pusē iedzīvotāju vairākumu. Visi līdzšinējie Maskavas mēģinājumi atrast čečenu vidū sabiedrotos beigās ir cietuši neveiksmi. Taču arī panākumu gadījumā Putinam saglabājas risks: jo vairāk atbalstītāju iegūs Kadirovs, jo drīzāk viņš tieksies uz saviem mērķiem. Pirmajā Čečenijas karā Kadirovs cīnījās pret krieviem, par Čečenijas neatkarību. Iespējams, ka tas, ka viņš pašreiz ir nostājies Maskavas pusē, ir vienīgi taktika.

Vai nu Kadirovs vienkārši ir Maskavas marionete — tad viņu Čečenijā nekad neatbalstīs vairākums —, vai arī viņš rīkojas uz savu galvu, taču tad viņš drīz vien sāks pats savu spēli. Abos gadījumos Putins atradīsies viena un tā paša jautājuma priekšā: ko darīt ar Čečeniju?

Tomass Avenariuss