Ministru kabineta noteikumi Nr.144

Rīgā 2004.gada 18.martā (prot. Nr.14, 4.§)

Noteikumi par Pārtikas un veterinārā dienesta maksas pakalpojumiem un samaksu par valsts uzraudzības un kontroles darbībām

Izdoti saskaņā ar Pārtikas aprites uzraudzības likuma 21.1 panta devīto daļu un Veterinārmedicīnas likuma 12.pantu, 51.pantu un 53.panta pirmās daļas 5.punktu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka:

1.1. kārtību, kādā veic maksu par:

1.1.1. šo noteikumu II, III, IV un V nodaļā minētajām darbībām, lai segtu ar produktu uzraudzību un kontroli saistītās izmaksas;

1.1.2. šo noteikumu VI nodaļā minētajām darbībām, lai segtu ar atliekvielu uzraudzību un kontroli saistītās izmaksas;

1.1.3. šo noteikumu VII un VIII nodaļā minētajām darbībām, lai segtu ar dzīvnieku uzraudzību un kontroli saistītās izmaksas;

1.2. Pārtikas un veterinārā dienesta maksas pakalpojumu veidus.

2. Šo noteikumu II, III, IV, V, VI, VII, VIII un IX nodaļā minēto maksu nosaka tādā apmērā, lai segtu šādas Pārtikas un veterinārā dienesta izmaksas:

2.1. algas un sociālās nodrošināšanas izdevumi uzraudzības un kontroles jomā;

2.2. administratīvās izmaksas saskaņā ar šo noteikumu II, III, IV, V, VI, VII, VIII un IX nodaļā minēto uzraudzību un kontroli, kas var ietvert inspektoru kvalifikācijas celšanas izdevumus.

3. Valsts nevar tieši vai netieši atmaksāt (atbalsta maksājumi, subsīdijas) uzņēmējiem šo noteikumu II, III, IV, V, VI, VII un VIII nodaļā minētos maksājumus.

4. Maksas likmi var palielināt, nepārsniedzot Pārtikas un veterinārā dienesta faktiskās kontroles izmaksas.

5. Noteikumos minētās maksas:

5.1. iekasē Pārtikas un veterinārais dienests;

5.2. aizvieto visus citus kontroles maksājumus, un tām netiek uzliktas nodevas, kas saistītas ar šo noteikumu II, III, IV, V, VI, VII, VIII un IX nodaļā noteikto.

6. Noteikumi neierobežo maksas iekasēšanu par epizootiju un enzootiju apkarošanu.

7. Pārtikas un veterinārais dienests informē Eiropas Komisiju par:

7.1. maksas apmēru un aprēķina pamatojumu;

7.2. eiro konversijas likmi latos saskaņā ar šo noteikumu 9.punktu;

7.3. vietu vai vietām, kur tiek iekasēta attiecīgā maksa.

8. Pārtikas un veterinārais dienests informē Eiropas Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, ja citā Eiropas Savienības dalībvalstī kontrole netiek veikta apmierinoši un noteiktā maksa nesedz kontroles izmaksas.

9. Latvija piemēro likmes, kas publicētas attiecīgā gada septembra pirmajā darbdienā oficiālajā izdevumā “Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis” (C sērija), un attiecīgā likme tiek piemērota no nākamā gada 1.janvāra.

II. Maksa par gaļas ieguves, sadalīšanas un uzglabāšanas uzraudzību un kontroli

10. Pārtikas un veterinārais dienests par dzīvnieku kaušanas uzraudzību un kontroli iekasē maksu šādā apmērā:

10.1. liellopu un teļa gaļai:

10.1.1. pieaugušām govīm — 2,84 lati par dzīvnieku;

10.1.2. jaunlopiem — 1,58 lati par dzīvnieku;

10.2. nepārnadžiem/zirgveidīgajiem — 2,78 lati par dzīvnieku;

10.3. cūkgaļai — par dzīvniekiem kautsvarā:

10.3.1. vieglākiem par 25 kg — 0,32 lati par dzīvnieku;

10.3.2. 25 kg un smagākiem — 0,82 lati par dzīvnieku;

10.4. aitu un kazu gaļai — par dzīvniekiem kautsvarā:

10.4.1. vieglākiem par 12 kg — 0,11 latu par dzīvnieku;

10.4.2. no 12 līdz 18 kg — 0,22 lati par dzīvnieku;

10.4.3. smagākiem par 18 kg — 0,32 lati par dzīvnieku;

10.5. putnu gaļai:

10.5.1. broileriem, citiem nobarojamiem jaunputniem kautsvarā līdz 2 kg un brāķētajām vistām — 0,006 lati par putnu;

10.5.2. citiem nobarojamiem jaunputniem, 2 kg kautsvarā un smagākiem — 0,013 latu par putnu;

10.5.3. citiem smagajiem pieaugušajiem putniem, 5 kg smagiem un smagākiem — 0,025 lati par putnu;

10.6. ja mājputni netiek šķiroti šo noteikumu 10.5.apakšpunktā minētajās kategorijās, tad — 0,02 lati par putnu;

10.7. trušu, mazo medījamo putnu un medījamo dzīvnieku gaļai:

10.7.1. trušiem, mazajiem medījamajiem putniem un medījamajiem dzīvniekiem — šo noteikumu 10.5.apakšpunktā noteiktās likmes;

10.7.2. sauszemes zīdītājdzīvniekiem:

10.7.2.1. meža cūkām — šo noteikumu 10.3.apakšpunktā noteiktās likmes, kuras var tikt palielinātas, lai nosegtu trihinelloskopijas izmaksas;

10.7.2.2. atgremotājiem — šo noteikumu 10.4.apakšpunktā noteiktās likmes.

11. Pārtikas un veterinārais dienests par gaļas sadalīšanas uzraudzību un kontroli iekasē maksu šādā apmērā:

11.1. vai nu piemēro standartlikmi — 1,89 lati par tonnu — sadales uzņēmumā ievestajai gaļai papildus šo noteikumu 10.punktā minētajiem maksājumiem;

11.2. vai iekasē reālās kontroles izmaksas par stundas darba likmi.

12. Ja gaļu sadala tajā pašā uzņēmumā, kas veic kaušanu, šo noteikumu 11.punktā minētos maksājumus var samazināt līdz 55 procentiem.

13. Ja Pārtikas un veterinārais dienests iekasē šo noteikumu 11.2.apakšpunktā minēto maksu, Zemkopības ministrija pamato Eiropas Komisijai, ka reālās uzraudzības un kontroles izmaksas nevar segt, iekasējot maksu saskaņā ar šo noteikumu 11.1.apakšpunktu.

14. Pārtikas un veterinārais dienests iekasē maksu, kas atbilst reālajiem uzglabājamās gaļas uzraudzības un kontroles izdevumiem.

15. Pārtikas un veterinārais dienests izstrādā metodiku, lai noteiktu maksu par intervences gaļu un gaļu, kas pakļauta īstermiņa uzglabāšanai saldētavā.

16. Ja Pārtikas un veterinārā dienesta izmaksas ir lielākas nekā šajā nodaļā minētā maksas likme, tad, lai segtu palielinātās izmaksas:

16.1. vai nu palielina šo noteikumu 10. un 11.punktā noteikto maksu atsevišķiem uzņēmumiem;

16.2. vai nosaka speciālu maksu, kas atbilst faktiskajām kontroles izmaksām.

17. Saskaņā ar šo noteikumu 16.1.apakšpunktu maksu palielina, ja:

17.1. uzraudzības izmaksas palielina kaujamo dzīvnieku dažādība vecuma, izmēru, svara un veselības stāvokļa ziņā;

17.2. ir ilga dīkstāve un citādi uzraudzības personālam neproduktīvi periodi, kuru iemesls ir neatbilstoša uzņēmuma dzīvnieku piegādes plānošana vai tehniskās neatbilstības, vai avārijas;

17.3. ir bieža kaušanas procesa novilcināšana (nepietiekams kāvēju skaits un uzraudzības personāla nepietiekama nodarbinātība);

17.4. izmaksas palielina specifiski transportēšanas laiki;

17.5. palielinās kontrolei nepieciešamais laiks saistībā ar kaušanas periodu biežām izmaiņām, ko uzraudzības personāls nevar ietekmēt;

17.6. ir bieži pārtraukumi kaušanas procesā, lai izpildītu higiēnas un dezinfekcijas prasības;

17.7. nepieciešams veikt tādu dzīvnieku kontroli, kas pēc īpašnieka lūguma tiek nokauti ārpus noteiktā kaušanas laika.

18. Ja algu izmaksas, uzņēmumu struktūra un sadarbība starp veterinārārstiem un inspektoriem atšķiras no Eiropas Savienības vidējā rādītāja, kas ņemts par pamatu šo noteikumu 10. un 11.punktā noteikto standartizcenojumu aprēķiniem, maksa tiek samazināta:

18.1. vietās, kur pastāv ievērojamas iztikas minimuma un algu atšķirības;

18.2. tikai šādiem uzņēmumiem, kuros:

18.2.1. minimālais dienā nokauto dzīvnieku skaits ir tāds, kas dod iespēju attiecīgi plānot uzraudzības personāla slodzi;

18.2.2. nokauto dzīvnieku skaits ir nemainīgs, tā ka dzīvnieku piegādes var plānot iepriekš, tādējādi ļaujot racionāli izmantot uzraudzības personālu;

18.2.3. pastāv stingra organizācijas un plānošanas sistēma un ir nodrošināts ātrs kaušanas temps, kas ļauj optimāli izmantot uzraudzības personālu;

18.2.4. nav dīkstāvju vai citādi neproduktīvu periodu uzraudzības personāla darbā;

18.2.5. pēc iespējas ir nodrošināts, ka kaujamie dzīvnieki ir vienādi vecuma, izmēru, svara un veselības stāvokļa ziņā.

19. Šo noteikumu 18.punktā paredzētais maksas samazinājums nevar būt lielāks par 55 procentiem no šo noteikumu 10. un 11.punktā noteiktās maksas likmes.

20. Šo noteikumu 10., 11. un 14.punktā minēto maksu Pārtikas un veterinārais dienests iekasē kautuvē, sadales uzņēmumā vai saldētavā. To maksā turētājs vai īpašnieks, kas veic minētās darbības. Turētājs vai īpašnieks šo maksājumu par attiecīgo darbību var pieprasīt no personas, kuras vārdā šī darbība tiek veikta.

21. Ja putnu pirmskaušanas veterināro apskati izdara putnu izcelsmes fermā, tad līdz 20 procentiem no šo noteikumu 10.5.apakšpunktā minētās maksas standartlikmes var iekasēt uz vietas fermā.

22. Ja maksu neiekasē kautuvē, sadales uzņēmumā vai saldētavā un ja uzņēmumi vai tehnoloģiskais process ietver vairāk nekā vienu darbību (kaušana, sadale, uzglabāšana), iekasē vienu kopēju maksājumu, kas ietver visus maksājumu veidus.

23. Ja kautuvē iekasētā maksa sedz visas šo noteikumu 22.punktā norādītās uzraudzības un kontroles izmaksas, tad Pārtikas un veterinārais dienests atkārtoti neiekasē maksu sadalīšanas uzņēmumā un saldētavā.

III. Maksa par gaļas uzraudzību un kontroli, ievedot to no trešajām valstīm

24. Šo noteikumu 1.1.1.apakšpunktā minētā maksa ir minimālajā standartlīmenī — 3,16 latu par tonnu gaļas (neatkaulotas) — ar minimālo summu 18,95 lati par kravu.

25. Šo noteikumu 24.punktā minēto summu palielina, lai segtu uzraudzības un kontroles izmaksas.

26. Šo noteikumu 24.punktā minēto maksu iekasē no importētāja vai viņa muitas aģenta robežpostenī.

IV. Maksa par zvejas produktu kontroli un uzraudzību ražošanai un piedāvājumam tirgū

27. Pārtikas un veterinārais dienests iekasē maksu par zvejas produktu kontroli un uzraudzību — 0,63 latus par tonnu pirmajām 50 tonnām un 0,32 latus par katru nākamo tonnu zvejas produktu.

28. Maksu iekasē no pirmā pircēja, pirmo reizi laižot produktus tirdzniecībā, ja vien tā nav jau iekasēta izkraušanas vietā. Pārtikas un veterinārais dienests drīkst izveidot sistēmu, kas veicinātu zvejas produktu daudzumu uzkrāšanu noteiktā periodā un pasākumus maksas centralizētai iekasēšanai pirmās pārdošanas laikā.

29. Šo noteikumu 27.punktā norādītā maksa par Eiropas Komisijas Regulas (EEK) Nr.3703/85 II pielikumā minēto zivju sugu kontroli nedrīkst pārsniegt 31,58 latus par izkrautu kravu, ja reālās izmaksas sedz kontroles izmaksas.

30. Šo noteikumu 27.punktā minētās maksas iekasēšana neietekmē šo noteikumu 31.punktā minētās maksas iekasēšanu, ja zvejas produkti tiek tālāk apstrādāti.

31. Pārtikas un veterinārais dienests iekasē maksu par kuģu un zvejas produktu apstrādes uzņēmumu higiēnas un ražošanas apstākļu uzraudzību un kontroli.

32. Šo noteikumu 31.punktā minētās maksas likme ir 0,63 lati par tonnu zvejas produktu, ko ieved sagatavošanas un/vai apstrādes uzņēmumā vai arī izkrauj no apstrādes kuģa. Ja kontrolē apstrādes kuģi, kas atrodas ārvalstī, Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar maksas pakalpojumu izcenojumiem iekasē maksu atbilstoši kontroles reālajām izmaksām.

33. Ja Pārtikas un veterinārā dienesta kontroles izdevumi attiecībā uz šo noteikumu 29.punktā minētajām zivju sugām ir mazāki, Zemkopības ministrija iesniedz Eiropas Komisijai pieteikumu maksas līmeņa pazemināšanai.

34. Ja šo noteikumu 27.punktā minētā maksa nesedz attiecīgo produktu uzraudzības un kontroles izmaksas, tiek noteikta stundu darba maksas likme attiecībā uz katru konkrētu produktu.

35. Ja šo noteikumu 32.punktā norādītā maksa nesedz kuģu un zvejas produktu apstrādes uzņēmumu uzraudzības un kontroles izmaksas, pārtikas uzņēmumam tiek noteikta stundu darba maksas likme attiecībā uz katru konkrētu produktu.

36. Lai noteiktu šo noteikumu 34. un 35.punktā noteikto maksas likmi, Pārtikas un veterinārajam dienestam ir jāpamato Eiropas Komisijai, ka kontroles izmaksas nevar segt, iekasējot maksu saskaņā ar šo noteikumu 27.punktu un 32.punktu.

37. Šo noteikumu 27.punktā norādīto maksu samazina, ja:

37.1. zivis ir sašķirotas pēc svaiguma vai izmēriem saskaņā ar Padomes 1996.gada 26.novembra Regulu Nr.2406/96 par kopējām normām tirdzniecībai ar noteiktiem zivsaimniecības produktiem vai novērtētas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par higiēnas prasībām un lieluma kritērijiem zvejas produktiem;

37.2. pirmās pārdošanas darījumi ir sagrupēti kopā zivju izsolē vai vairumtirdzniecības tirgū.

38. Šo noteikumu 37.punktā noteiktais samazinājums nevar būt lielāks par 55 procentiem no šo noteikumu 27. un 31.punktā noteiktās maksas likmes.

39. Ja pēc Pārtikas un veterinārā dienesta aprēķiniem reālās izmaksas ir zemākas, nekā noteikts šo noteikumu 35.punktā, Zemkopības ministrija iesniedz Eiropas Komisijai pieteikumu par maksas samazinājumu.

40. Šo noteikumu 31., 32. un 33.punktā minēto maksu samazina šādos gadījumos:

40.1. apstrāde notiek tajā pašā vietā, kur pirmā pārdošana;

40.2. darbības apstākļi attiecīgajā uzņēmumā un uzņēmuma iekšējo pārbaužu garantijas ir tādas, ka prasības pret uzraudzības personālu var samazināt.

41. Šo noteikumu 40.punktā noteiktais samazinājums nevar būt lielāks par 55 procentiem no noteiktās maksas likmes.

42. Ja pēc Pārtikas un veterinārā dienesta aprēķiniem reālās izmaksas ir zemākas, nekā norādīts šo noteikumu 41.punktā, Zemkopības ministrija iesniedz Eiropas Komisijai pieteikumu par maksas samazinājumu.

43. Pārtikas un veterinārais dienests iekasē maksu, kas atbilst zvejas produktu uzraudzības un kontroles reālajām izmaksām, uzņēmumos, kas tikai atdzesē, saldē, iepako vai uzglabā zvejas produktus. Ja saskaņā ar šo noteikumu 27., 28., 29., 30., 31., 32. un 33.punktu iekasētā maksa sedz visus uzraudzības un kontroles izdevumus, Pārtikas un veterinārais dienests neiekasē šajā punktā minēto maksu.

44. Šo noteikumu 31., 32., 33. un 43.punktā minēto maksu iekasē no uzņēmuma turētāja vai īpašnieka, kas veic attiecīgās darbības. Uzņēmuma turētājs vai īpašnieks šo maksājumu var tālāk prasīt no personas, kuras vārdā šo operāciju veic.

45. Par zvejas produktiem, kas paredzēti tālākai apstrādei Latvijas teritorijā, Pārtikas un veterinārais dienests kopējo maksu, kas ietver šajos noteikumos minētos maksājumu veidus, var iekasēt vienā vietā.

46. Par šo noteikumu 42.punktā norādīto maksas veidu Zemkopības ministrija informē Eiropas Komisiju.

47. Pārtikas un veterinārais dienests izsniedz maksātājam rakstisku apliecinājumu par šo noteikumu 27.punktā minētās maksas veikšanu vai šīs maksas veikšanas pieprasījumu, ja vien attiecīgie zvejas produkti nav paredzēti apstrādei vietā, kur tie tika piegādāti krastā, un ja maksa pilnā apmērā tiek maksāta zvejas produktu apstrādes uzņēmumā.

48. Zemkopības ministrija informē Eiropas Komisiju par šo noteikumu 47.punktā minēto prasību izpildi.

V. Maksa par zvejas produktu kontroli un uzraudzību, ievedot tos no trešajām valstīm

49. Pārtikas un veterinārais dienests par zvejas produktiem, kas iegūti ar kuģiem, kas kuģo ar trešās valsts karogu (valsts, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts), iekasē šo noteikumu 27.punktā minēto maksu.

50. Pārtikas un veterinārais dienests iekasē papildu maksu, lai segtu kuģiem un izkraušanai raksturīgās izmaksas, bet ne mazāk kā 0,63 latus par izkrauto tonnu.

51. Zvejas produktiem, kas nav minēti šo noteikumu 49.punktā un kurus ved caur robežinspekcijas posteņiem, maksa par kravām līdz 100 tonnām ir 3,16 latu par tonnu un minimālā maksa par kravu ir 18,95 lati. Kravai virs 100 tonnām minimālo maksas standartlīmeni (3,16 latu) var samazināt šādā apmērā:

51.1. līdz 0,95 latiem par katru papildu tonnu zvejas produktu, kas nav sagatavoti citādi kā izķidājot;

51.2. līdz 1,58 latiem par katru papildu tonnu citu zvejas produktu.

52. Šo noteikumu 51.punktā minēto maksu palielina, lai segtu uzraudzības un kontroles izmaksas.

53. Šo noteikumu 51.punktā minēto maksu iekasē no importētāja vai viņa muitas aģenta par robežinspekcijas posteni atbildīgajā muitas iestādē vai arī robežinspekcijas postenī.

VI. Maksa par dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu atliekvielu kontroli un uzraudzību

54. Maksa par atliekvielu kontroli dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem ir šāda:

54.1. kaujamiem dzīvniekiem un gaļai, kas minēta šo noteikumu II nodaļā, — 0,85 lati par tonnu gaļas;

54.2. šo noteikumu IV un V nodaļā minētajiem produktiem — 0,063 lati par tonnu pārdotās produkcijas;

54.3. pienam un piena produktiem — 0,013 latu par 1000 litriem nepasterizēta piena;

54.4. olu produktiem — atkarībā no kontroles reālajām izmaksām;

54.5. medum — atkarībā no kontroles reālajām izmaksām.

55. Saskaņā ar šo noteikumu 51.punktu Pārtikas un veterinārais dienests var:

55.1. šo noteikumu 54.punktā minēto maksu iekasēt pilnā apmērā kādā no uzņēmumiem, kas veido ražošanas ķēdi:

55.1.1. kautuvē — šo noteikumu 54.1.apakšpunktā noteikto maksu;

55.1.2. uzņēmumā, kas nodarbojas ar sagatavošanu un/vai pārstrādi — šo noteikumu 54.2.punktā noteikto maksu;

55.1.3. nepasterizēta piena savāktuvē — šo noteikumu 54.3.apakšpunktā noteikto maksu;

55.2. daļa no šo noteikumu 54.punktā minētās maksas var tikt iekasēta katrā ražošanas ķēdes stadijā, ieskaitot audzēšanas stadiju.

56. Šo noteikumu 54.punktā minēto maksu Pārtikas un veterinārais dienests iekasē no uzņēmuma turētāja vai īpašnieka. Šo maksu var tālāk iekasēt no fiziskas vai juridiskas personas, kuras vārdā tiek veiktas attiecīgās darbības.

VII. Maksa par veterināro kontroli un uzraudzību tirdzniecībai ar Eiropas Savienības dalībvalstīm ar dzīvniekiem, dzīvnieku spermu, olšūnām un embrijiem

57. Pārtikas un veterinārais dienests par kontroli un uzraudzību iekasē maksu dzīvnieku izcelsmes vietā.

58. Pārtikas un veterinārais dienests aprēķina maksas apmērus un līmeni saskaņā ar šo noteikumu 2.punktu.

VIII. Maksa par veterināro kontroli un uzraudzību, ievedot Latvijā dzīvniekus no trešajām valstīm

59. Šo noteikumu 1.1.3.apakšpunktā minētā maksa attiecībā uz importam paredzētiem dzīvniekiem ir šāda:

59.1. šo noteikumu II nodaļā minētajām dzīvnieku sugām — pēc standartlikmes 3,16 latu par tonnu dzīvsvarā, un minimālā summa par kravu ir 18,95 lati;

59.2. citu sugu dzīvniekiem — reālo uzraudzības un kontroles izmaksu līmenī, kas izteikts vai nu uz importēto dzīvnieku, vai arī uz importēto tonnu, un minimālā summa par kravu ir 18,95 lati.

60. Šo noteikumu 59.punktā minēto maksu Pārtikas un veterinārais dienests iekasē no importētāja vai viņa muitas aģenta robežinspekcijas postenī.

61. Ievedot dzīvniekus no trešajām valstīm, var piemērot zemāku maksu, ja Zemkopības ministrija ir saskaņojusi maksas apmēru ar Eiropas Komisiju.

IX. Pārtikas un veterinārā dienesta maksas pakalpojumu veidi

62. Pārtikas un veterinārais dienests sniedz šādu veidu maksas pakalpojumus:

62.1. laboratoriskie pakalpojumi;

62.2. veterināro (veselības) sertifikātu un tiem pielīdzināmu apliecinājumu izsniegšana;

62.3. atļauju izsniegšana;

62.4. uzņēmuma, objektu apsekošana, projektu dokumentācijas izvērtēšana dažādu apliecinājumu saņemšanai vai ierobežojumu atcelšanai (pēc klienta rakstiska pieprasījuma);

62.5. zvejas kuģu reģistrācija;

62.6. uzņēmumu atzīšana un reģistrācija;

62.7. pārtikas un veterinārā ekspertīze (izņemot šajos noteikumos noteiktos gadījumus);

62.8. veterināro zāļu un veterinārfarmaceitisko produktu reģistrācija un pārreģistrācija;

62.9. veterinārfarmaceitiskās darbības licencēšana;

62.10. preču un produktu veterinārā kontrole, fitosanitārā kontrole un atbilstības kontrole obligātajām nekaitīguma un drošuma prasībām;

62.11. citi normatīvajos aktos noteiktie maksas pakalpojumi.

X. Noslēguma jautājums

63. Noteikumi stājas spēkā ar 2004.gada 1.maiju.

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Padomes 1985.gada 29.janvāra Direktīvas 85/73/EEK par svaigas gaļas un mājputnu gaļas veterinārsanitāro inspekciju un pārbaužu finansējumu un Padomes Direktīvas 96/43/EK, kas labo un konsolidē Direktīvu 85/73/EEK, lai nodrošinātu dzīvu dzīvnieku un atsevišķu dzīvnieku produktu veterinārās inspekcijas un kontroles finansēšanu, un labo Direktīvas 90/675/EEK un 91/496/EEK.

Ministru prezidents I.Emsis

Zemkopības ministrs M.Roze

Redakcijas piebilde: noteikumi stājas spēkā ar 2004.gada 1.maiju.